Celt saulē grāmatu. Saruna ar ilggadējo Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas izpilddirektori Daci Pugaču 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmdien, 11. aprīlī, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notiks Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas organizētā jau 29. grāmatu mākslas konkursa “Zelta ābele” apbalvošanas ceremonija, kurā suminās Latvijā izdotās aizvadītā gada skaistākās grāmatas – dzejas, prozas, uzziņu literatūras, dokumentālos, zinātniskos un mākslas izdevumus, grāmatas bērniem un jaunatnei. Balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā šogad saņems Dace Pugača, ilggadējā Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas izpilddirektore.
Sarunā ar “Latvijas Avīzi” Dace teic: “Grāmatu izdošana nav vienkāršs darbs un vienkārši darbs. Šajā jomā absolūtā pārsvarā ir cilvēki ar aicinājumu un misijas apziņu.”
Grāmatniecībā cilvēks nenokļūst nejauši. Kas jūs pašu pirms gandrīz trim gadu desmitiem aizvedis pie Grāmatizdevēju asociācijas un noturējis grāmatu izdošanas nereti sūrajā pasaulē?
D. Pugača: Grāmatas un lasīšana man vienmēr bijusi svarīga, kamēr matemātika – nepatika. Savulaik kā filoloģijas studente sāku darbu izdevniecības “Liesma” vārdnīcu redakcijā, tad septiņus gadus darbojos Galvenajā enciklopēdiju redakcijā. Sekoja Latvijas Rakstnieku savienības rakstnieku klubiņš, pēc tam – “Pētergailis”.
Latvijas Grāmatizdevēju asociāciju nodibināja 1993. gada 2. aprīlī, un jau augustā es sāku strādāt, asociācijas prezidenta Māra Ozoliņa aicināta. Toreiz sāku ar četrām mapītēm, pusdzīvu tālruni, galdu un diviem krēsliem. Līdz tam Rakstnieku savienībā biju mazliet iemēģinājusi roku viena vai otra pasākuma rīkošanā, bet te bija pilns spektrs – nozares intereses, nodokļu politika, iekšējie un ārējie sakari.
Es melotu, ja teiktu, ka savulaik mana kaislība būtu bijusi grāmatu svētku vai gada balvu organizēšana, bet tas viss pamazām ievilka. Mūsu izlolotā “Zelta ābele” toreiz sākās kā vienkārša asociācijas kopsapulce, kurā izdalīja diplomus. Ar laiku šķita – vajadzētu svinīgāk.
Tā kā citas gada balvas vēl nebija ieviesušās, iedvesmojāmies tieši no “oskariem”. Pēc pirmās tādas reizes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā, kad sanāca pilna zāle, sapratām – jāturpina. Tā, lai būtu interesanti, lai patiktu un to pamanītu sabiedrība. Virsmērķis bija celt saulē grāmatiņu. Protams, sākumā nebija pieredzes, kā to darīt.
Pieredzes par to, kas īsti ir izdevējdarbība brīvajā tirgū, tolaik taču nebija nevienam.
Gandrīz katram darbam sākumā varēja likt vārdu “pirmoreiz”, un mācīšanās turpinājās visu laiku. Pirmie Baltijas grāmatu svētki – vispirms Igaunijā, nākamie pie mums. Sekoja Rīgas grāmatu svētki, dažādi grāmatu tirdziņi, Ķīpsalas izstādes un, protams, “Zelta ābele”.
90. gados, tāpat kā visā ekonomikā, arī izdevējdarbībā bija mazliet džungļu variants. Rīkojām seminārus par autortiesībām, darbošanos tirgus situācijā. Vairākas vecās izdevniecības nomira dabīgā nāvē, jo nevarēja pieņemt jauno patiesību, ka tev automātiski nekas vairs nepienākas.
Un to, ka grāmatniecība nav tikai kaut kas intelektuāls, bet ir arī bizness.
Padomju sistēmā bija jābūt paklausīgam un rātnam, bet par to tev kaut kas bija. Daži sēdēja dusmīgi un apvainojušies, un tā tas arī beidzās. Reizē sāka mutuļot jaunās izdevējdarbības katls. Izdevniecības auga kā sēnes pēc lietus. Daļu veidoja veco izdevniecību cilvēki, kuri juta sparu un uzņēmību, bet bija arī ātrie ieskrējēji jomā – peļņas tīkotāji. Izrevidēja radu bibliotēkas vai bijušos specfondus un aizgūtnēm izdeva agrāk aizliegto literatūru – gan mūsu pašu, gan tulkoto.
Autortiesības tobrīd bija neskaidrs jēdziens, tāpēc reizēm pat vienā dienā divas vai trīs izdevniecības no dažādām tipogrāfijām saņēma vienas un tās pašas grāmatas dažādus izdevumus. Kādu laiku šie ieskrējēji bija zirgā, bet, kad bija jāsāk domāt par individuālu stilu un izdevniecības seju, daudzi pazuda, jo nebija gatavi ieguldījumiem. To laiku raksturo ļoti mazs finansējums un ļoti liels entuziasms.
Paldies Dievam, ir beigušies tie laiki, kad sarunās par atbalstu mūs kā grāmatizdevējus sūtīja no vienas ministrijas uz otru – Ekonomikas ministrija pie Kultūras un otrādi. Vieni teica – tā ir kultūra, otri – bizness. Līdz 1996. gadam ministrijā nebija nevienas struktūras jeb plauktiņa, kurā būtu vieta grāmatu izdevējiem. Sitāmies kā naktstauriņš gar logu.
Pirmo atbalstu guvām, pateicoties Leipcigas grāmatu mesei, kuras direktors piezvanīja uz asociāciju un aicināja Baltijas valstis, protams, arī Latviju, kā goda viesi. Pēcāk šis grāmatu izdevēju plauktiņš beidzot atradās, nozari pieskaitot radošo industriju pulkam.
Nu jau šķiet pašsaprotami, ka Latvijas vārds izskan starptautiskajās grāmatu mesēs, šogad Boloņas mesē pirmoreiz iegūta balva kā labākajai Eiropas bērnu grāmatu izdevniecībai (“Liels un mazs”). Ilgstoši veidojot Latvijas stendu starptautiskajos gadatirgos, jums noteikti ir ieskats, kā attīstījušies latviešu grāmatniecības panākumi pasaulē.
Pats sākums bija pasaulē lielākā mese Frankfurtē, kur sākotnēji desmit gadus Baltijas valstīm bija desmit metri brīvas vietas, taču vajadzēja turp nokļūt, piepildīt to ar saturu. Nabadzība arī spieda domāt un meklēt izeju no situācijas. Protams, sākumā uz mums nāca skatīties kā uz tikko no koka nokāpušiem, taču priekšstats mainījās, redzot mūsu izdevumu radošo pusi.
Ilgus gadus dažādi knapinājāmies, kombinējot Kultūras ministrijas, Kultūrkapitāla fonda finansējumu, pēcāk kļuva pieejams arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) finansējums. Spožs apliecinājums tam, kāda atdeve ir atbalstam, bija Londonas grāmatu tirgus 2017. gadā, kad tapa veiksmīgā kampaņa “I am introvert”. Tas bija Latvijas uzvaras gājiens, kurā tika pamanīti mūsu autori. Tādā līmenī to atgriezt vairs nav bijis pa spēkam, bet mēs zinām, ka tas atmaksājas, tas darbojas.
Vai arvien mūsu vizītkarte pasaulē ir “sovjetstāsti”, bet varbūt to laiks ir pagājis?
Tie ir vilinoši joprojām, taču ir jāprot atrast pareizo atslēgu, lai tie nešķistu kā no citas planētas. Un šā brīža Ukrainas notikumu kontekstā Rietumos vairāk nekā jebkad tie ir vajadzīgi, vajadzīgs skaidrojums.
Rietumi tomēr visu laiku dzīvojuši ar rozā brillēm, kuras tikai tagad nedaudz sāk šķīst. Attiecībā uz Krieviju tur arvien ticis uzskatīts – var kaut ko samelot, bet nevar būt, ka par visu. Tik izplatītais aicinājums domāt pozitīvi šajā virzienā nedarbojas. Tāpēc par to būtu jāstāsta daudz, un tagad noteikti viņu ausis ir dzirdīgākas.
Šobrīd mūsu pašu lasītājs vairs nav izsalcis, drīzāk – pārsātināts, izdevējam vēl jākonkurē ar internetu.
Protams, ka pašlaik daudzi lasa internetā, un tie nav tikai jaunieši. Tomēr, manuprāt, galvenais ir tas, ka vispār lasa, nav tik svarīgi, kur. Protams, labāk, lai lasa labu literatūru, bet arī daudzi mūsu dižgari ir sākuši ar lubenēm un pēc tam tikuši līdz labām, nozīmīgām lietām. Katram šajā laukā ir sava taciņa.
Kādreiz domāja, ka pēc televīzijas rašanās nomirs kino. Tas izdzīvoja. Tāpat ar grāmatām. Protams, interneta konkurence ir nopietna. Turklāt interneta valoda, čata runa, neizbēgami mazliet nivelē cilvēku.
Neesmu pret progresu un par absolūtu atgriešanos pie drukātā, taču tvitera formāts un leksika, lai arī, no vienas puses, liek koncentrēt domu īsā teikumā, no otras – pieļauj paviršību. Ja cilvēks sadzīvē sāk runāt tvitera leksikā, tas nav labi – mēs noplicinām sevi un savu valodu. Neizbēgami angļu valoda ienāk latviešu valodā septiņjūdžu soļiem, tāpat kā daudzās citās valodās, tāpēc liela nozīme ir labiem tulkojumiem.
Vieglā valoda, vieglā literatūra tomēr nereti ir visvairāk pirkto grāmatu sarakstos. Cik jāizdabā lasītājam, lai izdevējs izdzīvotu?
Bestselleri ir ļoti dažādi, bet lubenes var būt gan labas, gan briesmīgas. Domāju, ka šobrīd drīzāk notiek cīņa par grāmatu lasīšanu vispār. Ne tikai tāpēc, lai izdevēji varētu izdzīvot un tā uzturēt savu biznesu, bet cīņa par cilvēka garīgo attīstību. Par to, cik liela nozīme, sakārtojot domāšanu, bagātinot to, ir lasīšanai, neviens vairs nestrīdas.
Protams, lasīšana sākas ģimenē – vai tev mājās ir grāmatas, vai tās tur lasa jeb tikai reizi gadā noslauka putekļus. Lasīšanas veicināšana vajadzīga visādos veidos. Paldies valdībai, ka beidzot ieviests piecu procentu PVN grāmatām. Tas bija ļoti svarīgi. Pandēmijas ārprāta laikā bija skaidrs, ka bez tā Latvijas grāmatniecībai būs ļoti grūti izdzīvot. Protams, gribētos lielāku atbalstu bibliotēku iepirkumam.
Kāda ir “Zelta ābeles” raža šogad?
Tā ir laba. Pandēmijas dēļ izkrita divas “Zelta ābeles” ceremonijas, bet nu ir prieks, ka tā ir atgriezusies un mēs varam vērtēt grāmatniecībā paveiktā skaistos darba augļus. Grāmatu izdošana nav vienkāršs darbs un vienkārši darbs. Šajā jomā absolūtā pārsvarā ir cilvēki ar aicinājumu un misijas apziņu, tīri biznesmeņi ir mazākumā.
Biznesa puse šo darbu, protams, neatvieglo. Tirāžas ir sarukušas līdz minimumam. Kādreiz normāla tirāža bija 10 tūkstoši, bet tagad – tūkstotis, dzejas grāmatām – divi trīs simti. Ja gadās divas trīs galīgi neveiksmīgas grāmatas un izdevējs vēl pārāk optimistiski saplānojis tirāžu, bankrots nav tālu. Tas liek izdevējam būt ļoti apdomīgam. Reizē tas ir bezgala radošs un interesants darbs.
Reiz kādā “Zelta ābeles” ceremonijā cilvēks, kurš ir lasītājs, tuvu stāvošs grāmatām, skatījās skaistās grāmatas, un teica – saprotu, par ko diploms māksliniekam, bet par ko – izdevējam? Mana atbilde – saka, ka režisors “nomirst” aktieros, bet izdevējs to dara grāmatas vizuālajā tēlā – bez tā nebūs labi uztverama satura.
Man bieži prasa – kas ir skaista grāmata? Tā ir ērti lasāma grāmata, kas ļauj iznākt priekšplānā saturam. Tu vari sazīmēt visfantastiskākās ilustrācijas, bet, ja būs saspiests teksts, slikts šrifts, to nebūs iespējams lasīt.
Vai jau zināt, ko sacīsiet, saņemot balvu?
Nē, vēl domāju! Kad man piezvanīja un pateica par balvu, pirmajā brīdī neticīgi smējos. Es vienkārši esmu darījusi savu darbu, bet, protams, saņemt atzinību par to ir patīkami.
