Sākumā Dakarai mēs uztaisījām trīs mašīnas, trīs “OSCar”. Pirmajā gadā ar trim ekipāžām aizbraucām līdz finišam, tas bija unikāli, es pats tajā reizē dabūju nosaukumu “Uzvarētājs iesācēju klasē”, man bija labākais rezultāts starp tiem, kas brauca pirmo gadu. Un arī pārejās mašīnas finišēja. Dakarā nonākt līdz finišam – tas jau ir daudz. Arī mums tas bija viens no lielākajiem sasniegumiem, saprotot, kam tu esi izgājis cauri, gan mašīnu taisot, gan pēc tam pārvarot visu, ko tuksnesis un bezceļš tev piedāvā, īpaši pirmajā reizē. 0
Tad dzīve apmeta kūleni. Sekojot Māra idejai, mēs uztaisījām elektrisko “OSCar eO”. Jābūt korektam un jāsaprot, ka benzīns tajā bija, to vajadzēja, lai elektrību saražotu, un, ja kāds šo auto grib nosaukt par hibrīdu, lai tā būtu. Taču mašīnu uz priekšu dzina tikai elektrība.
Mūsu mašīna bija pirmais ar elektrību darbinātais auto pasaulē, kas veica Dakaras distanci. Tas mums ar Māri bija ļoti grūts piedzīvojums. Visgrūtākais patiesībā. Pasaulē sausākais tuksnesis, trase vairāk nekā četrus tūkstošus metru virs jūras līmeņa, tātad ne vien tuksnesis, bet arī kalni. Tuksnesī pilnīgi cita smilšu struktūra, cita kāpu uzbūve, pastāvīgais vējš nemitīgi uzdzen mīkstās smiltis, kas grūtāk pārvaramas. Pārkritumi augšā, lejā, skābekļa trūkums, dulla galva. Tas viss un vēl mašīnas specifika lika komandai ļoti, ļoti saspringt. Tādēļ elektriskās mašīnas finišs Dakarā bija nākamā lielā virsotne, ko sasniedzām.
*
Vispār jau Dakara ir īpašs stāsts. Man ir, ar ko salīdzināt, pieredze, braukājot riņķī apkārt – gan autosportā, gan tāpat vien –, ir ļoti liela. Dakara – tā ir cita pasaule. Ar to ir jārēķinās, tā ir jāciena, un no tās var ļoti daudz mācīties. Tas ir kā aizbraukt uz kalniem meditēt.
Var teikt: kāpēc tik nenormāli sevi mocīt? Kam tas viss vajadzīgs? Pārslodze, kas ik mirkli prasa maksimālu fizisku un garīgu spēku piepūli. Brīžiem – uz izdzīvošanas robežas. Bet neviens jau neliek. Brauc tie, kas grib. Un pretī saņem vārdos neizsakāmu gandarījumu.
Šajā pārbaudījumā katram ir savi mērķi. Rūpnīcu komandas brauc, lai uzvarētu, tas ir viņu biznesa mārketings. Ir amatieri, kas cenšas iekļūt pirmajā desmitniekā. Un ir arī tādi, kam galvenais ir izbraukt trasi un nokļūt līdz finišam.
Taču galvenais – Dakara ir īpaša dzīves skola. Tuksnesis, grūtības – tas ir grāmatas vērts stāsts. Tur viss ir pa īstam. Tur ik mirkli var būt nobrukums – fizisks, emocionāls, tehnisks. Toties skaidri atklājas ikviena cilvēka būtība. Tur tu arī pats par sevi uzzini daudz ko. Iepazīt sevi – tā ir interesanta lieta, īpaši, kad šķiet, ka sevi jau pazīsti.
Dakara iedod cilvēkam lielu gudrību. Mēs to saucam par mācības ņemšanu. Tur ņemt mācību var par jebkuru lietu: ko tev vajag, ko ne; kas labs, kas slikts; kas der, kas neder. Daudz ko vari uzzināt gan no vietējiem, gan arī no vairāk pieredzējušiem profesionāļiem. Mēs ar Māri Dakarā esam daudzreiz ņēmuši mācību.
Mēs nevaram lielās Dakaras trijniekā iebraukt, tajā, ko sauc par Amerikas Dakaru. Bet Āfrikas Dakarā varam gan, jo tur demokrātiskāka vide, tur braucēji ir mazāk pieredzējuši nekā mēs, tādi, kas alkst piedzīvojumu. Tur mēs vēl noteikti brauksim. Varbūt pat šogad.
Līdz šim Dakara bija augstākais manas dzīves notikums. Virsotne. Tagad par tādu ir kļuvusi Paikspīka.
Turpinājums “Mājas viesa” 18. septembra numurā.
