Ieva Struka: Ceļš uz Māras zemi 3
Mans stāsts ir par unikālo pieredzi, ko var iegūt, vienu nedēļas nogali pavadot kopā ar deju skates dalībniekiem Alūksnē, Balvos, Gulbenē un Madonā.
Šāds bija mans maršruts, pievienojoties žūrijai novērotāja statusā. Tā bija ne tikai iespēja redzēt 90 kolektīvus un 180 dejas, bet arī to, kāda fiziska slodze un morāla atbildība ir žūrijai, vērtējot dejotāju māksliniecisko sniegumu, tehnisko līmeni, spēju dejā atklāt kopīgo stāstu utt.
Ritma izjūtai un dejas soļa precizitātei ir saistība ar mēģinājumos ieguldīto darbu, bet mirdzošām acīm, nacionālai pašapziņai, vēlmei izdejot stāstu un harismai skola nepalīdzēs, tās vai nu ir, vai nav. Šais novados tā visa bija pārpārēm, varbūt tāpēc te mājās nepaliks neviens. Pat mani mīluļi – deju kopa “Pāris” no Briežukalna pagasta, kas gan ieguva tikai III pakāpi, toties nepārprotami atstāja iespaidu, ka dejo visi, kas ciemā vēl palikuši dzīvot.
Tā kā man nebija jālūko pēc palēciena augstuma, tad vēroju dejotājus pēc citiem kritērijiem – kāda ir izpratne par konkrētās dejas saturu, kā prot valkāt tautastērpu, vai jūt un redz, ko dara partneris, vai domā tikai par sevi. Kur tad vēl kolorītās personības ar īstu skatuves šarmu, uz kuriem varētu skatīties un skatīties, lai ko viņi darītu. Tā kā “individuālais” sniegums nekādi nevar iekļauties Deju skates rezultātos, tad daži vērojumi šai slejā.
Alūksnes pusē “Kolberģī” dejoja tik enerģiski vīri, ka likās – viņi vada novada dzīvi, toties “Jukumā” partnerība lauzās ārā katrā solī, līdz uzzināju, ka te lielākoties dejo vīri ar sievām. Balvu skate notika Kubulos, un te pārsteidza “Rugāji”, kur sievas bija kā izkāpušas no tautasdziesmām par kuplām liepām, tā teikt, īstas latvju saimnieces, piens un asinis, bet dejoja viegli kā pūkas. Kā to var dabūt gatavu, man palika mīkla. Tikpat stalti bija Bērzpils puiši no “Jaudas”, kur likās – visi strādā robežsardzē, tomēr šis pieņēmums ir aplams, jo robeža tur vēl patālu. Savukārt ar absolūtu skatuves šarmu bija apveltīta mazākā dejotāja no “Balvu vilciņa”, par viņu kādā no skatuves mākslām mēs vēl dzirdēsim.
Un tad nāca Gulbene ar pārpildītu kultūras namu, tieši šeit arī piedzīvoju mirkli, kad likās, svaigi remontētajam namam noraus jumtu – tādas bija ovācijas pēc stindzinošā klusumā ar aizturētu elpu aizvadītās “Zelta Rūsiņa” dejas “Cīrulīt, mazputniņ…”. Te bija arī Stradu jauniešu “Zeija”, kur visi kā viens pārliecināja, ka saprot, par ko ir deja, ko viņi dejo, bet pats pārsteidzošākais bija dziedošie vīri. Reti kurš Gulbenes puses kolektīvs bija tāds, kurā vīri nedziedāja līdzi dejai, turklāt ar visiem vārdiem. Veci un jauni. Vai varbūt šai pusē visi koristi ir arī dejotāji? Skates beigās visa kultūras nama skatuve bija pilna rožu ziedlapiņām. Te meitu vainadziņiem bija bijuši īsti ziedi. Aprīļa sākumā.
Madonas novads dejoja visu svētdienu, un, kaut gan šķita, ka pārsteigt būs grūti, viņiem tas pilnā mērā izdevās. Pirmām kārtām ar kvantitāti. Arī ar kvalitāti. Tomēr man visnegaidītākās likās divas lietas. Tautastērpu krāšņums un vīru garums. Protams, ka tautastērpi ir skaisti visos novados, protams, ka tad, ja dejā “Aud, māmiņa, villainīti” katrai dejotājai ļauts nākt ar savu villaini, paveras skaistums. Bet tad, kad savas villaines atvēra Kalsnavas “Jāņukalna” sievas, apstājās laiks… Savukārt, kā Porziņģis varēja piedzimt Liepājā, ja garākie Latvijas vīri ir Madonas novadā, nav skaidrs. Vienalga, jauniešu, vidējās paaudzes vai senioru kolektīvs, vienalga, no kura pagasta, īpaši Meirānos, Lubānā, Lauterē, Degumniekos – katrā ir raženi noauguši vīri, kas savas partneres gluži vienkārši pasit padusē… Protams, jo gadu skaits prāvāks, jo aizkustinošāk tas izskatījās. Sarkaņu “Kalnagravas” dejotāji toties “Dievs, sargi Dzimteni!” nodejoja tā, ka bija skaidrs – arī bez NATO mēs savu zemi spētu aizstāvēt. Un visbeidzot noteikti jāpiemin kāds varonīgs dejotājs no Ērgļu vidusskolas 3. līdz 4. klašu kolektīva, kurš abas skates dejas nodejoja ar ieģipsētu roku, visticamāk, mammai par šausmām. Tas, lūk, ir īsts kolektīvisma gars – savējos pievilt nedrīkst, ja tik vari pakustēt.
Uz tikšanos Daugavas stadionā – pēc katras skates teica kāds no žūrijas, un es pievienojos!
