Uldis Šmits: Centīsimies izbeigt Krievijas monopolu 2
Būtiskākās tēmas nesenajā ASV un Baltijas valstu samitā bija aizsardzība un enerģētika. Tās ir arī savstarpēji saistītas. Tāpēc noteikti jāatzīmē Lietuvas pārstāvju parakstītais līgums ar ASV dabasgāzes piegādātāju “Freeport LNG”, kas apsaimniekos vienu no vairākiem Amerikas austrumkrastā būvētajiem gāzes eksporta termināļiem. Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite izteicās, ka vienošanās ir kārtējais solis, lai izbeigtu sešdesmit gadus ilgušo Krievijas monopolu. Jāatceras – pirmo šāda veida tirdzniecības līgumu lietuvieši noslēdza jau 2015. gadā (toreiz ar “Cheniere Energy”), bet pērn Klaipēdā pienāca pirmās kravas.
Latvijas plašsaziņas līdzekļi atspoguļoja lietuviešu slēgto darījumu visai skopi, kaut gan ASV un Baltijas valstu prezidentu kopīgajā deklarācijā ir īpaši uzsvērta apņēmība uzlabot “energoapgādes drošību un neatkarību, dažādojot energoresursu avotus, piegādes un maršrutus” un “iekļaujot ASV sašķidrinātās dabasgāzes eksportu un citu jaunāko enerģijas avotu tehnoloģijas”. Proti, jautājums it kā attiecas uz Baltijas telpu kopumā, kas ir loģiski. Turklāt daudzu politiķu un ekspertu slavētajā paziņojumā norādīts, ka “mēs centīsimies attīstīt pārrobežu pārvades maršrutus, palielinot reģionālo enerģijas tirgu integrāciju”.
Līdz šim mūsu centība bijusi visai nosacīta. Baltiešu strīdi par Eiropas Savienības līdzfinansēta reģionāla SGT jeb sašķidrinātās gāzes termināļa būves vietu iesākās pirms vairāk nekā desmit gadiem, un dažādas domstarpības joprojām kavē sadarbību gāzes apgādes infrastruktūras izveidē un izmantošanā. Lietuvai uz savu galvu ierīkotā termināļa uzturēšana izmaksā dārgi, toties paver iespēju, turklāt Baltijas valstīm pagaidām vienīgo iespēju, diversificēt gāzes piegādes. Ne velti Kremļa propagandas resursi, piemēram, “Sputnik” aizgūtnēm klāsta – vecā labā monopolista “Gazprom” pārdotā prece ir krietni lētāka un lietuviešiem izdevīgāka nekā pāri okeānam sūtītā, bet nepaskaidro, ka Klaipēdas SGT atklāšana bija viens no Krievijas gāzes cenas noslīdējuma iemesliem. Jo radās izvēle. Nerunājot par pēdējos gados saistībā ar enerģētikas infrastruktūras projektiem nepārtraukti piesaukto drošības dimensiju.
Latvija kā Baltijas ģeogrāfiskais centrs, kam šajā sakarā vajadzēja būt dzinējspēkam, drīzāk atgādināja bremzi. Tas kļuva redzams Eiropas uztieptajā pasākumā, ko mēdz dēvēt par gāzes tirgus liberalizāciju. Pie mums process, kā zināms, stipri ievilkās, jo Latvijā šo tirgu pārvaldīja cilvēki ar darba pieredzi VDK, kuri gāzes biznesu faktiski pārņēma vai pārmantoja no padomju varas struktūrām, kas parūpējās, lai stratēģiski svarīgā nozare pēc PSRS sairuma nonāktu pārbaudītu personu rokās. Tika izveidots starptautisks uzņēmums “Itera” (dibināts 1992. gadā, no 2016. gada “Areti”) un mūsmāju “Itera Latvija” – sabiedrība ar ierobežotu atbildību, bet gandrīz neierobežotām iespējām jaukties valsts enerģētikas politikā (AS “Latvijas gāze” līdzīpašniece, tāpat kā lielākā akciju turētāja “Gazprom”). To ļāva pašas valsts radītie apstākļi un varasiestāžu pretimnākšana. Taču “Briseles diktāts” paģērēja reformas, un vajadzēja pielāgoties, tāpēc aprindas ar minēto darba pieredzi pat esot bijušas gatavas uzņemties rūpes par SGT izbūvi Rīgas ostas apkārtnē. Izbijušo čekistu aprindu saimnieciskā iniciatīva nez kāpēc neiepatikās Igaunijai un Lietuvai. Liekas, Dombrovska valdībai, par laimi, – arī ne… Tikmēr mokpilnā Latvijas tirgus liberalizācija 2016. un 2017. gadā kaut kā tika noformēta līdz ar Saeimas pieņemtajiem grozījumiem Enerģētikas likumā, “Latvijas gāzes” reorganizāciju un jaunu izkārtņu parādīšanos. Bet joprojām izpaliek saskaņoti funkcionējoša infrastruktūra Baltijas reģiona līmenī. Valdošie politiķi nāk pie sarunu galda katrs ar savu objektu azotē: Lietuvai ir Klaipēda, Latvijai – Inčukalns, Igaunijai – Paldiski termināļa projekts. Atliek tos savstarpēji saistīt.
Un izmantot situāciju, kad amerikāņi ir ieinteresēti izvērst slānekļa gāzes eksportu, baltieši grib enerģētikas drošību, bet Eiropa vēl aizvien ir gatava daļēji segt izdevumus. Risinājums jārod ātri, kas Baltijas valstu valdībām nav pārāk raksturīgi. Tomēr jācer, ka “mēs centīsimies”. Ja nu reiz esam apņēmušies.
