Ceļš uz izcilību 0
– Vari, lūdzu, apsēsties te? – vaicā fotogrāfe Karīna. – Lūdzu! – smaidot teic Krista Puisīte (22), Latvijas labākā golfa spēlētāja. Es ieplešu acis un īsti nepaspēju iebilst, kad viņas vasarīgi zilganie šortiņi jau draudzējas ar būvgružiem noputējušu ķieģeli, blakus draudīgi lūr ass stikla gabals un šķībs loga rāmis, kas, šķiet, piedzīvo sava garā mūža pēdējās dienas.
Dzirkstošā gaišmate, acis nepamirkšķinot, piekritusi fotogrāfes iedomātai vīzijai. Krista jau četrus gadus golfa spēlēšanu apvieno ar studijām ASV Teksasas valsts universitātē un augusta beigās sāka ceļu pretī profesionāles karjerai – lai nokļūtu tur, kur vēl nav bijis neviens latvietis.
Ja jālec, tad jālec!
– Šī bildēšanās laikam liecina, ka esi gatava visādām trakulībām?
– Tas jau nebija nekas traks. Fotogrāfe izdomāja, ka tā labi izskatīsies, viņa zina. Vispār es neesmu ļoti traka, bet, ja piedāvā un šķiet interesanti un ne pārāk bīstami, noteikti piekritīšu. Pērnvasar Siguldā no tilta lecu ar gumiju, tas bija liels piedzīvojums. Māsa un draudzene izdomāja, ka grib un arī man jāpievienojas. Ja jālec, tad jālec! Vajadzēja noticēt, ka viss nostrādās un būs kārtībā. Māsa reiz bija uzdāvinājusi lēcienu ar izpletni, bet es tad nepaspēju ierasties Latvijā. Laikam nobijos, jo arī necentos paspēt.
– Māsa tevi bieži kaut kur ievilina?
– Jā, viņa ir daudz aktīvāka par mani, patīk ar cilvēkiem iet un darīt. Šovasar gan nekas tāds īpašs nenotika, tikai kādas ballītes. Bet arī tur agrāk ar draudzenēm gāja jestrāk – gandrīz vai dejas uz galda… Tagad tā vienkārši – satikt draugus, atpūsties.
Esmu ievērojusi, ka ASV jauniešiem ir citādi, jo viņi uz krogiem var iet tikai no 21 gada vecuma. Tad viņi paliek traki, skola neinteresē, tikai ballītes. Latvijā tam iet cauri trīs gadus agrāk. Tagad vairāk domāju par golfu.
– Ieminējies, ka skolā esi piedalījusies fotosesijās.
– Jā, katru gadu rudenī jāfotografējas ar komandas meitenēm. Cauri skolas teritorijai tek Sanmarkosas upe, un fotogrāfs reiz izdomāja, ka basām kājām jāiet upē. Tā arī darījām – golfa formā upē līdz ceļiem. Ūdens auksts, bet bildes iznāca interesantas.
– Ja tev piedāvātu bildēties bikini, piekristu?
– Hmm… vēl nezinu. Lielu pretenziju nav, jāskatās, kāda pašai būs sajūta, kad to piedāvās.
– Cik saprotu, Latvijā viesojies ļoti reti.
– Pēdējos gados – jā. Iepriekšējo reizi biju pagājušajā vasarā. Ziemā vecāki gribēja atpūsties siltumā, atbrauca uz ASV, un mēs Floridā kopā devāmies kruīzā, tā ka uz mājām neatbraucu. Tagad Latvijā esmu uz nepilnu nedēļu. Pirmajā gadā, kad ASV biju viena pati, man pietrūka mājas. Bet tad atbrauca māsa – mēs kopā mācāmies, un kopš tā laika nav lielo ilgu pēc mājām. Protams, priecājos, kad braucu uz Latviju, bet nav tik traki kā citām meitenēm, kurām līdzās nav neviena tuvinieka.
– Kā jums radās iespēja studēt uz ASV?
– Mācoties vidusskolā, braucām uz sacensībām ASV, un tās skatījās universitāšu treneri. Dažiem es jau biju aizsūtījusi e-pastu. Runāju ar vairākām augstskolām, bet Teksasas Valsts universitātes piedāvājums šķita vilinošākais – pilna stipendija, dienvidi – visu laiku silts un nekad nebūtu aukstumā jātrenējas, ko mēs te, Latvijā, piedzīvojām.
Māsai bija vēl citi labi piedāvājumi, tomēr viņa izvēlējās braukt pie manis. Arī vecākiem mierīgāks prāts, kad esam kopā.
– Jums ar māsu ir savstarpēja konkurence?
– Protams, bet pozitīva. Nekad viena otrai nevēlam ļaunu. Es gribu, lai māsa nospēlē labi, bet es arī gribu uzvarēt, un tas nozīmē, ka jāspēlē vēl labāk. Viena otru pavelkam uz augšu. Reitingā esmu augstāk, jo vairāk trenējos. Māsa šaubās – grib vairāk mācīties un strādāt vai spēlēt golfu. Taču, manuprāt, viņa ir talantīgāka nekā es.
Tēva dāvana
– Golfs jūsu ģimenē sākās ar tēva aizrautību?
– Jā, viņš ar draugiem spēlēja golfu, kad tas Latvijā tikko ienāca. Reiz aizbrauca uz Angliju, nopirka nūjas un uzdāvināja mums Ziemassvētkos. Man tad bija deviņi gadi. Pavasarī sākām spēlēt, tētis domāja, ka golfs ir labs veids, kā es un māsa varētu pavadīt brīvlaiku.
Viņš negribēja, lai mēs spēlētu, piemēram, basketbolu, kur var gūt traumas. Mēs ar māsu arī dejojām. Golfs man sākumā pat īsti nepatika, bet šķita, ka tas ir jāspēlē – līdzīgi kā uztveram skolu, pienākumu. Vidusskolā sapratām, ka ar golfu varam izsisties pasaulē.
– Ko jūs dejojāt?
– Apmeklējām hiphopa nodarbības, bijām arī karsējmeiteņu grupā. Kad Latvijā bija lielais basketbola bums, dejojām “ASK Rīga” spēlēs, tāpat arī sporta kluba “Rīga” volejbola spēlēs. Reiz dejojot savainoju plecu, sastiepu saites un sapratu – ja gribu spēlēt golfu, tad dejošana var palikt tikai priekam.
– Golfu spēlē arī tava mamma. Jūs varētu būt Latvijas labākā golferu dinastija.
– Jā, ar mammu sākām spēlēt aptuveni vienā laikā, un viņai ļoti patīk. Vecāki Latvijas līmenī spēlē diezgan labi. Māsai, mammai un tētim ir bijis hole in one(trāpa bedrītē ar vienu sitienu. – I. S.), bet man vienīgajai ne. Es gaidu brīdi, kad tas būs vissvarīgāk (smejas). Ļoti negribu iesist treniņā, tad lielais moments būtu izmests vējā. Esmu dzirdējusi, ka hole in one visbiežāk gadās nevis profesionāļiem, bet gan amatieriem, turklāt ar tādiem sliktiem sitieniem. Tā vienreiz bija Mikum Gavaram – viņš uzsita un domāja, ka būs par tālu, sāka jau lamāties. Aizejam, bumbiņas nekur nav. Mikus saka: nuja, droši vien ielidoja krūmos un pazuda. Bet bumbiņa bija bedrītē!
– Golfā bieži lamājas?
– Īstenībā jā, tā tikai šķiet, ka mierīga spēle. Kad nesanāk un nesanāk, tas sāk krist uz nerviem un pasprūk… ASV labi ir tas, ka neviens nesaprot latviski (smejas). Smieklīgākais, ka golfā noteikumi neatļauj lamāties, bet spēlētāji ir no visdažādākajām valstīm, un tu redzi – viņi taču lamājas savā valodā, bet neviens nevar piesieties, jo nesaprot.
Emocijas ir lielākais ienaidnieks laukumā – sadusmojies, zaudē kontroli un, tiklīdz apvainojies uz bumbiņu, vienmēr iet sliktāk. Tāpēc cenšos emocijas noturēt vienā līmenī.
Veselīga ēdienkarte
– Tavā mājas lapā lasīju, ka nodarbojies ar jogu.
– Joga golfam ir ļoti labs treniņš. Golfā ir tik daudz laika staigāt un domāt – arī nevajadzīgas lietas, kas traucē. Jogas vingrinājumi ir labi fiziski un arī psiholoģiski – aicina vienmēr koncentrēties uz to, ko tu dari, neuztraukties. Pat mazākais uztraukums maina sitienu. Jogas filozofija man ļoti patīk.
– Esi mēģinājusi arī bikram jogu?
– Esmu – man patika. Šovasar divas nedēļas gāju katru otro dienu, bet sapratu, ka ir par traku. Teksasā jau tā ir ļoti karsts, bet aizeju uz bikram jogu, šausmīgi izsvīstu, aizeju uz golfa laukumu un turpinu svīst, tad vēl trenažieru zālē arī slodze. Pēc tām divām nedēļām saasinājās sāpes pēdā, sāku just arī gurnu un celi. Bija pat tāda dehidrācijas sajūta. Acīmredzot ar lielo noslodzi no organisma izsvīst ārā arī labās lietas, ko pat ar veselīgu uzturu nevar dabūt atpakaļ.
– Tev pie ēdienkartes īpaši jāpiedomā vai vari ēst, ko vēlies, un nesatraukties par lieko svaru?
– Es vispār nesaprotu, kā amerikāņi dzīvo – daudzi ēd tik neveselīgi, bet izskatās normāli, nav resni. Zinu, ka daudziem ir tāds kā koncentrēšanās trūkums, tāpēc dzer zāles mācoties, īpaši uz eksāmeniem. Tā ir kā slimība, kas esot visiem. Varbūt tas ir no ēdiena? Mēs ar māsu cenšamies ēst veselīgi, lai gan ASV ir tik daudz kārdinājumu un iespēju.
Bet daudz kas ir mākslīgs, pienam nav piena garšas. Gaļu es neēdu, tikai zivis. Pirms aizbraukšanas ēdu vistas gaļu, taču tur sāku uzmanīties, dzirdot stāstus, kā putnus baro un potē, lai ātrāk augtu. Divreiz mēģināju, bet sāka sāpēt galva. Varbūt sakritība, tomēr nolēmu atturēties arī no vistas. Hamburgeri un hotdogi vispār nekārdina.
– Kādi bija dzīvošanas apstākļi universitātē?
– Pirmajā gadā dzīvoju kopmītnēs istabiņā ar meiteni no Islandes. Mēs bijām pilnīgi atšķirīgas – man vairāk patīk mierīgi sēdēt, viņa ir šausmīgi skaļa, draudzīga, joko. Es ēdu veselīgi, viņa ēd visu pēc kārtas. Viņa visu laiku skatās televizoru, man tas šausmīgi nepatīk. Viņai riebjas skola, man patīk. Man jau tā mazliet kultūras šoks no amerikāņiem, un vēl tāda istabas biedrene. Bet ne reizi nestrīdējāmies, mācējām mazliet pielāgoties. Kad atbrauca māsa, dzīvojām skolas dzīvoklī, vēl pēc gada ar divām komandas biedrenēm pārvācāmies uz māju, kas arī atradās universitātes teritorijā. Bija jauki.
Investē nākotnē
– Augstskolu pabeidzi?
– Golfu beidzu, bet mācībās ir vēl viens priekšmets internetā, tā ka uz skolu pat nav jāiet. Mācos finanses. Man ar mācībām neradās vispār nekādas grūtības. Jautājums tikai – vai gribēju un varēju veltīt laiku, jo daudz braukājām uz turnīriem, un tad sanāca kavēt skolu. Ja velti laiku, tad nekas nav īsti grūti. Vidusskolu pabeidzu Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, biju pieradusi mācīties, ļoti daudz lasīju angļu valodā.
Domāju, ka amerikāņi lielākoties ir krietni slinkāki nekā latvieši. Teksasas Valsts universitāte nav prestižākā mācību ziņā, un tur nav tik grūti iekļūt kā, piemēram, Hārvardā. Tāpēc pasniedzēji nevar uzdot grūtus uzdevumus, cilvēki vienkārši nevarēs ar to tikt galā.
– Nākotnē plāno darboties profesijā, kuru apguvi, vai visu kārti liksi uz golfu?
– Tuvākajos gados noteikti visu laiku veltīšu sportam, kas prasa ļoti daudz – golfa treniņi, trenažieru zāle, mentālā puse. Man vienmēr skola bijusi mazliet svarīgāka, bet, ja tagad vēl turpināšu mācīties vai strādāt, tas novērstu uzmanību no golfa. Redzēs, kā sanāks, un tad tālāk domās. Bet kādreiz noteikti izmantošu savas zināšanas, jo nespēlēšu līdz sirmam vecumam. Plānoju mācīties arī maģistrantūrā.
– Kāds ir tavs lielākais panākums?
– Šis mācību gads bija diezgan labs, uzvarēju trijos turnīros, ļoti labi spēlējot Arizonā un Mičiganā. Tur piedalījās labas skolas un stipras spēlētājas, tā ka bija liels prieks. Pagājušā gada rudenī pasaules amatieru komandu čempionātā ar Latviju ieguvu 21. vietu, bet es individuāli biju 24. vietā, arī augsts sasniegums. Prieks, ka skolā bija labas atzīmes. Pavasarī NCAA rangā biju 17. vietā, bet, beidzot skolu, 20. vietā
Gribu spēlēt profesionālā līmenī, tātad jāiekļūst LPGA (Sieviešu profesionālā golfa asociācija. – I. S.). Tas nozīmē, ka jāpārvar trīs kvalifikācijas kārtas – augusta beigās, oktobrī un decembrī. Tas, ko esmu līdz šim darījusi, neko nenozīmē – ir labi jānospēlē šajās sacensībās. NCAA reitings man sniedz atpazīstamību un publicitāti, kas varētu interesēt sponsorus.
Man arī šogad viena firma deva bez maksas nūjas, bumbiņas un cimdus. Vienā somu komplektā var būt 14 nūjas, bet man ir divi šādi komplekti. Labas nūjas maksā ap tūkstoš dolāriem, bet draivers (lielā nūja) ir dārgāks.
– Tu šobrīd ar golfu pelni vai ieguldi golfā?
– Šobrīd investēju. Mācoties universitātē ASV, nedrīksti būt profesionālis. Ir jāizvēlas – vai nu tu spēlē universitātē, vai gribi kļūt par profesionāli. Uzskatīju, ka mans līmenis vēl nav tāds, lai labi pelnītu. Tik daudz ceļojumu (braucieni uz turnīriem) kā skolas laikā – es to nevarētu pati apmaksāt. Man ir studenta vīza, un arī tas nozīmē, ka nevaru strādāt. Tātad arī par golfu nevaru saņemt naudu līdz decembrim. Droši vien pavasarī pāriešu pie profesionāļiem.
– Šobrīd tu esi tuvu tam līmenim, lai ar golfu pelnītu?
– Domāju, ka jā. Reizēm pārāk sevi kritizēju, reizēm atkal saslavēju. Zinu, ka man tas ir pa spēkam – LPGA tūrē mēģinās tikt meitenes, ar kurām sacentos universitātē – uz viņu fona esmu laba –, un vēl dažas. Tā ka iespējas ir. Bet man ir šaubas par sevi, un tas neļauj atraisīties. Skaidrs, ka daudz jātrenējas, lai tur varētu ne tikai iekļūt, bet arī spēlēt.
Olimpiskās spēles
– Golfs no malas izskatās ļoti estētiski un viegli – cilvēki skaistās formās staigā pa perfekti koptu mauriņu, uzsit pa bumbiņu un iet tālāk. Bet kas ir tas, ko no malas neredz, kāds ir treniņu process?
– Skolā bija tāds režīms, ka līdz pusdienlaikam ir skola, divos sākas golfa treniņš, kas ilgst divas, trīs stundas. Tur trenē tikai tehniku, tālos, īsos sitienus. Citās dienās izspēlē deviņas vai 18 bedrītes, attiecīgi sanāk staigāt divarpus vai četrarpus, piecas stundas.
Trenažieru zāle bija divas reizes nedēļā, bet mēs ar māsu centāmies iet katru dienu, veikt papildu kardiotreniņus izturībai.
– Zinu, ka vīrieši mēdz izspēlēt 19. bedrīti – izdzert alus kausu pēc spēles. Sievietēm arī ir tāda tradīcija?
– Ir, bet vīrieši vairāk tendēti uz tusiņu, jokošanos. Latvijā ir Sieviešu golfa asociācija, viņām ir savi turnīri un pasākumi. Esmu bijusi uz dažām profesionāļu sacensībām, izskatās, ka tur katra spēlētāja savā nodabā darbojas. Var redzēt, ka konkurentes. NCAA to vairāk var just treneru, nevis meiteņu starpā. Arī golfā daudzi uzskata – ja mēģini kādam citam sliktu vēlēt, tas vienmēr pašam atnāks atpakaļ.
– Golfā mēdz būt dažādas kuriozas situācijas. Tev arī tādas ir gadījušās?
– Nekas ļoti jocīgs nav noticis. Esmu vilkusi nost kurpes un situsi bumbiņu ārā no ūdens. Esmu iesitusi bumbiņu palmā tā, ka nekrīt lejā. Tajā brīdī smiekli nenāk, jo dabū sodu un atkal jāsit no tās vietas, kur biji. Es vispār situ diezgan taisni. Māsa savukārt ļoti tālu, bet ne tik taisni.
– Krista Puisīte pēc pieciem gadiem…
– 2016. gadā ļoti gribu piedalīties olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro. Kvalificēties būs diezgan grūti, taču tas ir mans mērķis. Ja neizdosies, tad pavisam noteikti – uz 2020. gada spēlēm. Gribu startēt LPGA un gūt labus panākumus, nest Latvijas vārdu pasaulē.
Vēlos popularizēt golfu Latvijā, lai vairāk jaunieši, īpaši meitenes tam pievērstos. Esmu redzējusi, ka ir talantīgas meitenes, taču nav progresa. Protams, izmaksas ir lielas, jo jābrauc uz turnīriem ārzemēs. Ja spēlēšu tik labi, ka būs iespējas, tad atbalstīšu gan ar iedvesmu, gan finansiāli.
VIZĪTKARTE Krista Puisīte Dzimusi 1990. gada 10. oktobrī Rīgā Izglītība – privātā vidusskola “Patnis”, Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, Teksasas valsts universitāte Ģimenes stāvoklis – neprecējusies Golfā – kopš deviņu gadu vecuma Lielākie panākumi – divkārtēja Latvijas amatieru čempione, uzvaras trīs turnīros ASV 2012./2013. mācību gadā, dalīta 24. vieta individuālajā konkurencē pasaules amatieru čempionātā 2012. gadā. Mērķis – LPGA (Sieviešu profesionālā golfa asociācija) Paraugi sportā – Sjūzene Peteresana, Natālija Gulbis, Annika Sorenstama, Taigers Vuds, Marija Šarapova. Ēdiens – suši Dzēriens – ūdens, tēja Grāmata – “Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari” (Robins Šarma) Filma – “Kā zaudēt puisi desmit dienās” |
