“Cenšos izbaudīt, saprotu, ka bezgalīgi tas nebūs!” Mārtiņš Laksa par karjeras labākajiem gadiem 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas čempionāta kvalifikācijas sabraukuma turnīrā Sarajevā savas labākās spēles Latvijas izlasē aizvadījis Mārtiņš Laksa, kurš divos mačos kopā guvis 27 punktus, realizējot pilnīgi visus metienus, tostarp sešus no sešiem trejačiem. Uzbrucējs otro sezonu ir viens no Polijas kluba Ļubļinas “Start” līderiem un atzīst – bauda basketbolu karjeras brieduma gados.
Spēlēs pret Grieķiju un Bosniju un Hercegovinu tev bija sajūta, ka nemaz nevar aizmest garām grozam?
M. Laksa: Tādas sajūtas nekad nav. Kārtīgi nofokusējies, gatavojies ar atbildību. Klubā ir spēle pēc spēles, reizēm vājāks pretinieks un mentāli ir grūtāk, pazaudē fokusu. Taču – tas ir tavs darbs. Izlasē ir cita koncentrēšanās, milzīgs gods. Vienmēr esmu zinājis, ka varu iemest, šoreiz viss lidoja grozā.
Iepriekš tā ir bijis?
Varbūt vienā spēlē ir bijis, divās pēc kārtas noteikti nav. Klubā būtu ambīcijas un ego tādos brīžos izmest vairāk, izlasē esmu gatavs palikt to malā kopējā rezultāta vārdā. Kad bija iespējas, centos izmantot.
Bosniešiem jau sākumā ieliki trīspunktnieku un, ņemot vērā 19 punktus pret grieķiem, sajuti, ka tevi sāk krampēt?
Jutu, ka neatkāpjas nevienā brīdī, (sedzēji) īpaši nepalīdzēja citiem. Vairāk sajutu otrajā puslaikā pie viņu soliņa – līdz ko kustējos, tā treneris bļāva, lai metēju neatstāj brīvu. Pret grieķiem mums labāk sanāca pirmā apspēlēšana, līdz ar to viņi bija spiesti vairāk rotēt un tad arī aizsardzības nedaudz pajūk, bumba biežāk nonāca pie manis. Ja būtu vēl momenti, turpinātu mest. Pret bosniešiem nebija tik daudz rotāciju, un viņiem nevajadzēja pārāk atkāpties.
Polijas čempionātā esi viens no labākajiem snaiperiem. Tur arī izjūti īpašu uzmanību no aizsargiem?
Polijā ļoti izjūtu, spēlēju daudz un esmu viens no komandas līderiem. Pretinieki to zina, tagad nav skatītāju un treneru uzstādījumus var labi dzirdēt. Esmu adaptējies lielāko daļu karjeras spēlēt bez bumbas, vairāk esmu atkarīgs no komandas biedriem – cik labi bumba kustas un cik bieži nonāk pie manis. Klubā vairāk sanāk avantūristiski gājieni, tāds ir basketbols, un savus punktus gribas gūt.
Kādā formā šobrīd esi, ņemot vērā, ka klubā bija saslimšana, karantīna?
Esmu ļoti tuvu optimālajai formai. Klubā karantīna man pat palīdzēja, jo četras, piecas piespiedu brīvdienas vienkārši atpūtos. Kamēr pārējie slimoja, paskrēju pa parku, pavingroju, tiku zālē ar treneriem individuāli pastrādāt, tāpat svaru zālē. Atbraucu ātrāk uz Rīgu, tests bija negatīvs un ar treneri Raimondu Feldmani varēju trenēties. Tas palīdzēja atgūt ritmu, vajadzēja sevi mazliet pamocīt.
Kāda tev palikusi pēcgarša par izlases iespēto Sarajevā?
Gribējās aizbraukt ar divām uzvarām, bet ne vienmēr tā notiek. Gandarījums, ka grieķus uzvarējām, bet bosnieši mūs apstādināja, otrajā ceturtdaļā neguvām punktus, viņi atrāvās. Pozitīvais, ka vēl ir visas iespējas kvalificēties. Jāsavāc pēc iespējas labākais sastāvs februārī un jānoslēdz turnīrs uz labas nots.
Tu biji gaidījis, ka pret grieķiem būs mazliet vieglāk un bosniešiem – grūtāk?
Pēc spēles Rīgā, kur bosnieši spēlēja agresīvi, nekaunīgi, kaut ko līdzīgu gaidīju arī no grieķiem. Biju nedaudz pārsteigts, ka viņi neiesāka tā, kā centās spēlēt trešajā ceturtdaļā – daudz fiziskāk. Mums sākums iedeva pozitīvu grūdienu un ļāva kontrolēt spēli. Grieķija otrajā puslaikā parādīja savas kvalitātes, un viegli mums neklājās, nācās panervozēt.
Bosnieši spēlēja ar garu sastāvu un atlēkušajās bumbās bija pārliecinoši labāki. Rīgā šajā rādītājā pārsvars bija mums. Ko darījāt ne tā, kā vajadzētu?
Grūti pateikt, spēles ir dažādas arī pret vienu un to pašu pretinieku. Diemžēl ļāvām tikt pie atkārtotiem uzbrukumiem, un līdz ar to viņi ierobežoja mūsu ātrās pārejas, kur esam gana efektīvi.
Kā tu skaidro to, ka soda metienos procents abos mačos ap 50 – spiediens, atbildība?
Pats to nesaprotu. Ir tādi, kam visu karjeru nav tuvu 90 procentiem, un viņu gadījumā tas saprotams, bet citiem… Vienīgais attaisnojums ir bumbas, kas tiešām nebija patīkamas, noteikti vienas no sliktākajām, ar kādām spēlēts pēdējos gados, ļoti slīd ārā, grūti reizēm noturēt, atdot piespēli ar atsitienu, citādi atlec. Bet bumba, grozs un zāle visiem bija vienādi.
Roberta Štelmahera vadībā divas reizes esi kļuvis par Latvijas čempionu. Var teikt, ka saproti treneri un treneris saprot tevi?
Vēl ir Baltijas līgas tituls. Ar Robi esmu pietiekami daudz sastrādājies, nav bijis problēmu. Viņš dod iespēju, uzticas un es cenšos attaisnot, izpildīt to, ko māku, neko lieku neizdomāju, īpaši izlasē. Treneris sagaida, lai katrs spēlētājs izlasē ar pārliecību dara to, ko labi dara klubā, nesāk kaut ko jaunu izdomāt, bez nevajadzīgām avantūrām.
Ja tu aizmet divus trīs metienus garām, vai tev kā snaiperim tāpat ir zaļā gaisma metienam vai tad jāmeklē partneri?
Es līdz šim neaizmetu divus trīs garām (smejas). Tāda uzstādījuma no trenera nav, viņš zina, ka esmu metējs, es zinu savas stiprās puses un mestu tik un tā, ja būtu brīvs. Ja viņš uzskatīs, ka metu par daudz garām, nomainīs. Mani tas neietekmē, laižu garām.
Esi karjeras brieduma gados, komandas līderis ārzemēs. Var teikt, ka baudi basketbolu?
Jā, pavisam noteikti. Esmu par to aizdomājies un cenšos izbaudīt, saprotu, ka bezgalīgi tas nebūs. Daru to, kas patīk, apzinos, ka varu labi spēlēt šajā līmenī.
Pirms tam tev bija sezona Spānijas klubā “Obradoiro”, kurā aizvadīji tikai divas spēles. Tas tevi tomēr nesalauza.
Man bija garantētais līgums uz diviem gadiem. Treneris (Mončo Fernandezs) izlēma, ka nevēlas mani redzēt sastāvā, un pirms sezonas teica, ka labāk būtu braukt prom. Mans sapnis bija spēlēt ACB, negribēju atkāpties, teicu, ka esmu gatavs sākt kā 12. spēlētājs, pierādīt sevi, darīt lietas komandas labā.
Ja nepieciešams, varu būt kaut komandas policists. Mums ar viņu nebija konflikta, vārdu pārmaiņas. Pēc dabas esmu mierīgs, pirmajā sezonā varbūt pārāk daudz biju ierāvies sevī. Centos izdarīt maksimāli labi, ne viss sanāca, un viņam laikam šķita, ka par daudz esmu sevī, nevēlos komunicēt. Cilvēciskais kontakts nebija kā ar citiem, ar amerikāņiem viņš pajokojās, parunāja.
Pirms otrās sezonas aizbraucu uz Spāniju tiešām pārliecināts, ļoti labi sagatavojies, mentāli nobriedis. No mazajiem spēlētājiem komandā biju viens no labākajiem, bet treneris tur ir vietējā leģenda un spītīgi mani neizmantoja. Kad bija traumētie, pārbaudes mačā pret Berlīnes “Alba” astoņās minūtēs iemetu četrus vai sešus punktus, pret “Murcia” biju otrs rezultatīvākais, ierobežotā laikā 13 punkti.
Bija pat nosacīta interese no citas komandas, bet viņi īsti nepalaida. Pēc jaunā gada piedzima dēls un nebiju gatavs braukt prom pāris mēnešus pirms vai pēc tam. Tā visa sezona pagāja. Jebkurā gadījumā tā bija laba dzīves skola, ļoti daudz ko ieguvu, iemācījos. Statistika bija nekāda, un pagājušajā gadā bija grūtāk atrast darbu, Polijā bija vienīgais variants.
Tava pārcelšanās no “Valmieras” uz ACB līgu Spānijā 2017. gadā bija liels pārsteigums. Kā tas notika?
Tas pats treneris mani vēlējās, pēc spēles zīmējuma iederējos, tur visi ir metēji. Viņi mēģināja mani iegūt jau iepriekšējās sezonas beigās, bet “Valmiera” nebija ieinteresēta palaist, jo mērķis bija aizstāvēt čempionu titulu. Cik zinu, “Obradoiro” visu laiku seko līdzi Baltijas basketbolam, šobrīd tur ir divi lietuvieši, pirms manis bija lietuvietis.
Pēc diviem gadiem Spānijā biji labāks spēlētājs nekā aizbraucot?
Noteikti, nemaz nevar salīdzināt. Sākumā visvairāk pietrūka pārliecības, man tas bija sapnis, un piegāju ar milzīgu pietāti, šķita, ka ACB spēlē nereāli džeki. Jā, visi ir ļoti labi, talantīgi, bet, sākot trenēties, pārliecība auga, sapratu, ka ir arī aspekti, kur esmu labāks par viņiem, ka varu cīnīties, jo televīzijā viss izskatās daudz iespaidīgāk nekā dzīvē.
Finansiālā ziņā tev labāks līgums bija Spānijā vai Polijā?
Protams, Spānijā bija izdevīgāk, bet šogad, cik dzirdēts, daudziem klubiem ir 20–30 procentu kritums budžetos. Pēc Spānijas man nebija piedāvājumu un biju gatavs braukt gandrīz jebkur, bet šovasar, parakstot jaunu līgumu, nosacījumi bija nedaudz labāki. Galvenais, kāpēc paliku “Start”, – treneris, kurš mani ļoti vēlējās un iespēja spēlēt Čempionu līgā.
Jums Polijā 13 spēlēs ir deviņas uzvaras. Kā tiktāl vērtē sezonu?
Diezgan vidēja. Pēc sastāva līgā nevajadzēja būt četriem zaudējumiem. Nav izveidojusies tāda sinerģija laukumā, tāpēc klubā notiek pārmaiņas – viens spēlētājs ir prom un, cik saprotu, vēl viens aizbrauks. Kaut kas jāpamaina. Bijušas spēles, kad jāuzvar ar 15, 20 punktiem, bet esam reāli mocījušies – dažās uzvarējuši, dažās zaudējuši. Uzdevums ir cīnīties par titulu, mūsu klubs ir viens no retajiem, kam, salīdzinot ar pagājušo sezonu, budžets pieaudzis vai palicis tajā pašā līmenī. Pagājušajā gadā orientējāmies uz 12. vietu, kļuvām par vicečempioniem, un klubam ambīcijas augušas.
Vai Laksu ģimene vasarā pamētāja pa grozu, un kāds šobrīd ir jūsu iekšējais rangs?
Vecāku mājās ir grozs, bet tas ne tuvu netiek izmantots kā pusaudža gados, kad mani un māsu nevarēja dabūt prom. Tagad brīvajā laikā grozu ne vienmēr gribas redzēt, vasarā ar māsu pa jokam uzspēlējām mīnusus. Sekmes? Draudzīgs neizšķirts.
Vizītkarte. Mārtiņš Laksa
Basketbolists
Dzimis 1990. gada 26. jūnijā
Otro sezonu pārstāv Polijas vicečempioni Ļubļinas “Start”, šosezon labākais komandā Polijas līgā nospēlētajās minūtēs (vidēji 30), punktos (14,5), tālmetienu precizitātē (44,8%)
Spēlējis Spānijas ACB līgas klubā “Obradoiro” (2017.–2019.)
Latvijas čempions ar “VEF Rīga” (2011.), “Ventspili” (2014.) un “Valmieru/Ordo” (2016.). Baltijas līgas čempions ar “Ventspili” (2013.)
Latvijas izlasē – 15 spēles, 77 punkti
Absolvējis Rīgas Franču liceju, Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē pabeigti divi kursi
Sieva Linda, dēls Alekss (1)
