Ar klinšu kāpšanu un alpīnismu tu nodarbojies kopš trīspadsmit gadu vecuma. Kā sākās tavs ceļš uz virsotnēm? 4
Tu esi mācījies “lietišķajos” un Kultūras akadēmijā. Esi strādājis Latvijas Bankas Aizsardzības pārvaldē. Kāpēc pameti studijas? Un kas pamudināja pamest labi atalgotu darbu?
Studijas gan “lietišķajos”, gan akadēmijā nācās pamest, jo citādi vienkārši nebija par ko dzīvot. Deviņdesmito gadu sākums, man tikko piedzimusi meita, ģimene jāpaēdina, rēķini jāmaksā, bet savienot darbu ar pilna laika mācībām tolaik nevarēja. Esmu strādājis gan par skatuves strādnieku Jaunatnes teātrī, gan trijās televīzijās par videooperatoru un montāžas režisoru. Un tad nāca darbs Latvijas Bankā. Dinamisks, interesants darbs. Līdztekus tam ar īpašu bankas vadības atļauju varēju kā instruktors darboties arī ar vairākām militārām vienībām. Tomēr trīspadsmit gadi vienā darbā ir ilgs laiks. Biju kāpis pa karjeras kāpnēm, saņēmu labu algu. Taču ko dod liela alga, ja tev nav laika to naudu tērēt. Tas arī bija viens no galvenajiem motīviem, kāpēc pametu darbu, kas visādā ziņā man patika. Tomēr vēl vairāk man patika mēnešus četrus pavadīt, kāpjot kalnos, laivojot jūrās, dodoties izbraukumos ar ģimeni. Jā, darbs arī ir izaicinājums, pašapliecināšanās, novērtējums profesionālā jomā, taču man nepietiek ar vienu mēnesi gadā, lai īstenotu tās lietas, bez kurām mana dzīve zaudē krāsas un garšu. Strādāt interesantu darbu tikai labas algas un prestiža pēc, taču itin bieži justies nelaimīgam, es negribēju. Acīmredzot bija noslēdzies kāds posms. Nauda ir fantastisks līdzeklis, tā sniedz drošības sajūtu, taču daudz drošāka aizmugure ir tavas zinības un spējas, kas nemitīgi jāpilnīgo. Un tā pienāca brīdis, kad sapratu: esmu gatavs atlaisties no šī krasta un doties peldēt nezināmajā, tikai tāpēc, ka man ļoti patīk peldēt. Manā gadījumā – tāpēc, ka man patīk kāpt kalnos.
