Ceļš uz virsotni. Aktiera Edgara Liepiņa dēls par alpīnismu un jēgpilnu dzīvi 4
Izcilā traģikomiķa Edgara Liepiņa dēls. Lielisks zīmētājs un stāstnieks. Prot iedvesmot. Uz viņu var paļauties. Pametis labi apmaksātu un interesantu darbu Latvijas Bankā, lai darītu to, kas viņam patīk vairāk par visu, un būtu tur, kur jūtas vislabāk. Kalni ir viņa vājība. Un viņa spēks. Alpīnisma instruktors KRISTAPS LIEPIŅŠ. Tiekamies brīdī starp Baltajiem Kordiljeriem un Alpiem. Pirms dažām dienām viņš atgriezās no Peru, bet pavisam drīz kopā ar astoņiem vēža slimniekiem kāps Monblānā.
Esi tikko atgriezies no Peru, kur abi ar Kristīni apceļojāt Baltos Kordiljerus un uzkāpāt Peru augstākajā virsotnē Huaskaranā, kļūstot par pirmajiem latviešiem, kas tur pabijuši. Vai tas bija sarežģīts maršruts?
Latvijas alpīnisti Dienvidamerikā ir kāpuši maz. Iespējams, tāpēc, ka aizbraukt uz turieni ir dārgs prieks. Taču ir to vērts, Baltie Kordiljeri ir ļoti, ļoti skaisti. Huaskarans nav sarežģīts kalns, ja kāpj pa normālo ceļu. Diezgan augsts, ir dažas bīstamas vietas, taču salīdzinājumā ar citām Peru virsotnēm, kurās mēs uzkāpām, šis kalns ir vieglāks.
Tātad grūtākie maršruti ne vienmēr ir paši augstākie?
Tur jau tā lieta! Doma, ka augstkalnu alpīnisms ir pats sarežģītākais, ir maldīgs stereotips. Tie, kas pazīst drēbi, par to var tikai pasmaidīt. Jā, tas ir fiziski grūti, augstums un aukstums paņem ļoti daudz spēka, bet tas nebūt nav lielākais prestižs alpīnismā.
Un kas ir lielākais prestižs alpīnismā?
Tehniski ļoti sarežģītu un bīstamu maršrutu iziešana, kāpšana mazās komandās, kad iet divi vai trīs cilvēki, kas paši uz vietas izvēlas iepriekš neapstrādātus maršrutus. Kāpšanas stils – ļoti ātrs un ne vienmēr drošs. Piemērs iz dzīves. Savulaik biju Skotijā ziemā, kad tur ir kāpšanai sarežģīti laika apstākļi. Kalni ir zemi, kilometrs virs jūras līmeņa, bet plosās sniegputenis, vēja ātrums simt kilometru stundā, klintis apledojušas. Tu kāp it kā mazus maršrutiņus, bet tehniskā ziņā tā ir alpīnisma kvintesence. Ieradās tur kāds kāpējs, kas līdz tam bija piedalījies dažās komercekspedīcijās. Instruktors viņam jautā: kāda tev ir pieredze? Esmu uzkāpis astoņtūkstošniekā. Komercekspedīcijā? Jā. Pa aprīkotu normālo ceļu? Jā. Izmantojot papildu skābekli? Jā. Bet vai kas nopietns arī ir tavā kalnu pieredzē? (Smejas.) Rūdīti alpīnisti zina, kas ir patiess izaicinājums, gan interesants, gan bīstams. Tie var būt pat ļoti zemi kalni. Piemēram, Bafina salās Kanādas arktiskajā arhipelāgā. Kilometru augstas granīta sienas – it kā nekas īpašs, taču mežonīgajos laika apstākļos desmit un divdesmit dienu maršruti uz tām sienām ir ārkārtējs pārbaudījums kāpēju tehniskai varēšanai un izturībai. Arī Patagonijā, kur laika apstākļi ir nenormāli skarbi, – ja paveicas un iekrīt dažas labas dienas, tā jau ir dāvana. Tur lielākais augstums ir trīs kilometri, bet, ja esi tur kāpis, alpīnisti, kas zina un saprot, ko tas nozīmē, tevī ieklausās.
Esmu bijis tur, bet laikapstākļi nebija labvēlīgi kāpšanai… Tādu vietu ir vēl daudz, piemēram, Antarktīda. Arī tur neesmu kāpis, bet tas ir manā sapņu sarakstā, – daži mani franču draugi ik pa laikam piedalās ekspedīcijās Karalienes Modas Zemē. Tur augstākās virsotnes neaizsniedz trijus kilometrus, bet gaisa temperatūra dienā ir mīnus divdesmit, naktī – četrdesmit un zemāk. Tur pat dažus simtus metru augsta noledojusi klinšu siena ir milzīgs izaicinājums. Pamēģini uzkāpt! Un pamēģini izdzīvot.
