Ceļu būves vasara – pilnā plaukumā 2
Esat, protams, paši pamanījuši. Ceļu būvdarbi ir sākušies. Nauda ir. Gan ne tik daudz, kā vēlētos mēs visi. Ceturtdaļa miljarda, ko izdevies sastiķēt no Eiropas (145 miljoni eiro) un pašu iespējām, gan ne tuvu nesasniedz 20 gados iekavēto vajadzību slieksni, tomēr ir diezgan daudz un spēs jaunu dzīvi dot aptuveni 1000 (no 20 000) kilometriem valsts ceļu.
Pat vairāk. “Autoceļu uzturētājs”, pateicoties maigajai ziemai, ir spējis ietaupīt dažus sniega tīrīšanas un sāls kaisīšanas miljonus, tos tērēs vietējo ceļu uzkopšanai. Nupat autoceļu padomes dibināšanas sanāksmē VAS “Latvijas valsts ceļi” (“LVC”) valdes priekšsēdētājs Jānis Lange ziņoja par vēl vienu, iespējams, krietni prāvāku, ietaupījumu, kuru rada šā gada iepirkumu konkursi. Konkurence ir liela un nežēlīga, nedaudz kritušās naftas produktu cenas, tāpēc vairāki objekti ir “izsolīti” par zemākām cenām, nekā plānots. Ietaupītā nauda varētu dot iespēju agrāk neplānotiem darbiem pat vairāku simtu kilometru garumā.
Ja reiz pieminējām jauno padomi, vērts pie šī nodibinājuma pakavēties mazliet ilgāk. Ceļu būvi un uzturēšanu Latvijā tātad vada Satiksmes ministrija. Valsts ceļus vada. Bet tādi ir tikai nepilna trešdaļa no visiem 70 000 km ceļu. Pārējie pieder pašvaldībām. Un kopēja visu šo saimniecību pārraugoša “orgāna” līdz šim nebija. Tagad ir. Padomes sastāvs ir varens. Anrijs Matīss ir priekšsēdētājs. Andris Vilks vietnieks. Vēl vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Romāns Naudiņš. “Valsts ceļi”, “Autoceļu uzturētājs”, pašvaldību ļaudis gan no reģioniem, gan Rīgas… Jāsaka gan, ka pirmās, pašas Ministru prezidentes ievadītās sanāksmes optimisms un entuziasms krietni pieklusa pēc Vilka uzstāšanās, kurš pateica skarbi – nekādus īpašus budžeta zarus, tajā skaitā autoceļu fondu, mēs tuvākajā laikā nevarēsim atļauties, jo izmisīga trūkuma stāstus dzirdam arī no mediķiem, skolotājiem, pensionāriem…
Tomēr padomes izveidi klātesošie atzīst par gaišu soli. Ar noteikumu, ka tās vadītājs (Anrijs Matīss) un sekretariāts (“Valsts ceļi”) būs pietiekami enerģiski un tās darbu plānos konkrēti, bez populisma un mērķtiecīgi.
Vēl viena, šķiet, ļoti svarīga šī ceļu būves gada iezīme ir “LVC” jaunizveidotā Kompetences centra ļoti aktīvā darbība darbu kvalitātes kontrolē. Pērn dzirdējām par atsevišķiem augstu amatpersonu “izlēcieniem” dabā un “nomedītiem” brāķa fragmentiem, kas nepārprotami izskatījās pēc demonstrācijām, nevis nopietna darba. Šogad – mierīgi un metodiski – jau veiktas 863 pārbaudes. Visdažādākās. Viskozo un šķidro bitumenu testēšana, minerālo materiālu paraugu testēšana, karstā asfaltbetona maisījuma un izurbto asfaltbetona paraugu testēšana… Ceļu līdzenums tiek mērīts ar lāzerprofilogrāfu. Kopumā jau pārbaudīti 15 autoceļu kilometri.
Kopā ar ceļu būvētāju uzņēmumu paškontroles darbu (savas labas laboratorijas ir visiem lielākajiem būvniekiem) šim “uzbrukumam” vajadzētu mūsu šaubas par jauno ceļu kvalitāti beidzot kliedēt.
Mēs gaidām labu darbu un trūcīgo līdzekļu iespējami efektīvu izmantošanu. Ceļu būvētāji no mums – sarežģīto procesu izpratni. Piemēram – nez vai ir pamatota plaši izplatītā ceļu lietotāju pukošanās par “pilnīgi jaunu ceļu lāpīšanu”. Kāpēc jau “jāremontē”, piemēram, A1? Vai Liepājas šosejas posms, kurš būvēts un “bija labs” pērn?
Par pirmo – visiem par Eiropas naudu būvētajiem ceļiem (un tādu mums aizvien vairāk) virskārta pēc noteikta laika ir OBLIGĀTI jāatjauno. Arī tad, ja tā vizuāli jums šķiet ļoti laba. Tādi ir ceļu uzturēšanas labas prakses noteikumi, kuru ievērošanu naudas devēji kategoriski prasa. Darbus turklāt veicam par Latvijas budžeta līdzekļiem. Ja neveiksim – varam nākamo dotāciju nesaņemt.
Par otro. Diemžēl diezgan izplatīti ir gadījumi, kad vēls darbu iesākums (vēla finansējuma piešķiršana, apstrīdēti konkursu rezultāti utt.) neļauj būvniekam darbus pabeigt līdz auksta un slapja rudens atnākšanai. Tiek uzklātas tikai divas no trim asfaltbetona kārtām, ceļš izskatās gluži glīts un pabeigts. Bet tā tas nav, jo tikai trešā – virskārta – ir pilnībā hidroizolējoša. Ziema var pērn izdarīto pat sabojāt (tā bija pie Ķekavas, Strenčos, vēl citur). Virskārta likta (arī ziemas bojājumi, ja vajadzīgs, laboti) tiek tikai nākamajā pavasarī un vasarā. Objektīvu apstākļu dēļ iekavētais pārāk vēlu pabeigts, nevis slikti uzbūvētais izšķērdīgi labots.
Un, ceļu būves vasaras ievadapskatu beidzot, par būvējamo posmu luksoforiem. Pacietību, dāmas un kungi! Neko labāku, kā to darbināšanu “pēc pulksteņa” mūsu ceļu būvētāji pagaidām nav spējuši izdomāt un ieviest. Aicinu Jāni Langi kā pasūtītāju ielikt būves noteikumos kādu elastīgāku regulēšanas paņēmienu. Viņš sola “ar būvniekiem runāt”. Aģitēju celtnieku apvienības LCB prezidentu Andri Bērziņu – nu padomājiet taču par savu prestižu, ko steidzīgu braucēju stāvēšana pie sarkanas gaismas, kad ceļš tālu pārskatāms un tukšs, grauj ar milzu spēku. “Jā, vajadzētu…”
Vajadzētu gan. Mēs, braucēji, būtu gatavi šim komfortam pat pa eirai ziedot. Nolieciet krājkasīti, kas gaismas pārslēdz…
