Agrāk vadītāja apliecību jeb, kā tolaik teica, tiesības varēja dabūt, vienkārši aizejot un nokārtojot eksāmenus. Moča tiesības man bija no sešpadsmit gadiem, autovadītāja – no astoņpadsmit. Dažus mēnešus vēlāk tika mainīta kārtība, obligāti kursos bija jāiet. Es vēl paguvu bez kursiem tikt cauri. Dzīve bija mani kursi. (Smejas.) 0
Dabūt tiesības – tā bija svēta lieta. Visus vienpadsmit gadus es nomācījos Rīgas 45. vidusskolā. Apkārt bija tādi paši aizrautīgi jaunieši, daudzi ar autosportu saistīti. Mēs jau skolas gados visādās autosacīkstēs piedalījāmies, arī kad tiesību vēl nebija, ja vien mašīnu varēja dabūt no vecākiem vai kāda cita.
Manā ģimenē mašīnas nekad nav bijis. Nebija naudas, lai nopirktu. Pirmais auto, ar ko braucu, bija gaiši pelēks pirmais žigulītis – tieši tāds kā filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Sievastēvs atļāva ar to pabraukt. Tiesa, tolaik viņš vēl bija nevis sievastēvs, bet gan draudzenes tētis. Ar to izbraucu arī vairākus ekorallijus, kur galvenais noteikums ir braukt iespējami ekonomiskā režīmā. Bet ātrajās, klasiskās sacensībās braucu ar mašīnām, ko draugi no kāda bija aizņēmušies. Tolaik daudzi bija gatavi padalīties ar savu mašīnu – ja kāds tika pie auto, atļāva arī citiem pabraukt.
Ar Baibu, manu sievu, ir klasisks stāsts. Kad mācījos otrajā klasē, bija jāizvēlas: koris vai deju kolektīvs. Dziedāt negribēju nu nemaz, aizgāju uz dejām – tomēr tuvāk sportam. Skolas deju kolektīvs bija labs, Latvijā ņēmām pirmās vietas. Kad mācījos vidusskolā, mani uzaicināja uz deju ansambli “Liesma”, tur ar Baibu arī iepazināmies. Dejojām, līdz apprecējāmies. Maskavā tajā vasarā bija olimpiskās spēles, tad abi beidzām dejot “Liesmā”. Tātad esam kopā trīsdesmit piecus gadus.
Mums ir divi dēli. Abi bijuši autobraucēji. Tagad ar jaunāko dēlu Kristapu Dambi divatā vadām uzņēmumu, man ir viegli. Vecākais dēls Kaspars Dambis ir ļoti labs IT speciālists, dzīvo Rīgā, bet strādā Austrālijā. Viņš mūsu projektos vairs nepiedalās, tomēr zina par tiem visu. Viņa sievai arī ir Baiba vārdā, nupat viņam piedzima puika, mūsu mazdēls Rūdolfs Dambis, par ko visi esam ļoti priecīgi.
Pirmā dāvana mazdēlam, protams, būs mašīna. Sākumā arī Kaspars un Kristaps brauca ar manis konstruētiem auto, pēc tam sāka paši būvēt. Tagad kopā ar dēliem uztaisīsim Rūdolfam kaut ko vēl īpašāku. Tehnoloģijas taču attīstās. Gada dzimšanas dienā viņš saņems auto, ar ko pats varēs braukt.
