Cena var atšķirties pat divas reizes: Latvijā ir lielākās cenu atšķirības starp veikaliem Baltijā 66
Latvijā ir mazākā konkurence starp veikalu tīkliem Baltijā un lielākās cenu atšķirības starp veikaliem, intervijā aģentūrai LETA atzina Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja Ingūna Gulbe.
“Ja Lietuvā, ieejot vienā veikalā, pārējo mazumtirgotāju veikalos varu praktiski neiet, jo cenas ir gandrīz vienādas, tad Latvijā veikalu tīklos kādam produktam cena var atšķirties pat divas reizes,” sacīja Gulbe.
Viņa arī atzīmēja, ka mazumtirgotāja “Lidl Latvija” ienākšana Latvijas tirgū šo atšķirību ir samazinājusi. “”Lidl” ir nopietns spēlētājs, kas abiem pārējiem [“Maxima” un “Rimi”] nepatīk. Konkurence Latvijā ir zema, un tas arī ir iemesls, kādēļ pārmaksājam par pārtiku. Protams, pārāk liela konkurence arī nav laba, jo tad tirgotāji konkurē tik ļoti, ka spēki izbeidzas visiem,” teica Gulbe.
Jautāta par secinājumiem pēc Konkurences padomes paziņotā, ka Latvijā ražotām pārtikas precēm mazumtirdzniecības ķēdes piemēro vidēji lielāku uzcenojumu nekā ārpus Latvijas ražotām precēm, kā arī mazumtirgotāju sadarbības līgumos ar piegādātājiem ir nepilnības, Gulbe minēja, ka risinājumi ir jāmeklē politiķiem, jo šajā gadījumā tirgotāji likumus nav pārkāpuši, izņemot godīgas tirdzniecības prakses likumā noteikto par labticību un godīgumu.
“Biznesa uzdevums ir peļņa, un tirgo to, ar ko var nopelnīt.
Ja tu pats esi izaudzējis zemenes, tad kāpēc tev tās tirgot lētāk, ja var dārgāk?
Ir jāmeklē risinājumi, lai veicinātu vietējā produkta patēriņu ar mārketinga instrumentiem. Tirgotāji jau arī nav ieinteresēti, ka kāds produkts stāv plauktā un krāj putekļus, bet gan, lai izpērk, tiklīdz nokļūst veikala plauktā. Ja Latvijas ražojumus pirktu vairāk, tad arī tirgotājs būtu ieinteresēts iepirkt vairāk,” sacīja Gulbe.
Viņa arī uzsvēra, ka ir jāmeklē samērīgums.
“Tirgotāji tagad vairāk domā par dažādām prasībām, par dzīvnieku labturību, ziņo, ka neiepirks vairs olas, kas nākušas no sprostos turētām vistām, bet nedomā par vietējiem uzņēmumiem.
Tirgotājam interesē, kā jūtas vistas, kuras dējušas olas, bet neinteresē, kā jūtas darbinieks, kurš strādā Latvijas uzņēmumā.
Tā nav tirgotāju pirmā prioritāte. Tirgotāji nenāk ar “plakātiem”, ka mēs esam par Latvijas uzņēmumiem un cilvēkiem, kas tajos strādā. Tā ir dilemma, jo tirgotājam būtu jādomā arī par vidi, kurā viņi strādā, un to, lai ekonomika plaukst un zeļ,” klāstīja Gulbe.
Savukārt, tas, ka Latvijas uzņēmumu produkti citu valstu veikalos ir lētāki nekā Latvijā, ir normāli, sacīja Gulbe, piebilstot, ka tā tas ir arī citviet pasaulē.
Tostarp viņa skaidroja, ka Latvijā populāri un vērtīgi ir, piemēram, tādi zīmoli kā “Lāču” rupjmaize, “Kāruma” sieriņš, “Laimas” šokolāde, bet Lietuvā un Igaunijā tas tā nav, jo šajās valstīs ir savi zīmoli ar vērtību. Līdz ar to attiecīgos Latvijas zīmolu produktus šajos tirgos par tādu naudu nevar pārdot, jo tik lielu cenu Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāji ir gatavi maksāt tikai par savu valstu zīmolu produktiem.
“Ražotājam ir izdevīgi ražot daudz, jo tad vienas vienības izmaksas ir lētākas. Tādēļ uzņēmumam ir ekonomiski izdevīgi ražot daudz un pārdot kaimiņos arī lētāk,” piebilda Gulbe.
Tāpat viņa minēja, ka ir ļoti būtiski, ka tirgotājiem un ražotājiem pilnīgi noteikti nav vienlīdzīga tirgus spēka. “Atsevišķi katrs ražotājs nevar iet pie tirgotāja ar savām prasībām, tur nekas nesanāks, un tirgotājs var mierīgi parādīt durvis. Šajā jautājumā ir jāiesaistās dažādām ražotāju organizācijām, kuras tad var kopīgi aizstāvēt savas grupas intereses. Darīt to, ko nevar izdarīt katrs mazais ražotājs. Nozaru organizācijām ir jābūt spēcīgām, kas pārvalda likumdošanu, ko drīkst, ko nedrīkst, un jāaizstāv ražotāju intereses, tostarp ar dažādiem mārketinga instrumentiem,” klāstīja Gulbe.
Viņa arī atzīmēja, ka šādas ražotāju organizācijas Latvijā ir, bet tās fokusējas uz citiem nozares aizstāvības pasākumiem. Piemēram, Latvijas Pārtikas uzņēmumu asociācija, Latvijas Piensaimnieku savienība ir tās asociācijas, kuras ar tirgotajiem var par šiem jautājumiem runāt.
Gulbe norādīja, ka arī pircēji, kuri to var atļauties, varētu vairāk prasīt vietējos produktus, taču liela daļa pircēju nevar atļauties to, ko gribētu, bet tikai, ko var nopirkt, tādējādi pērk lielveikalu privāto preču zīmes produktus.
“Mēs visi ciešam no tā, ka mums nav labas uzņēmējdarbības vides, nav bijusi vēlme lielajām tirgotāju ķēdēm nākt Latvijas tirgū un radīt konkurenci. Tas nozīmē, ka valdībai ir jābrauc un jāaicina lielie investori uz šejieni un jārada atbilstoša vide. Mums uzņēmējdarbības vide nav nelabvēlīga tikai tirdzniecības ķēdēm, bet kopumā biznesam. Arī iedzīvotāju zemais ienākumu līmenis ir problēma – tirgotājiem ir grūti balansēt starp pircējiem, kur vienam ienākumi ir 10 000 eiro, bet citam 800 eiro. Tirgotājam ir jābalansē, kā šos abus pircējus noturēt,” skaidroja Gulbe.
