Censonības dzinējspēks 0
Ar sliktām vēstīm šodien nevienu diemžēl nepārsteigsi. Nejauki notikumi un baisulības ir galvenā uzkoda sabiedrībai piedāvātajos informācijas aģentūru ziņu mielastos: ja vietējās sadzīves trilleri un politiķu dueļi patērētāju vairs īpaši neuzbudina, emociju bada remdēšanai met galdā kaut ko globālāku.
Teiksim, Zemes virzienā lidojošu un slepkavnieciski noskaņotu asteroīdu, okeānu straujas paplašināšanās prognozi vai sliktākajā gadījumā pasaules galu, kas Latvijā attīstās zem katru dienu dažādās izteiksmēs tiražēta uzskata “līdz mūsu bojāejai atlikušas piecas minūtes”. Šis viedoklis ir tā pārņēmis saziņas telpu, ka ikvienam, kurš uzdrošinās apšaubīt latviskās apokalipses termiņu, jārēķinās ar dažādām spārnotā saukļa atbalsta grupējumu dusmu izpausmēm.
Nu kapu zvanu dimdinātāju rindās, šķiet, iestājies neliels apjukums. Par to liecina stipri skopais atsauksmju birums nupat publiskotajam Draudzīgā aicinājuma fonda sastādītajam Latvijas skolu reitingam, kura pamatā jau otro gadu liktas audzēkņu sekmes centralizētajos eksāmenos. Turklāt gandrīz visiem komentāriem ir gaiša nokrāsa, kam fonā viegls izbrīns: lauku vidusskolu grupā šogad spilgti apliecinās Latgale – Bērzpils, Špoģi, Tilža, Rugāji, Ezernieki, Aglona. Arī citās skolu grupās neiztiek bez austrumu reģiona: ar labiem rezultātiem drīkst lepoties Daugavpilī, Kārsavā, Rēzeknē un Zilupē, kas pozitīvā nozīmē pieminēta visai reti.
Par ko tas liecina? Pirmkārt jau sniedz apstiprinājumu, ka labi pedagogi strādā ne tikai Rīgā un lielajās pilsētās, līdz ar to lauku vidusskolas absolvents ir konkurētspējīgs tālākās izglītošanās programmās.
Bet pati galvenā šī reitinga labā ziņa – nomaļu zīmogu ieguvušajās vietās nav pazudusi Latvijas lauku apvidiem raksturīgā censonība. Bez censonības apziņas un noskaņojuma Latgalē nav iespējams strādāt, dzīvot un mācīties kā bērniem, tā viņu pedagogiem.
Censonība ir dzinējspēks un tā garīgā degviela, kas Latgalei palīdz noturēties kājās, un šo patiesību redzam gan novada, gan valsts vēsturē.
Nezinu, vai Draudzīgā aicinājuma gara un fonda uzturēšanas, kā arī skolu reitingu veidošanas inteliģentais entuziasts Jānis Endele jauno sarakstu piesūtījis “Nacionālā attīstības plāna 2014. – 2020. gadam” (NAP) autoriem un Saeimas komisijām, kas, ja ticēt dažu deputātu paudumiem, šo neviennozīmīgi vērtēto sacerējumu tagad ļoti uzmanīgi studē un pilnveido. Taču piesūtīt vajadzētu gan. Un pat obligāti! Jo skolu reitings, manuprāt, tautas kalpiem varētu labi pakalpot, konkretizējot NAP visai miglaino jēdzienu par “izaugsmi atbalstošajām teritorijām”. Zināt, būs pagalam nesaprotami, ja šo teritoriju noteiktās robežas ignorēs apvidus, kur jauniešu vidējās izglītības līmenis jau apstiprina NAP iecerēto “cilvēka drošumspēju”, kas nozīmē prasmi pielāgoties apstākļiem strauji mainīgā vidē. Ar to, kā redzam, Latgales vidusskolu audzēkņiem nav problēmu. Bet tas, vai vismaz daļa jauniešu jau apgūto drošumspēju gribēs tālāk attīstīt un izplatīt savā novadā, ir ļoti stiprā mērā atkarīgs no tā, cik lielu vērtību Saeima piešķirs reitingā objektīvi uzrādītajām Latgales izglītības potencēm, teritoriāli plānojot tajā pašā NAP akcentēto “tautas saimniecības izaugsmi”.
