Kad centieni novājēt – bez panākumiem. Risinājumi un pēdējais glābiņš 1
“Lai gan esmu veiksmīgi precējusies, būtībā jūtos dziļi nelaimīga, jo savos 45 gados sveru 140 kilogramu, kaut gan mans augums ir tikai 1,70 metri. Jau bērnībā biju kā bumbulītis – ar dūšīgām rociņām, apaļiem vaigiem. Ar slaidumu neizcēlos arī jaunībā, bet, jo vecāka kļuvu, jo vairāk klāt nāca svars. No daudzajiem kilogramiem man gandrīz bez pārtraukuma stipri sāp mugura un ir daudz citu problēmu. Ir tik traki pietūkušas kājas, ka pati nevaru uzvilkt apavus – to dara vīrs. Arī bērnu mums nav, un, kā saka dakteri, tas varētu būt tieši mana lielā svara dēļ.
Tikai, lūdzu, mani nenosodiet! Lai tiktu no liekā svara vaļā, esmu izmēģinājusi daudz ko. Gājusi uz svara vērotājiem, ieturējusi neskaitāmas diētas, pat pirkusi dārgus kokteiļus, kas aizvieto ēdienu. Lielo pūliņu rezultātā svars mēdza samazināties, bet pēc tam atgriezās ar uzviju. Pati domāju, ka visā vainojama mana sliktā vielmaiņa, jo ir sajūta, ka ikviens apēstais kumoss nogulsnējas man. Cenšos ēst veselīgi, tāpat iespēju robežās vismaz brīvdienās dodos tālākās pastaigās, kaut gan tas man sagādā diezgan lielas grūtības. Pati jau samierinājos ar to, ka neko šajā ziņā nevaru mainīt. Bet varbūt varat sniegt kādu padomu? Jūsu lasītāja Inese.”
Esam radīti, lai kustētos
“Liekie kilogrami ir visas pasaules nelaime,” ar sev raksturīgo humoru teic Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Latvijas Gastro-enterologu asociācijas prezidents Anatolijs Danilāns. “Ar pārlieku lielu iedzīvotāju dūšīgumu īpaši izceļas tādas valstis kā Vācija un ASV. Par laimi, Latvijā situācija vēl nav traģiska, kaut gan krietni mazāk aptaukojušos nekā pie mums ir Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā. Taču arī mūsu valstī cilvēki neveiksmīgā kārtā ļoti aktīvi mēģina dzīties pakaļ un dabūt tādu pašu lieko svaru kā citās zemēs.”
Uz jautājumu, kāds ir iemesls, Anatolijs Danilāns atbild: “Jāatgriežas tālā pagātnē – cilvēks ir dzimis, audzis, attīstījies un vispār radīts pavisam citiem apstākļiem. Pirmkārt, daba nebija paredzējusi, lai viņš tik daudz krātu sev nebaltām dienām. Ja cilvēks ar lielām pūlēm tika pie ēdamā, tā bija tikai tik daudz, cik varēja sarūpēt. Un tad atkal meklēja no jauna, nevis krāja gadiem ilgi uz priekšu. Otrkārt, lai dabūtu ēdamo, cilvēki stipri daudz tērēja enerģiju – kustējās. Pie pārtikas varēja tikt, ja noskrēja teju vai maratonu – tik ilgi dzinās pakaļ kazām vai citiem dzīvniekiem, kamēr tie pakrita bez spēka un ļaudis tādējādi tika pie barības.”
Ēdam par daudz
Profesors Danilāns atzīst, ka pie liekā svara lielā mērā vainojams tas, ka mūsdienās cilvēks ēd par daudz. Savā ziņā nav tik būtiski, kas un kad tiek likts mutē. Galvenais, ka tiek uzņemts vairāk enerģijas izejvielu, nekā organismam vajadzīgs un tas spēj patērēt. Protams, jo īpaši slikti, ja uzturā lieto taukus un ogļhidrātus.
Līdz sāta sajūtai (tā, ka vairs nelien iekšā) var atļauties ēst vienīgi dārzeņus. Iespēju robežās jāizvēlas mazkaloriju produkti. Kaut kādā mērā lieko kilogramu uzkrāšanās var būt atkarīga arī no vielmaiņas, kas vienam ir ātrāka, otram – lēnāka. Cilvēki arī daudz par maz kustas. “Tas ir prātam neaptverami, kā mēs dzīvojam!” sašutumu pauž Anatolijs Danilāns. “Katrs var pavērot, kāds ir viņa dienas ritms. Liela daļa darbā sēž pie datora, mājās dodas ar automašīnu, vakarā dirn pie televizora vai atkal veras datora ekrānā. Tad iet gulēt, bet, pamostoties no rīta, atkal sākas tas pats. Un pa vidu vēl tiek ēsts un ēsts!
Kādam varbūt šķiet, ka viņš pieņemas svarā, jo ēšanai ļauj vaļu tieši vakarā. Ne tik lielā mērā ir vainojams vakars kā tas, ka par daudz tiek apēsts un par maz ir kustību.”
