Cilvēki bieži vien jauc pieradumu ar dvēseles līdzsvaru jeb komfortu. Pierast var pie daudz kā – pie darba, kas labi atalgots, taču vairs nesniedz prieku un patiesu gandarījumu, pie fona mūzikas, pat pie smiltīm kurpēs. Bet brīdī, kad tu apstājies un izpurini smiltis no apaviem, tu pamet nevis komforta, bet diskomforta zonu. Tāpēc man šķiet, ka visi tie pamudinājumi pamest komforta zonu ir muļķīga klišeja. Komforta zonu vajag nevis pamest, bet plašināt. Vai kalni ir tava dvēseles komforta zona? 4
Klinšukāpšana ir lielisks vingrinājumu kopums gan ķermenim, gan prātam. Kad biju Francijā Šamonī Gidu skolā izgājis visus nepieciešamos starptautiskā alpīnisma instruktoru kursus, kopumā piecus, un saņēmis sertifikātu, man piedāvāja tur palikt. Šamonī ir viens no pasaules alpīnisma centiem. Es varētu tur strādāt par gidu, kāpt ar klientiem katru vasaru reizes divdesmit Monblānā. Laba alga un kalni – ko vēl var gribēt? Bet es pateicu: paldies, nē! Es negribu kāpt vienā un tajā pašā kalnā un ik reizi stāstīt vienu un to pašu. Protams, arī to es daru, taču esmu izveidojis savu alpīnisma skolu un pats izvēlos, kad kurp braukt un pēc kādas programmas cilvēkiem mācīt kalnos kāpšanu. Piemēram, šoruden mēs braucam uz Kirgizstānu, pēc tam uz Nepālu, Itāliju un Omānu – dažādas vietas, dažādi sagatavotības līmeņi, dažādas mācību programmas. Un tas viss tikai no septembra līdz decembrim.
