No Dakaras uz Paikspīkas virsotni. Saruna ar Andri Dambi 0
ANDRIS DAMBIS. Autosportists, “OSCar” automobiļu konstruktors un galvenais inženieris. Pirms trim gadiem Dakaras rallija reidā viņa un Māra Saukāna ekipāža bija pasaulē pirmā, kas bezceļu trasi veica ar elektrību darbināmā mašīnā “OSCar eO”. Šogad viņa komanda ar savu jaunāko auto “eO PP03” sacīkstēs “Pikes Peak International Hill Climb” ne vien uzstādīja jaunu rekordu elektrisko automašīnu klasē, bet arī izcīnīja uzvaru absolūtajā vērtējumā. Mūsu saruna par tuksneša mācību. Par kalna mācību. Un arī par to, ka, sasniedzot vienu virsotni, vieglāk ir ieraudzīt nākamo.
Bērnību pavadīju Rīgā Čiekurkalnā. Kāda 60. gados bija dzīve Čiekurkalnā? Mamma skolotāja, tētis šoferis. Četratā ar vecākiem un māsu mitinājāmies mazā, nenormāli mazā dzīvoklīti koka mājā bez labierīcībām. Kad pirms neilga laika nomira mamma, es daudz ko pārdomāju. Arī to, kā varēja būt, ka cilvēki dzīvoja tik grūtos apstākļos, bet neko neņaudēja, nekurnēja, visi bija apmierināti, priecīgi.
Patika jau man arī rotaļlietu mašīnītes, tomēr interesantāk bija pašam kaut ko meistarot. Mājai blakām bija dārzs, tur puikas taisīja mopēdus un auto. Man bija pieci gadi, kad es uzbūvēju savu pirmo auto – no koka kastēm. Tikai nesapratu, kāpēc riteņi negriežas, tik daudz prāta vēl nebija. Vēl atceros, man dārzā vajadzēja elektrību, domāju, ka tur, kur ir rozete, jābūt arī strāvai. Dabūju rozeti, iznesu ārā, bet – nekā. Taču funktieris man bija jau tolaik.
Tētis kā šoferis vadāja cilvēkus ekskursijās. Ja bija koka RAF ar jumtu virs galvas, tā skaitījās ļoti šika ekskursija. Bet esmu piedalījies arī tādās, kur brauca ar GAZ-51. Cilvēki sakāpj kravas automobiļa kastē, sasēžas krēslos un brauc ekskursijā uz Zvārtas iezi, Staburagu, Kuršu kāpu. Man tolaik bija gadi trīs četri.
Savukārt RAF bija tā: kamēr mašīna brauc, es guļu, kolīdz tā apstājas – pamostos. Tā bija tāda klasiska situācija.
Un vēl es visu laiku biju tētim līdzās garāžā. Agrāk jau nebija tā, ka viens ir šoferis un cits ir mehāniķis, tētim pašam viss bija jālabo. Tā es vienmēr, kad vajadzēja kaut ko taisīt, biju klāt.
Kad mācījos otrajā klasē, ģimene pārcēlās uz māju Berģos, sākām dzīvot blakus Brīvdabas muzejam. Tur es biju ielas karalis, apķērīgs mopēdu un visādu aparātu jautājumos, tāpēc labi jutos. Puikas bija gan krievi, gan latvieši, bet neviens pēc tautībām nešķiroja, visi dzīvojām draudzīgi.
