Kāda nākotne gaida Gaiziņkalnu? “LA” apceļo Latvijas augstākā kalna apkārtni 5
Autori: Ilze Pētersone, Uldis Graudiņš
“Latvijas Avīzes” žurnālisti šovasar devās ekspedīcijā uz Gaiziņkalna apkārtni nolūkā izpētīt Madonas novada saimniecisko dzīvi un iepazīties ar Latvijā augstākā kalna tūrisma iespējām. Piedāvājam lasītājiem plašāku ieskatu!
Kalni, kā zināms, pievelk kāpējus. Brīdī, kad elsdams pūzdams trausies augšup, nav pat svarīgi – tūkstošnieks vai simtnieks, ka tikai līdz virsotnei. Tieši tā pa “Dāmu paradīzes” nogāzes garo zāli kātoja uz Latvijas vecākā un augstākā kalna spici – 311,6 metriem virs jūras līmeņa. Kā smejies, no augšas viss labāk redzams.
Kaimiņš Viešūrs – atvērts vien bagātniekiem
“Kur palicis soliņš?” kad esam tikuši līdz virsotnei, brīnās mūsu pavadonis no Madonas domes – uzņēmējdarbības un tūrisma nodaļas vadītājs Romāns Hačatrjans. Lai gan Gaiziņš pieder privātpersonām – virsotne ir Liānas Ineses Apeles ģimenes kopīpašums, Golgāta nogāzes pieder Miervaldim Baltgailim –, kalna sakopšanā un labiekārtošanā piedalās arī novada pašvaldība. Nojauktā skatu torņa grausta vietā nesen uzbūvējuši nelielu koka būvi tornīša izskatā – ceļotājiem vismaz ir kur nobildēties, piebilst Romāns. Uzlikuši soliņu, kas, vasaras sezonai beidzoties, novākts un vietā vēl nav atvests – labi, ka nav pieaugušas kājas, atviegloti nopūšas pašvaldības pārstāvis. Kad pa dabas taku tiekam līdz Mazajam Golgātam, aicina piesēst lapenē, kas arī uzslieta par domes naudu. Ik mēnesi no īpašnieka iznomātās Gaiziņa apkārtnes kopšanai tērējot ap 650 eiro. Pašvaldība būtu gatava arī uz krietni lielāku ieguldījumu – skaistu skatu torni ar liftu, taču nākas iepauzēt saimnieku dēļ, kuriem joprojām nav īstas skaidrības par attīstības plāniem.
No lapenes redzams Viešūra ezers un daļa no kaimiņu īpašuma, kas pirms četriem gadiem nonāca Krievijas izcelsmes oligarha un “Latvijas balzama” lielākā akcionāra Jurija Šeflera rokās. Kādreizējais Gunāra Ķirsona sapņu projekts – Lido kalns un viesnīca – no patīkamas un apmeklētājiem pieejamas atpūtas vietas kļuvusi gluži vai par aizliegtu teritoriju ar nosaukumu SIA “Čiekuri – shishki”. Trīs gadus slēgta, tā vārtus slēpotājiem pavēra tikai pagājušajā sezonā un arī uz pāris dienām. Vietējie ļaudis runā – kā ar helikopteriem atlido īpašnieks un viņa svīta, kalns citiem apmeklētājiem ir ciet. “Šiškas” gan nodarbinot 60 cilvēkus un ar nodokļu atskaitījumiem ieņem 10. vietu novada lielāko maksātāju sarakstā.
Gleznā Vidzemes augstiene iekārdinājusi vēl vienu Krievijas miljardieri – Pjotru Avenu, kurš savu impēriju Klauģulejās iecerējis izmantot tikai privātām vajadzībām.
Sanāk gan maizei, gan desai
Varētu padomāt, ka par konkurenta Viešūra dīkstāvi Gaiziņkalna apsaimniekotāji Ingars Garbovskis no Dāmu paradīzes un Juris Stradiņš no Golgātas puses tikai priecāsies, bet – nekā. “Labāk, ja ir lielāks trašu piedāvājums, lai cilvēkiem ir ko izvēlēties,” saka Juris, kas ziemeļu un rietumu nogāzē slēpo 40 un saimnieko 30 gadus. Pieredze rādot, ka katram kalnam veidojas sava klientūra – Lido, kas tagad Viešūrs, vairāk iecienījuši slēpotāji, kam patīk trases bez kokiem, citi atkal lūko tieši pēc mežainām vietām. Uz masveida pieplūdumu varot cerēt, ja darbojas vismaz astoņas trases, viņš piedāvā trīs slēpošanai, kaimiņš Ingars – divas un vēl vienu kameru šļūkātājiem. Starp citu, pirmais pacēlājs uzstādīts 1965. gadā Golgātā, līdz tam slēpotāji kalnā tikuši saviem spēkiem, tāpat kā līdz kalnam mērojuši ceļu ar kājām vai slēpēm 20 kilometrus.
Juris par biznesa iespējām nezūdās – ja visu dari pareizi, sanāk gan maizei, gan desai. Darba pietiekot arī vasarā – pāris nometņu, tostarp perkusionista Nila Īles meistarklase un noslēgumā Labas dabas koncerts, divu vai trīs uzņēmumu pasākumi ar 80 līdz 120 dalībniekiem, un jāsāk gatavoties nākamajai ziemas sezonai. Ka tikai dieviņš sniegu pagādātu, ar mākslīgi sapūsto vien nepavilkt, turklāt tas ir dārgs pasākums. Pēdējos gadus neesot lutināti – kad šai pusē uzsnidzis, Rīgā jau nokusis un pilsētnieks vairs nebrauc slēpot. Toties, kad ceļotāji atbrauc vasarā – pirmā reakcija par kalnu – un tas viss? “Tad es viņiem saku – vai tad domājāt ieraudzīt spici ar baltu cepuri?”
