Minimāli līdzekļi, maksimāls efekts 14
Sākotnēji iecerētā dokumentālā filma ar vēsturnieku komentāriem tomēr pārtapusi dokumentālā stāstā spēlfilmas formā kā vēsturisko notikumu inscenējums. Režisors teic – paši notikumi nav atstājuši daudz vietas interpretācijai. „Tie veidoja noslēgtu stāstu, paši sakārtojās iekšējā dramaturģijā. Nekas nav sacerēts vai izdomāts.”
Vēsturisko personu lomās filmā iejutušies aktieri – Vilis Daudziņš, Andris Bulis, Juris Bartkevičs, Juris Jope, Edgars Pujāts, Rihards Rudāks, Māris Korsietis, Egils Viļumovs, Ritvars Gailums un Valdemārs Karpačs. Līdzās profesionāļiem aizrautīgi spēlē draugi, paziņas un interesanti – cilvēki, kas ikdienā nav saistīti ar aktiermākslu.
„Laikam stāsts bija tik interesents, ka, par spīti niecīgajam filmas budžetam (aptuveni 35 tūkstoši eiro, aut.), neviens neatteica – nedz aktieri, nedz citi iesaistītie,” spriež režisors. „Var teikt, šo filmu ir uzņēmuši ļoti daudzi cilvēki. Gan biedrība „Latviešu karavīrs” dalībnieki ar visiem ieročiem, formām, dalībnieku pieredzi, piedaloties vēsturisko ainu rekonstrukcijās, gan citi mūsu atbalstītāji. Šos cilvēkus vienkārši aizrāva tēma, un viņi uzskatīja par savu pienākumu palīdzēt. Šķita, ka filmējot viss atrisināts pats no sevis.”
Daudzas no filmas ainām tapušas vēsturiski autentiskā vidē, tostarp vietā, kur risinājās dramatiskie notikumi – Vārkavas novada Vanagos. „Pārsteidzoši, ka viss – mācītāja māja, baznīca, mežs, pat šķūnītis „Cepļaku” mājās, kur mita viens no kustības dalībniekiem, – ir saglabājies, it kā nekas nebūtu mainījies. Arī Rīgā filmējām Alberta baznīcā, kur Juhņevičs runājis, tāpat arī Stūra mājā brīdi pirms šīs vietas nonākšanas sabiedrības uzmanības lokā, Brīnos, kādēļ tikai tagad par šo ēku parādījusies sabiedrības interese. Būtu jāņem vērā Eiropas pieredze šādu piemiņas vietu, muzeju, veidošanā – Aušvices nāves nometnes, muzeji Vācijā, Lietuvā, Igaunijā, – cilvēkiem par tām ir milzīga interese. Vēsture ir jāzina, lai izprastu šodienu.”
Eksperiments trīs gadu garumā – ar kino un pašam savu dzīvi, par filmu saka režisors. „Sarežģītākais visā ir naudas meklēšana. Prieks, ka filma, kas sākās kā absolūti privāts projekts, tomēr ieguva arī valsts atbalstu tās pabeigšanai. Man bija uzstādījums – kā ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu efektu. Meklēju jaunākās tehnoloģijas, kā to, kas Holivudā maksā milzīgas naudas, īstenot citādā veidā. Galvenais bija sasniegt mērķi.”
„Pārsteidzoši, ka šī brīža ģeopolitiskās reālijas sakrīt ar to sajūtu, kas bija tajā laikā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka savā filmā runājam par Latgali. Man bija svarīgi veidot filmu tieši par Latgales lomu, jo tagad tā bieži nonāk tāda kā pabērna lomā par it kā skatīšanos Krievijas virzienā, par nelojalitāti. Tolaik vērienīgākā nacionālās pretošanās kustība bija tieši Latgalē, īpaši Ziemeļlatgalē, kur darbojās, piemēram, Ludvigs Štagars, arī priesteris, kurš pat Stompaku purvā uzcēla baznīcu, kurā laulājās vairāki partizāni.”
Pēc izrādīšanas kinoteātros un festivālos, režisors iecerējis filmu piedāvāt skolām kā vēstures mācību līdzekli. „Aicinām noskatīties filmu kopā ar klasi. Tajā ir arī daudz aizraujošu mirkļu, kas varētu uzrunāt arī jaunus cilvēkus.”
