Ceļus skaita rudenī. Saruna ar “Latvijas valsts ceļu” valdes priekšsēdētāju Jāni Langi 2
Vecais sakāmais gan skan – cāļus skaita… Un laikam jau ir kļuvis aplams, jo cāļi mūsdienās dzimst inkubatoros un cauru gadu. Par ceļiem gan taisnība – ziemā tos būvēt nav iespējams. Vēlā rudenī saskaitām paveikto, plānojam nākamo vasaru. Par to tad arī saruna ar “Latvijas valsts ceļu” valdes priekšsēdētāju Jāni Langi.
– Ceļi – mūsu bagātība un sāpe. Neapmierināto braucēju joprojām daudz. Kāds tad bijis 2015. gads no šīs milzu saimniecības pārvaldnieka viedokļa?
– Gads veiksmīgs, ļoti ražīgs. Es tiešām esmu gandarīts par to, ka esam spējuši krietni pārsniegt nesen par fantastiku uzskatīto gada laikā tūkstoš sakārtotu kilometru robežu. Arī par to, kā ir strādājuši būvnieki, kvalitātes uzraugi un pasūtītājs “LVC”. Visvairāk veiktā, protams, redzams uz galvenajiem ceļiem (strādāts vairāk nekā 300 kilometros). Liepājas šoseja – 70 km, Siguldas šoseja, Rēzekne–Daugavpils, no Daugavpils uz Lietuvas robežu, no Liepājas uz Lietuvas robežu (beidzot!). Reģionālie ceļi – “slavenais” P30 (Vecpiebalga)… Grants seguma pastiprināšana uz vietējiem ceļiem… Tā arī tas tūkstotis “ar asti” sakrājies.
Nākamgad temps nedrīkst kristies. Redzam jau, kā saka, gaismu tuneļa galā uz galvenajiem ceļiem, kur Eiropas finansiālā palīdzība turpināsies. Mērķis – līdz 2020. gadam visiem valsts galvenajiem ceļiem jābūt labā un teicamā stāvoklī. Naudas šim mērķim nākamgad būs nedaudz vairāk (tajā skaitā arī 4,5 miljoni no valsts budžeta). Kopā ar Eiropas 145 miljoniem – nepilni 300 miljoni eiro. Vairāk nekā pērn, bet joprojām nepietiekami, lai ceļu tīkls atjaunotos ātrāk nekā nolietojas. Tomēr progress ir.
– Kad nozarē sākas jaunais gads?
– Jau esam izsludinājuši vairākus iepirkumu konkursus 2016. gadam (Ventspils un Valmieras šosejai). Konkurence nozarē kopumā ir pietiekama. Dažos vairākus miljonus vērtos konkursos seši septiņi pretendenti cīnās par zemāko cenu simttūkstoš eiro robežās. Tirgus spiediens tātad pietiekams, lai nepamatoti augsts peļņas procents nebūtu iespējams. Tas, protams, no pasūtītāja viedokļa, kā saka, OK, taču pārāk nikns cīniņš arī nav vēlams, jo peļņa, ko investēt attīstībā, būvniekiem nepieciešama.
Šādā sacensībā ļoti svarīga ir veikto darbu kvalitātes kontrole. To esam uzskatījuši par pēdējo gadu prioritāti. Šogad veikti vairāk nekā 17 000 dažādu testu, uzņēmēji jau zina, ka mūsu prasības un kontrole ir stingras. Kādas neatbilstības atklājas ap 5% gadījumu, un galvenokārt vēl būvniecības stadijā, kad tās tiek uzreiz labotas. Arī nākamgad turpināsim investēt savā Autoceļu kompetences centrā, lai spētu panākt, ka darbu izpildītāji paveic visu tieši tā, kā paredz līgumi.
– Pērn ap šo laiku prezentējāt jaunu, diezgan dārgu kvalitātes kontroles tehniku. Atmaksājas?
– Pērn iegādātais grunts radars darbojas ar pilnu jaudu. Un ne tikai darbu kvalitātes kontrolē, ko varēja veikt arī citādi. Lielākais ieguvums ir daudz precīzāki izejas dati projektēšanai. Iespēja mūsu apstākļiem pārāk dārgu kapitālu un dziļu rekonstrukciju vietā aizvien plašāk lietot lētākus paņēmienus. Ja radars redz, ka remontējamā ceļa pamatne ir pietiekami stabila un droša, var izvēlēties tā saukto reciklēšanu. Vecās, bojātās ceļa virskārtas pārstrādi, iegūtā maisījuma pastiprināšanu un atkārtotu uzklāšanu. Ekonomiskais efekts ir milzīgs.
– Labs tātad gads. Vai neskan pārlieku optimistiski? Kur problēmas?
– Galvenos ceļus ar ES atbalstu sakārtosim. Arī reģionālajiem ceļiem Eiropas fondus piesaistīt ir iespējams, un līdz tam pašam 2020. gadam vajadzētu spēt būtiski uzlabot 75% no tiem. Lielākā sāpe ir un paliek vietējie ceļi, kuru 13 000 kilometri ir valsts pārraudzībā. Remonts un rekonstrukcija te jāfinansē Latvijai pašai. Un naudas, kā labi zinām, nepietiek. Šogad vietējiem ceļiem bija pieejami vien 3,5 miljoni, nākamgad tie būs septiņi miljoni, kas joprojām ir ļoti maz. Stāvoklis joprojām slikts. To apliecina gan mūsu ikgadējās inspekcijas, gan daudzās iedzīvotāju sūdzības. Vienīgais iespējamais risinājums – pēc iespējas vairāk strādāt ar lētākajām tehnoloģijām. Ar dubulto grants virsmas apstrādi, kas gan derīga tikai tur, kur nav lielas kravas transporta kustības intensitātes. Mūsu kaimiņi igauņi jau pieņēmuši lēmumu, ka visi celiņi, kurus diennaktī izmanto mazāk par simt automašīnām, “padarāmi melni”, neputoši un komfortablāki tieši šādā veidā. Arī mēs iesim šajā virzienā. Jau ejam. Katru gadu šādā veidā apstrādātu grants ceļu daudzums pieaug. Iespējams, ka šāda veida darbus turpmāk veiks ne tikai “Autoceļu uzturētājs”, kam līdz šim piederēja šo tehnoloģiju apguvēja un realizētāja monopols, bet arī citi būvnieki – atklātu konkursu kārtībā. Ņemot vērā to, ka visiem ceļiem naudas nepietiek, ir nepieciešams izvēlēties prioritāros, un šeit mēs sadarbojamies ar plānošanas reģioniem, kas apkopo pašvaldību pieprasījumus un izvirza prioritātes.
Ir vēl arī otrs ne mazāk svarīgs jautājums – līdz 2020. gadam mums lielos vilcienos ir skaidrs finansējuma apjoms un varam plānot darbus, jautājums paliek – kas būs pēc 2020. gada, kad beigsies pašreizējais Eiropas fondu periods. Esam uzņēmuši labu tempu, gribētos, lai tas saglabājas arī pēc 2020. gada.
– Mazo ceļu vairāk nekā iespēju. Ļausim daļai sabrukt?
– Ierobežota finansējuma apstākļos mūsu ļoti plašā vietējo ceļu tīkla nākotne, pareizi lēmumi un rīcība šajā jomā būs sarežģītākais jautājums. Nevar runāt par ceļu slēgšanu vai pamešanu novārtā – tie ir “ekonomiski neizdevīgi”, taču pilda absolūti nepieciešamas sociālas funkcijas un ir vajadzīgi, ja gribam dzīvību un civilizāciju saglabāt visā valstī, nevis tikai maģistrāļu tiešā tuvumā. Tādēļ esam privātam uzņēmējam pasūtījuši šīs problēmas padziļinātu pētījumu, pēc kura ceram pamatoti un saprātīgi izvēlēties kādu no trim risinājumiem – valsts turpina šo ceļu uzturēšanu; valsts nodod atsevišķus ceļus pilnīgi pašvaldībām (ar sekojošu valsts finansējumu); cita iespēja – daļēja nodošana vai jauns variants. Līdz nākamā gada beigām vajadzīgs stratēģisks lēmums.
– Labi ceļi – droša satiksme. Ko “LVC” spēj un plāno šajā jomā?
– Uz Eiropas fona izceļamies ar lielāko bojāgājušo skaitu uz vienu miljonu iedzīvotāju. Liels ir traumētu mazaizsargāto īpatsvars. Tādēļ kategoriski nepieņemama dažādu satiksmes dalībnieku grupu pretnostatīšana. Katram jādomā ne tikai par savu, bet arī citu drošību, mazāk jāriskē.
“LVC” pirmkārt strādā pie “melnajiem punktiem”. Katru gadu tiek veikta šāda analīze, veidota šo punktu karte. Un katru gadu šos punktus cenšamies likvidēt, to skaitu samazināt. Pirmkārt, braucējiem tie ir kreisie pagriezieni, kuros iespējamas sadursmes gan starp pretējos virzienos, gan vienā virzienā braucošajiem. Gājēju drošībai veidojam divlīmeņu pārejas, apgaismotas pārejas. Šādā virzienā strādāsim arī turpmāk. Protams, jādomā arī par horizontāliem ceļu marķējumiem, kas braucējiem palīdz orientēties nepietiekamas redzamības apstākļos. Tādi mums pietiekamā daudzumā ir uz galvenajiem (arī reģionālajiem) ceļiem. Solis jaunā kvalitātē ir akustiskās līnijas, kuras jau dzirdam, piemēram, Baltezerā. Nākamgad tādas veidosim avāriju skaita ziņā bēdīgi slavenajā Tīnūžu–Kokneses ceļā, tā mēģinot izklaidīgos vai snaudošos laikus pamodināt. Uz vietējas nozīmes ceļiem bieži nav pat ass līniju, par malējām nemaz nerunājot.
Interesanta tendence, ko esam atklājuši, veicot plūsmas ātruma mērījumus uz valsts galvenajiem ceļiem, – avāriju skaita pieaugums ir tieši saistīts ar ātruma pieaugumu. Notiek remontdarbi – ātrums samazinās. Un samazinās avāriju skaits. Remonts pabeigts, ātruma ierobežojumi atcelti – negadījumu skaits aug. Tādēļ uzskatu, ka radaru ieviešana ir jāturpina un, ja iespējams, jāpaātrina.
Kas attiecas uz pēdējā laika diskusijām par riteņbraucējiem – ideāls variants, protams, būtu no ātrāka transporta plūsmas atdalītu veloceliņu izbūve. Kamēr tādu nav – riteņbraucējus, gan atsevišķus, gan grupas – jācenšas padarīt pēc iespējas redzamākus. “LVC” priekšlikumi šajā jomā ir sagatavoti un iesniegti Satiksmes ministrijā.
