Kopš bērnības man tikai viena doma prātā – kaut ko taisīt, konstruēt, būvēt. Skolas laikā kopā ar draugiem gāju uz Rīgas Jauno tehniķu staciju, būvējām tur automodelīšus, vēl tagad tie, kastītē salikti, glabājas. Zināju, ka stāšos augstskolā, būšu inženieris. Biju jau nobriedis braukt uz Jelgavu, jo tolaik Mehānikas un mašīnbūves fakultāte bija tikai Jelgavā. Taču notika tā, ka tieši tajā gadā Rīgas Politehniskajā institūtā atvēra Automobiļu un autosaimniecības nodaļu. Bija ļoti liels konkurss, gaišas galvas no visas Latvijas sabraukušas, tiku iekšā kā viens no pēdējiem. 0
Nodaļa bija jauna, arī pedagogi mācījās, ko un kā labāk un pareizāk darīt. Var teikt, par visiem to specialitāti piecu gadu laikā uzstutējām. Taču studijas bija nopietnas un pamatīgas. Nesen man Eiropas finansējuma sakarā vajadzēja sniegt ziņas par izglītību, izrādās, esmu ne vien bakalaurs, bet arī maģistrs.
*
Augstskolā man apkārt bija fantastiski pasniedzēji, piemēram, Vitolds Šneps, Gundars Liberts, Valentīns Biķernieks. Kā tolaik sākām, tā arī pēc tam visu laiku kopā kaut ko darījām, līdz pat pēdējam brīdim. Viņi visi bija autosportisti, tāpēc pāreja uz to, ka paši sākām konstruēt mašīnas, bija organiska. Braucot tu pamazām sāc saprast, ko īsti tev vajag.
Jebkurā lietā pats galvenais ir vēlēšanās darīt. Viens grib filmas taisīt un grāmatas rakstīt, cits – iet jūrā, cits – ātri braukt, bet vēl cits – gan braukt, gan taisīt. Ar mani ir tas pēdējais gadījums. Labākais. Es visu caur vēderu sajūtu – gan tad, kad taisu mašīnu, gan tad, kad braucu. Es izjūtu mašīnu. Nekas nevar būt labāks par to, ka esmu autosportists un inženieris vienā personā, man nevienam nekas nav jāpaskaidro, nav jāstāsta, kādu es gribu savu mašīnu. Pats zinu. (Smejas.)
*
Reiz autosacīkstēs kāds krievu inženieris man pateica: jums ir ļoti skaista mašīna, tāpēc jūs varat tik ātri braukt. Un paskaidroja, ka esot tāds teiciens: tikai skaista lidmašīna spēj lidot ātri.
To es vienmēr atceros. Tas patiešām ir svarīgi. Arī Paikspīkā mēs varējām uzvarēt tikai ar skaistu mašīnu.
