“Ceļš tik slidens, ka nevar pat nostāvēt, šoferi atsakās vest skolēnus!” Ilze no Valdemārpils jautā, vai tiešām jāsagaida vēl viena traģēdija 4
“Ja citi par sniegu priecājas, tad to noteikti nevar teikt par iedzīvotājiem, kuriem ikdienā jāpārvietojas pa grants ceļiem, jo šobrīd tos izbraukt ir visai riskanti. Skolēnu autobusam Balgales pagastā tas pagājušajā piektdienā beidzās ar ieslīdēšanu grāvī,” sociālajā tīklā “Facebook” raksta Ilze.
“Pēc autobusa avārijas pie mums vērsās kāda iedzīvotāja, kuru uztrauc ceļa posms Dižsēņi—Raudziņi (V1366) Balgales pagastā: “Ceļš bija tik slidens, ka uz tā pat nevarēja nostāvēt. Tas jau ilgstoši ir kritiskā stāvoklī. Situācija ir neapskaužama, jo atceros, ka pagājušogad sniega puteņi bija jau novembra otrajā pusē, decembrī. Mums vienmēr brauca šķūri un tīrīja sniegu, taču šogad neko tādu neesmu novērojusi, lai varētu teikt, ka ceļu uzturēšanai ir iztērēti lieli līdzekļi.
Varētu kaut noskrāpēt to ceļu, jo tas ir nozīmīgs — pa to kursē skolēnu autobusi. Un kāpēc vispār par risinājumiem ir jārunā tikai tad, kad notiek nelaime?
Tas, ka ir ekstremāli apstākļi, neiztur kritiku, jo tas tomēr ir galvenais ceļš, pa kuru katru dienu notiek intensīva satiksme un tiek vadāti bērni. Esmu sašutusi, ka nespējam droši iesākt savu dienu.
Izrādās, ka arī pagastos neko nekaisa — arī pie bērnudārziem. No pagasta centra uz autobusu ir jāslīd. Nesaprotam, vai nav naudas, vai sētnieku, vai kas?
Es domāju, ka mēs neesam vienīgais šāds pagasts, tikai mēs par to nedzirdam, jo iedzīvotāji ir uz pesimistiskas nots — ko tad mēs varam?
Acīmredzot, vairāku pagastu apvienošana ir radījusi lielu bardaku, arī finanšu trūkumu utt. Pašreiz ir tāda putra, ka nav saprotams, pie kā vērsties. Es saprotu, ka ļoti daudz ir atkarīgs no iedzīvotājiem, taču neviens neko nesaka. Es atzīstu, arī manā ģimenē ir tendence pašūmēties savā starpā, bet saprotam, ka ir bezjēdzīgi kādam tālāk ko teikt, tāpēc tā arī klusējam. Bet tā tam nevajadzētu būt!”
Ceļus tīra pēc četrām dienām sūdzību
Arī Mārtiņš Ainis Roga ir pamanījis, ka ceļi netiek pietiekami uzturēti: “Ceļa posmus Mežuļi—Vanagi (V1383) un Dižsēņi—Raudziņi (V1366) pirmo reizi notīrīja tikai pēc tam, kad četras dienas zvanīju un iesniedzu sūdzības. Visi tikai solīja, ka būs, viss notiks, nodos informāciju tālāk, bet nekā.
Šoferis, kas pārvadā skolēnus, pateica, ka viņš nebrauks un neriskēs, kas ir tikai loģiski. Autobusa maršruts ceļu uzturētājam ir zināms, bet nekas nemainās.
Skolēni šo laiku palika mājās, jo arī uz Vandzenes pusi ceļus bieži vien pamatīgi aizputina, taču tos iztīra tikai vēlu vakarā. Šobrīd grants ceļus rievo, kas ir laba metode, jo tādā veidā grants tiek uznesta virspusē un tas mazina slidenumu. Protams, labāk būtu gan rievot, gan kaisīt ar granti.”
Sazinoties ar Laucienes apvienības pārvaldes vadītāju, noskaidrojam, ka minētie ceļa posmi ir VSIA “Latvijas Valsts ceļi” pārziņā. “Es piekrītu iedzīvotājiem, ka visi lauku ceļi šajās dienās bija kā spoguļi, jo pa nakti piesalst, taču no rīta atkal līst lietus, līdz ar to ledus kārta tikai aug.
Dienā, kad autobuss ieslīdēja grāvī, es ziņoju “Latvijas Valsts ceļiem” par ceļu neapmierinošo stāvokli.
Tajā dienā braucu pa ceļa posmu, kurš iepriekšējā dienā bija rievots, viss darbs bija vējā un rezultāta nav, bet ne jau tāpēc, ka nekas netika darīts, bet tāpēc, ka no rīta lijušais lietus šo rievojumu bija darījis gludu un slidenu. Jāņem vērā arī tas, ka katru dienu sarievot lauku ceļus nav iespējams.”
Ierobežoti līdzekļi
Juris Kronbergs stāsta, ka gan “Latvijas Valsts ceļiem”, gan pašvaldībai ir ierobežoti ceļa fonda līdzekļi ceļu uzturēšanai, tāpēc iespēju ir visai maz:
“Mēs jau varam iztērēt ceļa naudu divās dienās, nolikt katra ceļa galā pa traktoram un pēc tam sēdēt un skatīties, jo naudas uzturēšanai vairs nebūs.
Par šiem līdzekļiem ceļš ir jāuztur ne tikai ziemā, bet arī pavasarī, vasarā un rudenī, kad par šiem salīdzinoši nelielajiem finanšu līdzekļiem ir jāpieber iesēdumi, jāsalabo asfalta bedrītes, jānorok uzaugumi, jānopļauj ceļmalas, jāatjauno grāvji, jāuzstāda ceļa apzīmējumi, jāatputekļo, jānoprofilē un jānogreiderē, un tas viss par nepilnu tūkstoti eiro uz vienu kilometru ceļa!
Valsts mērķdotācija ceļu un ielu uzturēšanai pēdējos desmit gados ir mainījusies niecīgi, salīdzinot ar to, kā ir pieaugušas ceļu uzturēšanas pakalpojumu cenas.
Mēs nedrīkstam visu ceļiem piešķirto naudu iztērēt ziemā un pēc tam neko nedarīt.
Tāpēc ir jāmeklē optimālākais variants par pieejamajiem līdzekļiem izdarīt maksimāli daudz, jo neviens pakalpojums nav par velti. Pastāv iespēja arī pārņemt izslavēto Ziemeļu valstu pieredzi, ka neizbraucamus ceļus uz laiku slēdz.”
