Cik ļoti satversme attiecas uz mūsu ikdienas dzīvi un to regulē? 10
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālajā vēstures muzeja (LNVM) pagaidu mājvietā Brīvības bulvārī 32 interesentiem aplūkojama Latvijas konstitucionālā pamatlikuma – Satversmes – simtgadei un vēsturei veltītā izstādē “Satversme 100+”.
“Var šķist, ka Satversme ir kaut kas atrauts no mūsdienu dzīves, attiecas tikai uz juristiem, Satversmes tiesu un varbūt vēl tikai vēsturniekiem, taču izstādes viens no mērķiem bija parādīt, cik ļoti konkrēti Satversme attiecas uz mūsu ikdienas dzīvi un regulē, piemēram, arī darba attiecības. Visi cilvēki ir vienlīdzīgi.
Tāpat kā mums, izstādi veidojot, nebija neviena uzrauga, kurš mūs ideoloģiski pārbaudītu,” teic Imants Cīrulis, kurš pie izstādes veidošanas darbojies kopā ar muzeja kolēģiem vēsturniekiem Tomu Ķikutu, Arni Strazdiņu un mākslinieku un dizaina autoru Reini Suhanovu.
Kad 1922. gada 7. novembrī Satversme stājās spēkā līdz ar 1. Saeimas pirmo darba dienu, Latvijas ļaudīm tā bija drosmīga sava laika inovācija, kas demonstrēja priekšstatus par modernu valsti. Tāpēc LNVM speciālisti, izstādi gatavojot, izlēma attēlot to nosacītā laika līnijā, apmēram trešdaļu ekspozīcijas veltot stāstam par Latvijas teritorijā iepriekš pastāvējušajām tiesību sistēmām, kuras nebūt nebija demokrātiskas.
“Patiesībā jau tikai kontrastā varam saprast, ko šī patlaban pašsaprotamā brīvība un vienlīdzība nozīmē. Teiksim, ko nozīmēja vienota valsts un tiesību sistēma Livonijā? Kas bija bruņinieku tiesības, pilsētu tiesības, kārtu tiesības, zemnieku tiesības? Ideja par valsti tolaik bija pavisam atšķirīga,” stāsta LNVM direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts.
Pateicoties izstādes māksliniekam Reinim Suhanovam, šis process atraktīvi tiek izrādīts ar taktilo elementu palīdzību. Proti, pie īpaša galda, nospiežot sviras, parādās informācija, un apmeklētājs var, piemēram, uzzināt, ko 17.–19. gadsimtā saskaņā ar kārtu sistēmas paražām varēja muižnieks, zemnieks un pilsētnieks.
Turklāt tiesības nebija universālas un daudz kas bija atkarīgs ne tikai no piederības sabiedrības kārtai, bet arī kurā Latvijas daļā cilvēks piedzimis – Kurzemes un Zemgales hercogistē aina bija viena, kamēr poļu vai krievu pārvaldītajā Latgalē pavisam cita. Jāpiebilst, ka 19. gadsimtā Rīgas pilsētā 94% iedzīvotāju nemaz nebija vēlēšanu tiesību, jo pilsētas pašvaldību ievēlēja tikai ļaudis, kuru sabiedriskais un mantas stāvoklis atbilda cenzam. Uz šī fona parādās, kāpēc demokrātiskā Satversme Latvijas valsts iedzīvotājiem bija kas pilnīgi jauns.
Izstādē tikpat kā nav nav priekšmetu, kas par Satversmes sapulci stāstītu tiešā veidā. Zināma tikai viena fotogrāfija, kurā redzami Satversmes sagatavotāji darbā. “Tāpēc nav tā, ka mēs centrā noliktu kādu eksponātu un tad to pielūgtu. Drīzāk mēs stāstām par Satversmes izstrādes gaitu – kā viņi to pantu pa pantam kaldināja,” uzsver Cīrulis.
Ekspozīcijas centrālo daļu veido simbolisks Satversmes sapulces sēžu galds. Satversmes sapulces Satversmes komisijā ar tās vairākām apakškomisijām 1920.–1922. gadā darbojās 34 deputāti – visdažādākie ļaudis no bijušā revolucionāra līdz turīgam namsaimniekam. Balstoties arhīvu materiālos, izmantojot stenogrammu un Satversmes komisijas protokolu tekstus, ar interaktīvu un digitālu elementu palīdzību izstādes apmeklētājs pie nosacītā “sēžu galda” var noklausīties, kā to vai citu jautājumu savulaik emocionāli izstrīdējuši deputāti. Viņu lomās, protams, iejutušies mūsdienu aktieri.
Nospiežot attiecīgu podziņu, septiņās astoņās minūtēs var redzēt un dzirdēt debates par jautājumiem, kuros lūza visvairāk šķēpu – par parlamenta palātu skaitu, pilnvaru termiņiem, balsstiesīgo vecumu, Valsts prezidenta lomu un ievēlēšanu, Latgales statusu.
Kā uzsver izstādes līdzautors Arnis Strazdiņš, Satversmes sapulces Satversmes komisijā līdzdarbojās liels dažādu partiju pārstāvju skaits. Tolaik bija svarīgi, lai izstrādē piedalītos visplašākā politisko pārliecību spektra ļaudis: “Tur mēs redzam dažādu tautību, ticību, politiskās pārliecības, kreisuma un labējuma pārstāvjus.
Varbūt mūsdienās mēs Satversmi uztveram kā kaut ko veselu un viengabalainu, taču patiesībā Satversmes process bija ilglaicīgs un piņķerīgs. Nekas netapa lielā vienprātībā. Skaidrs bija vienīgi pamats – Latvija ir demokrātiska republika.” Tāpēc izstādē pieminēts, kurš priekšlikums no kura deputāta nācis un kāda bijusi subjektīvā faktora loma: “Tas pierāda, ka Satversme nav anonīms dokuments. Pantiem ir konkrēti autori, ar konkrētām interesēm, konkrētu nostāju un pieredzi.”
Nav aizmirsts arī Latvijas konstitūcijas liktenis pēc 1934. gada 15. maija Kārļa Ulmaņa apvērsuma, kad Satversmes darbību apturēja, Ulmanim gan solot pēc laika to atjaunot, kas nenotika. Izstādes veidotāji pauž, ka viens no mērķiem ir parādīt, ka Satversme allaž bijusi saistīta ar Latvijas valstiskumu – kā trimdā, tā 20. gadsimta 90. gados, valsti atjaunojot, un juridiski tās darbība kopš pieņemšanas brīža nekad nav pārtrūkusi. Satversmi nekad nekas nav kompromitējis, tā nav radikāli mainīta vai sagrozīta, kā tas notika daudzās mūsu kaimiņzemēs, kamēr Latvija turpina turēties pie sākotnējā varianta.
Kā norāda LNVM pārstāve Astrīda Burbicka, izstādi pavadīs tematiski pasākumi – lekcijas, diskusijas un ekskursijas, jo juridiski “sausais” temats jāatsvaidzina. Tāpēc 9. novembrī paredzēts lektorijs “Satversmes “oriģināls”: nozīme, meklējumi, atradumi”. Lektori skaidros, ko un kāpēc uzskatām par Satversmes sākotnējo variantu.
Izstāde būs aplūkojama līdz 2024. gada sākumam, kad LNVM vajadzētu atgriezties vēsturiskajā mājvietā Rīgas pilī.
