Vai meklēji palīdzību pie ārsta? 0
Gāju gan, pie psihoterapeites. Tomēr kļuva arvien sliktāk, meklēju vēl kādu salmiņu un izlēmu, ka došos pie Ogres dziednieka. Mamma jau sen mudināja, bet īpaši neticu šīm lietām. Dziednieks nav nekāds brīnumdaris, nevis viņš cilvēku dziedina, bet sasirgušais pats, sadarbojoties ar dziednieku, saņem šo dziedināšanu.
Dziednieks mani atvēra, tā pirmatnēji un dziļi. Beidzot spēju izteikt visu, izlauzās sāpes, kas bija ilgi krājušās. Sarunājām nākamo tikšanos. Taču, atbraucot mājās, sāku justies daudz ļaunāk nekā iepriekš. Trauksme, paniskas bailes no kaut kā nesaprotama… Tas pilnībā izsūca spēkus.
Zvanīju psihoterapeitei, viņa izrādījās atvaļinājumā. Kristīne, viņa sacīja, ja ir ļoti smagi, ieteikšu savu kursabiedru, labu psihiatru. Dakteris Pēteris Pilders bija gatavs pieņemt tajā pašā dienā. Runājāmies kādu stundu. Ārsts ieteica pagulēt slimnīcā. Nobijos – slimnīcā taču guļ tikai trakie, nenormālie, negribu tāda justies. Tad viņš izrakstīja zāles, gandrīz mēnesi mājās tās dzēru, bet labāk nekļuva. Tad bildu dakterim – varbūt tiešām labāk slimnīcā… Ja godīgi, tā bija mana pēdējā cerība.
Stacionārā ļoti ātri piemeklēja atbilstīgas zāles, sāka kļūt labāk. Sabiedrībā pastāv aizspriedumi pret antidepresantiem un citiem medikamentiem, kas saistīti ar garīgo veselību. Tas esot tikai bizness, dakteri vēloties sazāļot pacientus… Medikamenti izglāba mani burtiskā nozīmē. Nezinu, cik ilgi izturētu iekšējo spriedzi, katru dienu domāju par pašnāvību. Kad iznācu no slimnīcas, jutu tādu vieglumu! Biju pāri asajai robežai starp nāvi un dzīvību.
Varēji sākt atveseļoties, atpūsties, taču nodibināji biedrību…
Stacionārā daudziem bija depresija, to redzēju pēc tā, kā viņi staigāja – noliektām galvām, drūmām sejām, daži raudāja. Viņos pazinu sevi.
Kad kļuva mazliet labāk, ar dažiem aprunājos. Jauna sieviete stāstīja, ka galvā dzird mūziku, bieži domā par pašnāvību. Viņa katru otro mēnesi bija slimnīcā, ārstējās jau 60 reižu, taču klīnikā jutās labāk nekā sabiedrībā. Cita sieviete gandrīz vienmēr smaidīja, tomēr, izrādās, nevis tāpēc, ka jutās labi, bet lai aizdzītu depresīvo sajūtu. Kāds vīrietis katru dienu brauca uz baznīcu, jo tikai tur rada sirdsmieru.
Ilgi par to visu domāju, līdz guvu skaidru pārliecību – gribu kaut ko darīt šo cilvēku labā! Jutu to kā savu misiju. Pēc klīnikas mani vēl reizēm šūpoja, bet jau aktīvi strādāju pie sabiedriskās organizācijas izveides. Gribēju veidot depresijas biedrību, taču garīgā veselība ir plašāka tēma, turklāt daudziem kombinējas vairākas kaites, diez vai iespējams tās nodalīt.
Viens no iemesliem, kāpēc tapa šī biedrība, – labi saprotu un izjūtu cilvēkus, kam ir psihiskas un psiholoģiskas problēmas. Tā ir arī pateicība, ka esmu izkļuvusi no depresijas šausmām. Pagājušā rudenī, 27. novembrī, reģistrēju savas Saules zīmes. Tā ir biedrības dzimšanas diena.
Tomēr ne vienmēr vadīt šādu biedrību ir patīkami – ik pa laikam nākas atcerēties savu slimības laiku, it kā atgriezties tajā.
Ja sašķobās garīgā veselība, tas ir smags dzīves pārbaudījums. Nākas izturēt tādas garīgas ciešanas, par kādām lielākā daļa veselo pat nenojauš. Cilvēks jau nav vainīgs, ka saslimst. Tas nav rakstura vājums, kā bieži uzskata. Esmu dzirdējusi arī par sevi – man esot vājš raksturs, netieku ar sevi galā. Sabiedrībā nekautrējamies stāstīt par fiziskām kaitēm, bet garīgās veselības tēma ir lieguma zonā, par to nerunā. Arī paši slimnieki ne, lai nesāk uzskatīt par psihu, nenormālo, šiziķi. Tā apsaukājas pat bērni skolā. Arī man vajadzēja laiku, lai sadūšotos pavēstīt par sevi. Atzīšos – bija kauns un bailes. Kad izveidoju biedrību, centos daudzus pierunāt, lai dalās pieredzē. Tad sapratu, ka jārunā pašai. Vieglāk gan būtu teikt – lūk, šīs slimības ir daudziem, esmu tikai biedrības vadītāja…
Meklēju arī citus, kuri nebaidās stāstīt par sevi. Lai sabiedrība redz, ka esam tādi paši kā pārējie, tikai liktenis grūtāks. Man prieks, ka atrodas daudz sirsnīgu cilvēku. Ir ārsti un citi speciālisti, kuri dalās zināšanās, neprasot atlīdzību. Biedrībā darbojas vairāki brīvprātīgie. Arī Roberts, par kuru lasīju 36,6 °C. Viņš raksta par semināriem, stāsta savu pieredzi.
