“Naftas šoks” liek meklēt alternatīvas 0
Latvija nav unikāla zeme. Kā izpētījuši grāmatas “A Guide to EU Renewable Energy Policy Comparing Europeanization and Domestic Policy Change in EU Member States” autori, Eiropas Savienībā atbalsts atjaunojamajiem energoresursiem (AER) sācies vēl pērnā gadsimta 70. gados, kad pēc t. s. “naftas šoka” – naftas cenu strauja kāpuma, kas ietekmēja visas pasaules ekonomiku, – Eiropas Savienības vadītāji vienojās ieguldīt krietni lielākus līdzekļus pētniecībā, cerot atrast jaunus enerģijas veidus, kuri palīdzētu mazināt Eiropas atkarību no naftas un uzlabotu Eiropas enerģētisko drošību.
Sākumā par atjaunojamo enerģiju domāja tikai atsevišķas valstis
Sākotnēji jaunizveidotā Eiropas Padome tikai izstrādāja indikatīvus enerģijas taupīšanas mērķus, kuri faktiski nekādi neietekmēja kontroli pār valstu enerģētikas plāniem. 80. gados AER attīstības nozīmi iestrādāja arī ES reģionālajā politikā, taču nacionālā līmenī par AER attīstību domāja tikai progresīvāk domājošās valstis – Vācija, Nīderlande, Dānija, Somija, Zviedrija.
Īstens grūdiens atbalsta mehānismiem sākās 90. gados. Piemēram, 1993. gadā dzima “ALTENER” programma, kurā bija iestrādāts mērķis ar AER palīdzību samazināt CO2 emisijas.
Protams, ne visas ES dalībvalstis bija mierā ar uzglūnošajām pārmaiņām un programma tika faktiski izgāzta – tā ieguva krietni mazāku finansējumu, nekā plānots iepriekš, bet mērķi kļuva mazāk radikāli, piemēram, līdz 2005. gadam visā ES vajadzēja sasniegt saražotās enerģijas apmērus no AER tikai 8% apmērā.
OIK līdzinieks ir arī citviet Eiropā
Realitātē vairākas valstis nacionālā līmenī bija tikušas krietni tālāk. Vispirms Dānija (1986. gadā), bet vēlāk arī Portugāle (1988.), Vācija (1990.), Grieķija, Luksemburga un Spānija (visas – 1994.) izstrādāja t. s. “feed-in” tarifu, ko pie mums labāk pazīst kā OIK, kad elektrība no AER ražotājiem tiek iepirkta par cenu, kas pārsniedz tirgus cenu, starpību sedzot valstij vai iedzīvotājiem.
Paralēli Lielbritānija (1990.), Īrija un Francija (abas – 1996.) izšķīrās par labu tenderu sistēmai, kurā valsts slēdz līgumus ar tiem AER ražotājiem, kas uzvarējuši vairāksolīšanā, respektīvi, piedāvājuši zemāko enerģijas saražošanas cenu par izsolītajiem kilovatiem vai megavatiem.
Kopumā lielākajā pasaules daļā AER ir lētākais elektrības saražošanas veids, savā 2019. gada pētījumā “Renewable Power Generation Costs in 2018” norāda Starptautiskā atjaunojamās enerģijas aģentūra (IRENA). Vēja un saules enerģijas saražošanas cenām turpinot kristies, šī tendence tikai pieņemsies spēkā.
