Ceļš uz barikādēm: 1991. gada janvāra barikādes – neradās pēkšņi 7
Romualds Ražuks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atmodas augstākā virsotne – 1991. gada janvāra barikādes – neradās pēkšņi. Tas pakāpeniski brieda 1990. gada vasarā un rudenī, pieaugot Padomju Savienības centieniem neatļaut Latvijai, Lietuvai un Igaunijai panākt savu pilnīgu neatkarību pēc piecdesmit gadu okupācijas.
Pirmais priekšvēstnesis
1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņem Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un pasludina pārejas posmu līdz Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanai. 14. maijā PSRS prezidents Mihails Gorbačovs ar dekrētu pasludina to par spēkā neesošu.
15. maijā seko kompartijas dibinātās Interfrontes organizētais uzbrukums Augstākajai padomei, kad civilā tērpti padomju armijas virsnieki, kursanti un citi Latvijas neatkarības pretinieki cenšas ielauzties ēkā. 15. maijā parādās pirmais barikāžu priekšvēstnesis – Latvijas Tautas frontes (LTF) valde brīdina pret Latvijas neatkarību vērstos reakcijas spēkus, ka nepieciešamības gadījumā LTF aicinās tautu aizsargāt Augstāko padomi. Mums kļūst skaidrs, ka konfrontācija ir neizbēgama.
PSRS prezidents Gorbačovs atkārtoti mēģina uzspiest jaunu Savienības līgumu, kuru Latvijas vadītāji konsekventi noraida, reakcionārie pret neatkarību vērstie spēki Latvijā apvienojas, nodibinot Glābšanas komiteju, kas gatava atgūt kompartijas zaudēto varu.
Mums vēl nav ne savas armijas, ne robežsardzes, nav izlūkdienestu un vēstniecību tīkla ārzemēs. Milicija Rīgā labi ja ir neitrāla.
Vienīgais reālais spēks, kas var stāties uzbrucējiem pretī, atbalstot Augstāko padomi un tās ievēlēto valdību, ir LTF un simtiem tūkstošu tās atbalstītāju visā valstī.
Gatavību izšķirošiem notikumiem
1990. gada vasarā un rudenī LTF atjauno savus spēkus un mobilizējas, pa kripatiņai apkopojot domas, kā papildināt nevardarbīgās pretošanās taktiku, kas veiksmīgi īstenota kopš Atmodas sākuma.
6. un 7. oktobrī notikušais LTF 3. kongress apliecina tautfrontiešu gatavību izšķirošiem notikumiem, jo skaidrs, ka tie tuvojas: Rīgā un citviet Latvijā naktīs notiek sprādzieni, Glābšanas komiteja un Baltijas kara apgabala padomju armijas virsnieku sapulce pieprasa ieviest Latvijā PSRS prezidenta pārvaldi.
Divdesmit septiņas Latvijas demokrātiskā bloka sabiedriskās un politiskās organizācijas paraksta uzsaukumu “Vienoti Latvijai”, atmetot domstarpības un izveidojot vienotu koordinācijas centru LTF mītnē.
11. decembrī LTF valde nāk klajā ar savu galveno ieroci – hrestomātisku paziņojumu “Visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem” par rīcību varbūtējā X stundā, kad tiktu ieviesta PSRS prezidenta pārvalde, uzskaitot nevardarbīgās pretošanās soļus, lai nepieļautu valsts apvērsumu Latvijā un pretotos, ja kompartijai izdotos atgriezt varu.
Divās nedēļās LTF savāc vairāk nekā miljonu parakstu pret Savienības līgumu un nodod Augstākajai padomei, kas paziņo par to Maskavai.
Janvāra krīze
Kaimiņos Lietuvā 1991. gada 7. janvārī sākas krīze, padomju armijas vienībām ieņemot stratēģiski svarīgus objektus Viļņā. Naktī arī Rīgas ielās redzami bruņutransportieri. Jau 2. janvārī ieņemts Preses nams.
Izšķirošā stunda ir situsi – 8. janvārī LTF valde lemj rīkot manifestāciju Rīgā un sasaukt 12. janvārī Latvijas Universitātes Lielajā aulā LTF domes sēdi. Domē pieņem lēmumu 13. janvārī plkst. 14 rīkot Rīgā Vislatvijas manifestāciju; atklāti tiek aicināts sargāt stratēģiski svarīgos objektus, bet starpbrīdī klusi notiek “sapulce pie melnajām klavierēm”, kuras tradicionāli stāv aulas kreisajā pusē.
Sargājamos objektus sadala Rīgas un novadu LTF nodaļu starpā, daļai tautas pēc manifestācijas jāpaliek Rīgā. LTF koordinatorus lūdz naktī dežurēt pie radioaparātiem, sekojot paziņojumiem par notikumu attīstību.
13. janvāra naktī plkst. 3.30 Viļņā padomju armija ar tankiem uzbrūk Televīzijas torņa aizstāvjiem. Iet bojā 14 cilvēki, vairāk nekā 500 ievainoti. Plkst. 14.45 Latvijas Radio uzstājas LR Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns ar ziņu par traģēdiju Viļņā un aicina pulcēties Doma laukumā Augstākās padomes aizsardzībai.
No paša rīta Latvijas Radio nemitīgi atkārto LTF Koordinācijas centra paziņojumu par sargājamo objektu sadalījumu Latvijas novadu starpā.
Traģiskās ziņas neiebiedē tautu – 500 000 cilvēku sanāk manifestācijā Daugavmalā, apliecinot uzticību neatkarīgai Latvijai, uzrunājot cilvēku jūru, aicinu aizstāvēt Augstāko padomi un valdību, Latvijas Radio un Televīziju.
Pateicoties ministru Daiņa Ģēģera un Jāņa Janovska operatīvai darbībai, uz Rīgu brauc smagā lauksaimniecības un celtniecības tehnika, lai bloķētu ielas un tiltus, sākas barikāžu celtniecība.
Barikādes ceļ ne tikai Rīgā
LTF koordinācijas centrs nodrošina cilvēku plūsmu uz Rīgu, tautfrontiskie uzņēmumi un pašvaldības gādā par pārtiku un malku ugunskuriem. AP deputāti izveido Aizsardzības štābu, kas ar Latviešu strēlnieku apvienības militāro ekspertu palīdzību Vecrīgā izveido vairāku loku barikāžu sistēmu, lai aizsargātu AP un Radio māju.
Doma baznīcā atver pirmās palīdzības punktu, mediķi dežurē dienu un nakti. Barikādes apjož Ministru padomi, sakaru centru Dzirnavu ielā, Zaķusalā veido nocietinājumus Latvijas Televīzijas un televīzijas torņa aizsardzībai.
Barikādes ceļ ne tikai Rīgā. Tās ir arī ap radio torni Ulbrokā, Liepājā, Kuldīgā un citviet Latvijā. Smagā tehnika bloķē tiltus pāri Daugavai, dežurē priekšposteņos pie Vecmīlgrāvja un Brasas tiltiem.
Nekad vēl nepieredzētā vienotībā un pacilātībā cilvēki no visas Latvijas pašaizliedzīgi, ļoti labi apzinoties draudošās briesmas, sargā Rīgu. Virmo gaišas domas, gatavība sniegt atbalstu; rīdzinieki nes pārtiku, aicina barikāžu dalībniekus pie sevis mājās sasildīties.
Maskavai pakļautā īpašā milicijas vienība OMON siro pa Rīgu, piekauj cilvēkus un sabojā tehniku priekšposteņos.
Dārgā cena par brīvību
16. janvārī nāk traģiska ziņa – pie Vecmīlgrāvja tilta no omoniešu lodes gājis bojā pirmais barikāžu upuris – Roberts Mūrnieks. Traģiskie notikumi turpinās 20. janvāra naktī, kad jau bija šķitis, ka cīņa uzvarēta.
OMON vienība uzbrūk Iekšlietu ministrijas ēkai un pēc kaujas ar brīvprātīgajiem milicijas darbiniekiem no Bauskas, kas atbraukuši to sargāt, to ieņem. No pretim esošās ēkas un Bastejkalna uz aizstāvjiem un uzbrucējiem šauj kāds nezināms trešais spēks, cenšoties izprovocēt jukas un sarīkot asinspirti, kas ir tik nepieciešams iegansts PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanai.
Uzbrukuma laikā tiek nogalināti milicijas darbinieki Sergejs Konoņenko, Vladimirs Gomonovičs, kinooperators Andris Slapiņš un skolnieks Edijs Riekstiņš. Kinooperatoru Gvido Zvaigzni smagi ievaino, un viņš mirst slimnīcā. Dārgi Latvija maksā par savu brīvību.
Pateicoties vairākiem simtiem AP akreditēto ārzemju žurnālistu, ziņa par 20. janvāra nakts traģēdiju Rīgā vienā mirklī izplatās pasaulē.
Pasaules sabiedriskā doma ir mūsu pusē. Barikāžu aizstāvji neiesaistās provokācijā, OMON vienība ir spiesta atstāt Iekšlietu ministriju. Situācija Rīgā un citviet Latvijā pamazām aprimst.
Valsts apvērsuma plāns izgāzies
25. janvārī Ministru padome pieņem lēmumu izbeigt barikāžu sargāšanu. Pakāpeniski, līdz pat 27. janvāra vakaram, cilvēki un smagā tehnika atstāj Rīgu. Maskavas un vietējās reakcijas valsts apvērsuma plāns ir izgāzts.
Tā ir mūsu tautas neapšaubāma un vēsturiska uzvara.
Barikādes nesākās pēkšņi, ne no kā, un arī pēkšņi neizzuda. Neskaitāmi barikāžu aizstāvji iekļāvās jaundibināmās Latvijas Republikas spēka struktūrās: Aizsardzības ministrijā, Nacionālajos bruņotajos spēkos, kas sākumā iekļāva arī Robežsardzi, Iekšlietu ministrijā, Satversmes aizsardzības birojā. Bez pārspīlējuma var apgalvot, ka viss pirmais Latvijas Zemessardzes “iesaukums” bija barikāžu dalībnieki.
