Zinu, ka saslimi ar depresiju. Vai arī pirms tam bija kādas psiholoģiskas problēmas? 0
Sākās ar ko citu. Mācījos mūzikas skolā, spēlēju vijoli. Bija labi panākumi, piedalījos konkursos. Dienu pirms beigu eksāmena jutu ļoti lielu spriedzi. Nevis ikdienišķu satraukumu pirms atbildīga brīža, bet ko tādu, kas pārauga nekontrolējamā trauksmē. Nobijos no tā, ka esmu tik ļoti nobijusies.
Tas pats sākās arī skolā. Pēkšņi vairs nevarēju klases priekšā ne lasīt, ne stāstīt, lai gan agrāk tas patika. Uznāca paniskas bailes, vēlējos aizbēgt.
Tagad zinu, ka mani piemeklēja panikas lēkme, viena no veģetatīvās distonijas izpausmēm. Tā ir fobija, slimīgas bailes no publiskas uzstāšanās.
Vijoles eksāmenu gan nokārtoju, bet tas prasīja tik daudz spēka, ka sapratu – mūziķe nekad nebūšu.
Nolēmu studēt veterinārmedicīnu, tas bija vēl viens sapnis. Mana māsīca ir veterinārārste, vienmēr gribēju iet viņas pēdās. Taču arī studentam ir jānāk auditorijas priekšā, jāuzstājas publiski. Gatavojos ieskaitēm, bet zemapziņā jutu – nekas neizdosies manu baiļu dēļ. Bija sāpīgi to apzināties.
Lai saprastu, kas ar mani notiek, devos pie psihoterapeita. Tolaik vēl nebija interneta, bija maz informācijas par psihoterapiju. Tagad zinu, ka svarīgi, lai ar psihoterapeitu būtu labs kontakts. Jākonsultējas pie tā, pret kuru jūt simpātijas. Ar pirmo psihoterapeitu bijām ciešā sasaistē septiņus gadus. Atnācu pie viņa ar vienu problēmu, bet radās simt un viena! Psihoterapeita mudināta, gāju dziļā pašanalīzē, tā ierakos zemapziņā, ka vairs netiku atpakaļ. Gandrīz vai jāpriecājas, ka tolaik radās materiālas problēmas, jo tikai to dēļ pārtraucu terapiju. Psihoterapeiti publiski stāsta tikai par šo metožu pozitīvo ietekmi, jo nav ieinteresēti atklāt, ka mēdz arī nepalīdzēt, pat kaitē.
Pēc vairākiem gadiem nomira mana mīļā tante. Ļoti pārdzīvoju. Ar mani sāka notikt kas dīvains. Nebija spēka neko darīt, vien gulēju, tāds nebijis slābanums. Pēc laika pārgāja. Vēl pēc pusgada nomira tētis. Tas skāra ļoti dziļi, dvēsele nespēja pieņemt notikušo. Līdz tam nāve šķita kaut kas abstrakts, tad apjautu, ka tā var būt reāla un personiska. Trešajā dienā pēc tēva nāves piepeši jutos ļoti slikti. Bija grūti norīt siekalas, trūka elpas, briesmīgi dauzījās sirds. Pēkšņi šķita – es mirstu, es arī mirstu! Tā bija īsta nāves tuvuma sajūta. Teicu mammai, lai sauc ātro palīdzību.
Vēlāk no ārstiem uzzināju, ka šādas sajūtas saistītas ar izjauktu līdzsvaru veģetatīvajā nervu sistēmā. Ļoti mokošs, plosošs ķermeņa stāvoklis, ko sauc par veģetatīvo distoniju un kam cēlonis meklējams jutīgā nervu sistēmā, psihē. Taču pēc tam piedzīvoju vēl ko briesmīgāku. Tā bija depresija.
Tā sākās pēkšņi? Vai depresiju izraisīja kāds pāridarījums?
Tas notika pagājušajā vasarā. Slimības palaidējmehānisms saistāms ar skaistu mirkli manā dzīvē – satiku puisi. Tās bija manas otrās nopietnās attiecības. Lieliski sapratāmies, mums bija interesanti vienam ar otru, varējām stundām sarunāties un jokot. Katru dienu tikāmies, viņš sagaidīja mani pēc darba. Piesātināts un skaists laiks. Viņš iemīlējās. Man šķita, es arī.
Jau sākumā zināju, ka viņš pieder pie Jehovas lieciniekiem, taču nekādā gadījumā negribēju iesaistīties viņu draudžu sapulcēs vai citās aktivitātēs. Baidījos, ka mani ietekmēs, pakļaus. Turklāt zināju, ka šajā draudzē ir stingri noteikumi, piemēram, aizliegta asinspārliešana, izslēdz no draudzes, ja ir pārkāpts svarīgs bauslis. Tajā pašā laikā skaisti kristīgi uzskati, teiksim, precēšanās uz mūžu. Mans puisis gribēja precēties, teica, ka esmu vislabākais, kas bijis viņa mūžā.
Centos daudz izzināt par viņa ticību un nomierinājos, jo ko gan man var nodarīt kaut kādi jehovieši. Taču, vairāk garīgi satuvinoties, sapratu – tomēr esmu ietekmējama. Sāku it kā pazaudēt sevi. Manī parādījās divējādas sajūtas, no vienas puses, puisis ļoti patika, bet, no otras puses, redzēju viņu kā velnu, it kā man bīstamu. Kļuva ļoti bail. Gribēju būt kopā, bet nevarēju. Tas brucināja manu iekšējo pasauli, iekala prāta un emociju važās. Pateicu viņam, ka nevaram būt kopā. Aizgāju prom no mokošās situācijas, taču tā palika manī. Turpināju analizēt un vētīt, nevarēju to procesu apstādināt. Man šķita – kaut kur jābūt atbildei, ja to atradīšu, varēšu būt kopā ar viņu… Tomēr pretrunas un bailes kļuva vēl lielākas.
Tovasar lasīju visus žurnālus pēc kārtas, no intervijām staroja laime – lūk, man ir vīrs, ģimene, viss ideāli… Kāpēc citas ir tik laimīgas, bet man vienai klājas smagi?! Tas dzina stūrī.
Man bija klīniskā depresija, tās smagākais veids. Tam, kurš ar to nav saskāries, ļoti grūti saprast, kā iespējams justies tik baisi. Lielāko dienas daļas pavadīju gultā, gribējās aizmigt un nepamosties. Visu laiku drūms garastāvoklis, bailes. Noslēdzos sevī, negribējās runāt. Tukšums un iekšējs sastingums. Nereti māca domas, ka no tā visa sajukšu prātā. Emocionāli un garīgi bija tik smagi, ka gribējās no šīs sajūtas atbrīvoties. Atbrīvošanos saskatīju vien pašnāvībā. Sapratu, ka fiziski nespētu sev kaut ko nodarīt, bet domāju – varētu ar zālēm… Nīderlandē, Beļģijā un vēl šur tur ir atļauta eitanāzija, kas ļauj izbeigt dzīvi neārstējami slimam vai neciešamām sāpēm pakļautam cilvēkam. Manas garīgās ciešanas bija līdzvērtīgas! Drīz vien vairs nespēju strādāt.
Nebija ne spēka, ne vēlēšanās, pat sīkos mājas darbiņus veicu ar lielu piespiešanos.
Ar mammu un brāli dzīvojam atsevišķi, bet bieži tiekamies. Viņi, protams, zināja, kas notiek, vienīgi varbūt līdz galam neizprata, kā jūtos. Zinu, ka tuvinieki ļoti pārdzīvoja, kaut gan neizrādīja. Dažreiz neteicu, ka jūtos ļoti slikti, lai tikai viņus neapbēdinātu. Reiz brālis sacīja: “Tagad tu domā tikai par sevi, nevis par mums!” Bija sāpīgi to dzirdēt, apzināties, ka viņš vēlas palīdzēt, bet nezina, kā. Līdzīgi tam, kā cilvēks mirtu ar vēzi, taču tuvinieki varētu vien bezspēcīgi noskatīties. Mamma dažkārt mēģināja mani sapurināt. Reiz ierosināja doties uz mežu sēnēs. Piekritu, domāju, varbūt izraušos no sastinguma. Kad bijām mežā, jau pēc īsa brītiņa jutu – neko nevēlos, nav spēka…
Katru dienu gribējās raudāt, bet manī tupēja tāds kamols, ka nenoritēja ne asara.
Vēlāk, kad nokļuvu stacionārā, Pārdaugavas psihiatrijas centrā, pēc kādas sarunas ar ārstu piepeši atvērās asaru slūžas. Raudāju tā, it kā caur mani plūstu visas pasaules sāpes.
