Uldis Šmits: Čemodāns vai Sīzifa akmens? 4
Grieķija atgādina čemodānu bez roktura, ko grūti nest, bet nevar pamest. Varbūt līdzīgi spriež arī Vašingtonā, kur pēdējā laikā Baltā nama pārstāvji esot izvērsuši īstu kampaņu, lai pārliecinātu Eiropas un pirmām kārtām Vācijas vadošos politiķus par nepieciešamību noturēt Grieķiju eirozonā. Cik noprotams, ASV pieļauj variantu, ka pēc bieži apcerētā “Grexit” Grieķija varētu atstāt Eiropas Savienību un Ziemeļatlantijas aliansi. (Lai gan grūti pateikt, vai, piemēram, Baltijas valstīm ir izdevīgāka Grieķijas atrašanās alianses iekšienē vai ārpus tās.) Tāpat Eiropas varas gaiteņos arvien biežāk tika uzsvērts, ka neviens – izrādās – negrib Grieķijas aiziešanu no eirozonas, jo, Latvijas ārlietu ministra Rinkēviča vārdiem, “jāskatās plašākā kontekstā”. Ģeopolitiskā.
Protams, amerikāņi gluži labi atceras pēckara vēsturi, kad pilsoņu karš Grieķijā – komunistu centieni sagrābt varu kļuva par galveno iemeslu Trumena doktrīnai (1947. g.) un Māršala plānam (1948. – 1952. g.) jeb ASV ekonomiskās palīdzības programmai Eiropas valstu atjaunošanai. Tomēr stāvoklis ir mazliet dīvains. Šodien Atēnās valda kādreizējo komunistu ideoloģiskie pēcteči, proti, Aleksis Ciprs ar komandu, kurai ir raksturīgs antiamerikānisms un promaskaviska nostāja. Tiesa, valsti līdz bankrotam noveda agrāk pie varas bijušās t. s. tradicionālās partijas un Briseles pievērtās acis uz šo partiju izdarībām.
Vēl kāda vēsturiska paralēle – tagad nereti piesauc faktu, ka arī Vācija pagājušajā gadsimtā nav atmaksājusi visus savus ārējos parādus ne pēc Pirmā, ne Otrā pasaules kara, kad 1953. gadā saskaņā ar Londonas vienošanos tika norakstīta vairāk nekā puse no Vācijas Federatīvās Republikas parādu apjoma. Tas bija svarīgs priekšnoteikums valsts saimnieciskajai attīstībai un tam, lai Vācija kļūtu par ES ekonomikas vilcējspēku. Nenoliedzami, sava loma tajā bija plašākam kontekstam, taču bija arī uzticēšanās toreizējās Bonnas ekonomiskajai politikai un bija pārliecība, ka vācieši ir darījuši un darīs lietas labad visu iespējamo un pat šķietami neiespējamo. Tā tas notika gan 50. gados, gan vēlāk pēc Vācijas atkalapvienošanās un arī šā gadsimta sākumā, kad valsti piemeklēja dziļa ekonomiska lejupslīde, ko izdevās pārvarēt, veicot sāpīgas darba tirgus un citas reformas (“Agenda 2010”), kuras turklāt veica sociāldemokrāti. Nevis dēļ ārēja spiediena, bet apzinoties situācijas nopietnību. Grieķijas gadījumā nevienam nav pārliecības par Atēnu gribu un spējām īstenot reformas, kuras būtu grūti savienojamas ar SYRIZA – Radikāli kreiso koalīcijas idejām. Ja krīze ieilgs, Eiropas Savienībā radīsies sava veida iesaldēts konflikts, un skaidru perspektīvu trūkums ir vēl sliktāks par nenomaksātu parādu.
Iepriekš sacītais nenozīmē, ka vāciešiem (vai amerikāņiem) vienmēr ir taisnība. No Berlīnes gaida pārāk daudz, taču tās piedāvātie vai reizēm uztieptie tehnokrātiskie risinājumi nevar aizstāt kopīgi pieņemamus stratēģiskus lēmumus. Un kopīgi meklējamas atbildes uz nepatīkamiem jautājumiem. Piemēram, ko iesākt ar ģeopolitiski vērtīgo čemodānu bez roktura, iekams tas nav pārvērties par Sīzifa akmeni. Atcerēsimies – grieķu dievi viņu sodīja ar bezjēdzīgu darbu, likdami mūžīgi velt kalna virsotnē klints bluķi, kas allaž noripoja. Lai Eiropu nepiemeklētu tāds liktenis, politiķiem vajadzēs pierādīt, ka eirozonas un Eiropas Savienības pastāvēšanai noteikta jēga tomēr ir.
