Ceļu diena pierobežā. Cik vajadzīga un laba būs “dubultā virsmas apstrāde”? 3
16 stundas kustībā un sarunās par Alūksnes, Viļakas, Rēzeknes apkārtnes ceļu stāvokli un nākotnes perspektīvām – tāda bija viena no satiksmes ministra Anrija Matīsa pagājušās nedēļas darba dienām. Maratonā piedalījos arī es un svarīgāko no uzzinātā turpmāk atstāstu.
Vispirms par kādu problēmu, kuru ministram nāksies risināt starpvalstu sarunās. Viļakas novadā atrodas Latvijas–Krievijas robežpunkts, ko pagaidām var izmantot tikai vieglais transports. Kravu plūsmas atvēršana šeit varētu ievērojami atslogot citas tranzīta vietas. Latvijas puse šādām izmaiņām būs gatava jau šoruden – jaunās celtnes ir gandrīz pabeigtas. Bet Krievijā joprojām praktiski strupceļš – nav ne pietiekamas jaudas infrastruktūras uz robežas, ne kaut vai ciešamas kvalitātes ceļu. Tā var izrādīties, ka mūsu ieguldījumi bijuši velti.
Ja kaimiņi sasparosies, jaunas bažas un problēma – Viļakai nav apvedceļa un kravinieku plūsma var pilsētiņas dzīvi sabojāt. Būs apvedceļš? “Latvijas valsts ceļu” (“LVC”) vadītāja Jāņa Langes viedoklis: “Iespējamais Viļakas apvedceļš ceļā uz Vientuļiem līdz 2020. gadam visdrīzāk netiks veidots.”
Arī ministrs atgādināja, ka līdzīgi jaunbūvējami autoceļi kā Saulkrastu apvedceļš, posmi Tīnūži–Koknese un Ludza–Terehova ir prasījuši ievērojamus kapitālieguldījumus un ar pašreizējām finansiālajām iespējām līdzīgi projekti nav īstenojami. Ministrs piekrita, ka Vientuļi ietekmēs tranzīta plūsmu sadalījumu starp Terehovu un Grebņevu, tāpēc būs jāveic rūpīga analīze. Tādēļ pabijām arī autoceļa Jēkabpils–Rēzekne–Ludza–Krievijas robeža (Terehova)(A12) posmā 106. – 114,3. km, kur notiek segas rekonstrukcijas darbi. Šajā posmā, kurā būvdarbi sākās 25. februārī, šogad nofrēzēts vecais asfaltbetona segums, izbūvētas smilts un šķembu maisījuma kārtas un asfaltbetona apakškārta. Asfaltbetona saistes jeb vidējā kārta tiek klāta pašreiz. Asfaltbetona virskārta tiks uzklāta nākamgad.
Darbi uz autoceļa A12 šogad turpināsies līdz oktobra beigām–novembra vidum, plānots, ka tie varētu tikt pabeigti nākamgad jūnija beigās. Būvniecības izmaksas šajā objektā ir gandrīz septiņi miljoni eiro (ar PVN), un tā tiek veikta ar Kohēzijas fonda līdzfinansējumu.
Miljoni, miljoni… Liela nauda, ko diemžēl varam ieguldīt tikai trasēs, kuru izbūvi atbalsta Eiropas fondi. Citur? Autoceļš Alūksne–Liepna (P41) no Alūksnes līdz Karitāniem, piemēram, uz Eiropas naudu pretendēt nevar, lai gan, kā teica Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Artūrs Dukulis, šis ceļš novadam ir īpaši svarīgs, jo savieno četras apdzīvotas vietas ar Alūksni. Ko darīt?
Tā nonākam pie, manuprāt, dienas svarīgākā temata par tehnoloģiju, kādu (mazliet gan atšķirīgi) jau sen vietējas un reģionālas nozīmes ceļu uzlabošanā lieto igauņi. Grants ceļu virsmas apstrāde ar saistvielu un šķembām. Vienā kārtā, dubulti (vai trijās kārtās – Igaunijā). Pie mums Latvijas Autoceļu uzturētājs (LAU) šo par asfaltēšanu daudzkārt lētāko paņēmienu sāka izmēģināt pirms dažiem gadiem. Tieši Alūksne–Liepna bija viens no “izmēģinājuma trusīšiem”. Un neveiksminiekiem… Sabruka ceļš pirmajā ziemā. Nu tas par būvnieka naudu atjaunots. Un izskatās ļoti labi. Neput. Nekrata kā grants. Ļoti labs vieglajam transportam. Arī riteņbraucējiem. Smagajiem – lietojams prātīgi un piesardzīgi. Tieši šī laikam būs lētā varianta galvenā problēma, un pašvaldībām, kuru teritorijās šādi ceļi tiks uzbūvēti, nāksies meklēt veidus, kā tos no pārslodzēm pasargāt.
Ministrs solīja, ka nākamajā gadā dubultā virsmas apstrāde šajā ceļa posmā tiks turpināta un viss ceļš līdz Liepnai tiks apstrādāts tuvāko trīs gadu laikā. LAU vadītājs Vladimirs Kononovs savukārt veda mūs uz diviem citiem ceļiem, kas šādi apstrādāti senāk un vairākas ziemas izturējuši ļoti labi.
Jānis Lange: “Virsmas apstrādes tehnoloģija, protams, nav ideāla. Bet ir laba. Un ierobežota finansējuma apstākļos Latvijai neizbēgama daudzās vietās, kur grants rada neērtības, bet satiksmes plūsma pārāk maza, lai dārgāki varianti būtu ekonomiski pamatoti.”
Anrijs Matīss: “Valsts vietējās nozīmes autoceļiem ir nepieciešams lielāks finansējums no valsts budžeta. Par to jebkurš Saeimas deputāts un valdības kolēģi var pārliecināties katrā reģionālajā vizītē, to zina ikviens uzņēmējs un tūrists. Un, lai gan finansējums valsts vietējiem autoceļiem 2016. gadam ir palielināts divkārt, vietējo autoceļu stāvokli tas kardināli nemainīs, tāpēc plānošanas reģionos rūpīgi izvērtējams, kuriem ceļiem dot priekšroku.
Esmu jau vairākkārt minējis, ka bez sakārtotas ceļu infrastruktūras nav iespējama arī valsts drošība. Pierobeža ir labs piemērs šim apgalvojumam. Reģionu ekonomiskās attīstības pamatā ir laba ceļu infrastruktūra, un bez ekonomiskās stabilitātes un attīstības nav iedomājama arī valsts iekšējā drošība.”
