Ceļš, kas ved uz Lielo sportu: ko aktīva sportošana prasa no bērniem un viņu vecākiem 2
Ilmārs Stūriška, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Eksperti
Hokeja treneris Gints Bisenieks
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas profesore Agita Ābele
“Sporta laboratorijas” vadītāja un sporta ārste Sandra Rozenštoka
Nesen noslēgušās vasaras olimpiskās spēles Tokijā, kas Latvijas pārstāvjiem bijušas gana veiksmīgas. Ierasts, ka atlēti treniņus sāk jau bērnībā. Ko ceļš uz lielo sportu prasa no vecākiem un bērniem – par to šajā rakstā.
Kad bērns uzsāk treniņus sportā, droši vien reti kurš vecāks uzreiz kaļ plānus, ka atvase nākotnē būs sporta zvaigzne. Gribas, lai viņš ir aktīvs, vesels, sabiedrisks. Vēlāk objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ var parādīties ambiciozāki mērķi, un, lai tos piepildītu, jāiegulda lielāks darbs, nauda un laiks gan atvasēm, gan vecākiem.
Pieci bērni – tenisisti
Daiga Rocēna ir mamma pieciem bērniem, un visi spēlē tenisu – meita Sandra (22), dēli Mārtiņš (21) un Markus (13), kā arī Karolīna (11) un Viktoria (8). “Teniss mūsu ģimenē ienāca ļoti sen – vecāko dēlu aizvedām uz tenisa treniņu piecu gadu vecumā, iepatikās un šķita, ka padodas. Māsa paskatījās treniņu un arī sagribēja, pēc tam jaunākie darīja līdzi. Ap 13, 14 gadu vecumu treneris teica, ka Mārtiņam labi sanāk, sākām pieiet profesionālāk un pakārtot visu – ne tikai tenisa, bet arī fiziskie treniņi, vingrošanas, medicīniskās pārbaudes. Visi procesi tika darīti pareizi, lai nav traumu,” teic Daiga Rocēna. Teniss ir ļoti asimetrisks sporta veids, tādēļ svarīgi pievērst uzmanību dažādām niansēm.
Pateicoties tenisa prasmēm, Mārtiņš Rocēns saņēma uzaicinājumu studēt un pārstāvēt ASV koledžu čempionāta spēcīgākajā divīzijā Ziemeļkarolīnas Valsts universitāti. Viņam nav jāmaksā ne par studijām, ne treniņiem. Gadā tie būtu vairāk nekā 50 tūkstoši ASV dolāru. Mamma domā, ka to sasniegt bijis iespējams, pateicoties treniņos ieguldītajam.
Visi uz hokeju!
Baložnieku Evijas un Gata Vanagu ģimenē aug četri dēli – Tomass (19), Nils (15), Hugo (7) un Orests (2). Trīs vecākie par savu sporta veidu sauc hokeju, un arī jaunākais pēc kāda laika noteikti sāks dzenāt ripu, pārliecināti vecāki. “Katrs laiž bērnu kādā pulciņā, mēs izvēlējāmies hokeju, un, ja viens tur ir, tad otrais, trešais iet komplektā. Lai ikdienā visu loģistiku nodrošinātu, sporta veidam jāpatīk arī vecākiem. Hugo sākumā negribēja slidot, gāja futbolā, un man tās bija mocības – jāved un jāskatās sporta veids, kurš nav tuvs,” teic Evija. Vēlāk gan puika pats pateicis, ka tomēr trenēšoties hokejā. Gatis uzsver, ka ripas spēlē nevar būt uz pusslodzi – jāiegulda ļoti liels darbs gan bērniem, gan vecākiem.
Kad vecāki rada problēmas…
Tikmēr Gints Bisenieks ir hokeja treneris ar 40 gadu stāžu, un viņš atzīst, ka tendence nav iepriecinoša – arvien biežāk novērojot, ka vecāki grib bērnu redzēt sportā vairāk nekā pati atvase. “Psiholoģisko spriedzi rada vecāki – tev jābūt labākajam, tev jābūt pirmajā maiņā, tu ne tā nospēlēji, par maz iemeti. Ir tādi, kas naudu dod par iemestiem vārtiem, un es kā treneris varu palikt beigts, cenšoties puiku piespiest izdarīt piespēli, jo par to viņam naudu nemaksā. Vecāki ir milzīga problēma, saskatījušies YouTube, izmācījušies par “treneriem”, zina, kas vairāk un kas mazāk vajadzīgs. Ved uz daudzām papildu nodarbībām, kas var būt noderīgi, taču nav labi, ka parasti tas notiek bez trenera ziņas,” piktojas treneris.
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas profesore, psiholoģijas kursu pasniedzēja Agita Ābele šādu rīcību pamato ar vecāku nepiepildītajiem sapņiem un cenšanos mērķus realizēt caur bērniem. Tā gan ir neliela daļa, pārsvarā vecākiem tik svarīgs nav rezultāts, cik bērnu aktivitāte – sēdēšana pie datoriem, pasīvais dzīvesveids, arī mācīšanās attālināti veicinājusi katastrofālu kustību trūkumu. “Agrāk bērni ikdienā darbojās ārā un treniņā viņiem varēja mācīt specializēto sagatavotību, šobrīd dažkārt treneriem jānodarbojas ar minimālā kustību apjoma nodrošināšanu, nevis speciālo sagatavotību,” akcentē profesore.
Pusaudžu vecums – lūzuma punkts
Jaunos hokejistus 14 līdz 15 gadu vecumā gaida nozīmīgas pārmaiņas – labākajiem rodas iespēja braukt spēlēt uz ārzemēm, daļa uzsāk mācības skolā, kur izglītošanos iespējams pakārtot treniņiem, kas nozīmē, ka sports kļūst par vēl izteiktāku ikdienas sastāvdaļu.
Vanagu vecākā atvase Tomass 14 gados negribēja pāriet uz citu skolu, kur būtu vieglāk savienot treniņus ar mācībām, un pielicis hokeja gaitām punktu.
“Vecākiem jābūt gataviem arī tādam pavērsienam. Mums tas bija pārdomu brīdis: dēla bērnības gadi pavadīti, intensīvi trenējoties, citi iet uz priekšu, bet mēs paliekam uz vietas. Protams, ar gadiem saproti, ka viss notiekošais ir uz labu, lielāku uzsvaru varēja likt uz mācībām. Viņam nebija lielu pārdzīvojumu, četrus gadus vispār nespēlēja, bet tagad slido ar amatieriem,” atzīst Evija Vanaga.
Šovasar krustcelēs nonāca Nils, kuram hokeja spēle padodas ļoti labi, puisis mācās tā sauktajā hokeja specklasē. Zēnam radās iespēja braukt dzīvot un trenēties uz Zviedriju, ko Nils izmantoja. Atšķirībā no universitāšu līmeņa sporta ASV dzīvošana un treniņi Zviedrijā ģimenei prasa lielas finanses, kuru apjomu līgums gan aizliedz izpaust. Taču, arī turpinot treniņus Latvijā, izmaksas būtu nozīmīgas.
Līdz pat 500 eiro mēnesī
Visi, kas hokejā izaug līdz U-18 līmenim, darbojas papildu treniņos, kuros noslīpē metienus, slidošanas tehniku, strādā ar fizioterapeitu. Katrs papildu treniņš vai nodarbība maksā 15 līdz 30 eiro, līdz ar to izmaksas mēnesī uz vienu jauno sportistu var sasniegt pat 500 eiro.
Savukārt tenisistu mamma Daiga Rocēna norāda, ka izrēķināt ģimenes izmaksas esot neiespējami, jo katrs bērns tenisā trenējas savā spēju un vēlmju līmenī, bet pilnīgi visiem ir papildu nodarbības. “Saprotu, ka teniss nav lētākais sporta veids, bet, ja es gribu, lai bērni nodarbojas ar sportu un dara to pareizi, tad tāds ir tas process,” norāda Daiga. Viņai svarīgi, ka bērni paši grib sportot un trenēties – cik centīgi un bieži, tas paliek katra paša ziņā: “Atļauju darīt tik, lai patīk un ir prieks. Svarīgi, lai mūsdienu datorizētajā pasaulē bērniem ir fiziskas aktivitātes, lai ir veseli.”
Pateicīgi ir tas, ka visi iet vienā sporta veidā, jo izvadāt dažādos virzienos fiziski nebūtu iespējams. Rocēnu ģimenē vecākie bērni mazotnē pamēģinājuši daudz ko – peldēšanu, sporta dejas, karatē, basketbolu, futbolu, klaviernodarbības. “Teniss bija pirmais, kas nostrādāja, un vairs nelēkājām uz citiem sporta veidiem. Tikai vispārējai attīstībai palika klavieres un peldēšana. Mums ir piemājas dīķis, tāpēc bērniem obligāta ir peldētapmācība,” saka Daiga Rocēna.
Līdz pusaudžu vecumam arī mazie hokejisti cītīgi jāvadā uz treniņiem, tādējādi dienas vidū vecākiem jāierēķina brīvas vismaz trīs stundas. “Maināmies ar sievu, darbu pakārtojam. Vienā brīdī nevarējām visus izvadāt uz treniņiem un bija jāņem palīgi,” atzīst Gatis Vanags. No malas izklausās sarežģīti un ārkārtīgi liels vāveres ritenis, bet viņiem tā ir ikdiena – citādāk nemaz nemāk. “Kad pandēmijā treniņi nenotika, nevarēja saprast, kas par lietu – sēžam mājās, rīvējamies. Bija jocīgi,” teic tēvs, piebilstot, cik patīkami vērot, kā puiši ar smaidu iet laukumā un ar smaidu nāk nost, ir uzlādējušies, pilni emocijām. Tas arī vecākiem dod spēku un motivāciju.
Mamma Evija uzsver: “Katrs vecāks izvēlas to, kas der, un acīmredzot mums der hokejs. Puiši nodarbojas, mājās ir ko pārrunāt, ir virzība, dažādi notikumi, turnīri. Viņiem patīk, sanāk. Jebkuram vīrietim jānodarbojas ar kādu sporta veidu. Nelietderīgā brīvā laika nav vispār, jo ir mācības, treniņš, spēles, papildu treniņi. Hokejā tā ir, kā saka – trakie vecāki, bet – patīk. Dzīvesveids, kas tevi spārno. Daudziem, kas nav iekšā, to grūti saprast. Protams, mācības vienmēr ir pirmajā vietā.”
Filozofētāju paaudze
Ginta Bisenieka skatījumā svarīgākais talanta komponents ir darba ētika, ko šūpulī var ielikt ģimene. Ja šajā ziņā ir robs, līdz lielajam sportam grūti aizsniegties. Lai gan teiciens, ka “agrāk zāle bija zaļāka”, var krist uz nerviem – tā tiešām esot. “Pat nevar salīdzināt, kā bija pirms 20, 30 gadiem. Pirms 15 gadiem, kad sāku strādāt ar 1991. gadā dzimušajiem, biju šokā. Pirms tam man bija 75., 82. gads – viņi bija pilnīgi citādāki, gribēja, ar sviedriem un asarām, bet darīja. 91. gadam saki vingrinājumu, sākas debates, filozofē, kolektīvs neapzināti meklē vieglāko ceļu. Laipo. Iesildoties kaut ko noīsina, atsildoties tāpat. 16 gadu vecumā mēģināju, lai dara to patstāvīgi, pavēroju – atsildoties izgāja viens, divi cilvēki. Atsildīties vienmēr gāja Kristers Gudļevskis, kurš allaž arī kādu pavilka līdzi. Pārējie bija jādzen ar mietu,” atminas Bisenieks.
Tagad situācija mainījusies vēl vairāk, vecāki nebaidās pamācīt trenerus. “Kolēģim ir 2014. gada grupa, kāds tēvs prasa treniņu plānu, gada plānu. Protams, tādam ir jābūt, bet, ja man jāuzrāda un visiem sešus gadus vecu puiku vecākiem jāatbild, tad gribas jautāt, kur ir uzticēšanās trenerim, ētika? Pirms pāris gadiem vienam kolēģim tētis bija pateicis: jūs esat pakalpojumu sniedzēji. Skarbi, bet tā ir. Viņi maksā, mēs sniedzam pakalpojumu,” secina Gints Bisenieks. Viņš spriež, ka piesauktā 90. gadu paaudze bija palaidusies, jo auga jau ar atvērtām robežām – vecāki brauca uz Poliju, iegrima biznesos: “Laikam tie bērni tajā laikā bija pamesti novārtā un trūka audzināšanas.”
Veiksmīgākajiem sportistiem, arī vietējā mērogā, mēdz parādīties zvaigžņu slimība. Profesore Agita Ābele norāda, ka tā arī ir audzināšanas un kultūras lieta – ja tā izteikti zema, mazākais panākums liek pašapziņai kļūt pārmērīgi augstai. Taču laiks visu noliek savā vietā – pazūd rezultāti, draugi, kontakti. Kādam izdodas to laikus saprast, citi turpina staigāt pa mākoņiem.
Kļūdas kā iespēja mācīties
A. Ābeles skatījumā sports ir izcila lieta, kur var praktiski ieraudzīt un saprast – ja ilgi daru, metodiski piepūlos, tad varu gūt panākumus. “Jautājums, cik daudz darām, cik daudz dienas laika veltām, kādi ir mērķi un vēlmes. Ja esam ļoti tendēti uz rezultātu, tad jebkura kļūda izraisa negatīvas emocijas. Ja vēl treneris un vecāki fokusējas uz kļūdu, tas kļūst par diagnozi – tu esi slikts. Bet, ja kļūdas pagriež kā iespēju mācīties un pilnveidoties nākotnei, tad tā nav kļūda, bet pieredze un izaicinājums. Svarīgs ir atskaites punkts, ko iemācām vai neiemācām bērniem un arī sev. Vieglāk ir bērniem, kuriem arī ģimenē nav viss pa spalviņai. Ja ir gan pozitīvā, gan negatīvā izvērtējums, tad izveidojies mehānisms, kā uztvert kļūdu.”
Problēma – pārāk agrīna specializācija
“Sporta laboratorijas” vadītāja un sporta ārste Sandra Rozenštoka atzīst, ka viena no problēmām Latvijas jaunatnes sportā ir pārlieku agrā specializācija konkrētā sporta veidā, kas izriet no tā, ka agri tiek rīkotas sacensības. “Basketbolā astoņu, deviņu gadu vecumā sacenšas – lai varētu piedalīties, ar bumbu kaut kas jāmāk darīt. Tā ir Latvijas tendence. Pusaudžu vecumā salīdzinoši maz laika tiek atvēlēts vispārējai fiziskajai sagatavotībai – sirds trenētībai, elpošanas sistēmas nostiprināšanai. Sadarbība starp sirdi, elpošanas un muskuļu sistēmu nav tik laba – pirmās divas apgādes sistēmas atpaliek. Šis process veicina arī to, ka bērns nogurst psiholoģiski, jo treniņu veids katru reizi ir līdzīgs, mazāka dažādība.”
Agrīna specializācija svarīga tikai dažos sporta veidos, kuros ļoti būtiska ir lokanība – mākslas vingrošanā, daiļslidošanā, daiļlēkšanā. Citos sporta veidos, Rozenštokas ieskatā, mērķtiecīga specializācija jāuzsāk ne ātrāk kā 12 gadu vecumā: “Jebkurā sporta veidā pirmajos divos gados ir vispārējā fiziskā sagatavotība, treniņu procesā izmantojot konkrētā sporta veida elementus. Jābūt muguras muskuļu, stājas, visa ķermeņa nostiprināšanai, jo bērni ir plastiski, var nostiprināt, veidot un viņi tam ļaujas.”
Taču, ņemot vērā, ka katrs sporta veids cīnās par bērniem, notiek agrīna atlase.
Viņa gan atzīst, ka sporta veidus nevar sadalīt bērniem veselīgākos un mazāk veselīgos, bet ir asimetriskie sporta veidi un tie prasa nostiprināt to pusi, kas netiek nodarbināta. “Katrai sporta veida grupai ir cita specifika, un viss atkarīgs no treniņu metodikas,” uzsver Rozenštoka.
Cik daudz būtu jātrenējas? “Es kā ārsts saku, ka, piemēram, divas reizes nedēļā vajag kardio treniņu, bet jādomā, kurā brīdī to ielikt, jo neviens ne no kā nav gatavs atteikties – ne treneris, ne bērns. Gribas, lai uz bērnu paskatās kopskatā. Jāņem un jāraksta viss nedēļas plāns – skola, treniņš, spēle, un tad spriežam, kas ir prioritārs. Kopējā noslodze diezgan liela, un tas rada psiholoģisko nogurumu. Latvijā ir labi panākumi pusaudžu, junioru līmenī, jo bērni ļoti labi trenēti un sasniedz ātri formu, bet svarīgs ir ilgtermiņš. Fiziskais un psiholoģiskais nogurums rada to, ka talantīgi bērni pārstāj trenēties.”
Jāatrod īstais sporta veids
Pludmales volejbolists Aleksandrs Samoilovs piedalījies trijās olimpiskajās spēlēs. Viņš neuzskata, ka ceļš uz lielo sportu bijis ļoti sarežģīts: “Svarīgākais ir attieksme pret to, ko dari – ja sevi jāpiespiež, tad gan katrs treniņš ir grūts. Ja citi bērni ļoti gaidīja iešanu uz kino vai datora spēlēšanu, es katru dienu gaidīju treniņu, gāju ar lielāko baudu. Man patika sports, sacensību gars, kas visu laiku bija arī treniņu procesā. Tā bija gan sākumā basketbolā, gan pēc tam pludmales volejbolā. Brīvlaikā skaitīju dienas, kad varēšu braukt uz nometnēm, tas bija jautrākais un labākais laiks jaunieša gados. Kad dabūju traumu, bija traki, jo gribēju trenēties un spēlēt.”
Viņa tēvs un treneris Genādijs profesionālajā darbībā ir stingrs. Uzsākot kopīgu darbu, 16 gadu vecumā pateicis dēlam – ja gribi kaut ko sasniegt, dzīve nebūs tāda kā apkārtējiem. “Citi pēc skolas brauca mājās atpūsties, man bija viens treniņš un tad otrs, jo bija divi sporta veidi – volejbols un vēl arī basketbols. Tēvs teica, ka brīvdienu var paņemt tikai tad, ja ir bēres. Kāzas un dzimšanas dienas neskaitās, jo uz tām var braukt vakarā, kad paliek tumšs. Tēvam metodes ir stingras, bet mācēja arī burkānu atrast – kad bija ļoti grūti un šķita, ka plīsīs, palaida mierīgāk, atraktīvāk. Man ļoti patika, volejbolā vienmēr trenējos ar pieaugušajiem – ka varu spēlēt, cīnīties, laiku pa laikam spēlējām uz naudu, vinnēju divus latus, varēju sev kaut ko atļauties.”
Bijušas gan arī reizes, kad tēvs piespiedis trenēties. Ja atkal un atkal kļūdījies, sekoja sods – simts lēcieni, divsimts paātrinājumi. Kā kuru reizi, bet apaļi skaitļi. “16 gadu vecumā raudādams aizskrēju no treniņa, atnāku mājās, tēvs bija piezvanījis, lai mamma nedod ēst, kamēr neatnākšu atpakaļ uz treniņu. Gāju atpakaļ, nomierinājos, arī tēvs bija nomierinājies, un turpinājām treniņu. Man pa lielam nebija citu variantu, bet arī nevajadzēja piespiest. Kā ar skolu – ne visiem patīk, bet saproti, ka ir jāiet. Pašsaprotami.”
Pieredze
Nezinu dzīvi bez hokeja
Jaunais hokejists Nils Vanags
Piecpadsmit gadus vecajam Nilam Vanagam šovasar radās iespēja pārcelties uz ārzemēm, un viņš hokeja meistarību turpinās pilnveidot Zviedrijas pilsētā Kaliksā: “Slidoju no divarpus gadu vecuma, nezinu, kā ir dzīvot bez hokeja. Daru to, kas man patīk, mērķis ir sasniegt maksimumu, ko varu hokejā. Pirmais no tiem ir iekarot Kaliksu un parādīt sevi labi Zviedrijas Ziemeļu hokeja augstākajā līgā. Mācīšos Rīgas Tālmācības komercskolā, šai skolai ir labas atsauksmes. Iepriekšējais mācību gads bija laba pieredze, ka attālinātās mācības var veiksmīgi apvienot ar treniņiem. Man veicies ar treneriem, visi bijuši autoritātes, kas tic man un liek virzīties uz priekšu izaugsmē, katrs iemāca un iedod kaut ko jaunu. Bez ģimenes atbalsta ir grūti būt sportā, zinu, ka aiz manis stāv stipra komanda. Esmu trīs dienas Kaliksā, viss patīk, ļoti jauka pilsēta ar atsaucīgiem cilvēkiem. Domāju, ka jāturpina cītīgi strādāt, un rezultāts būs.”
Pusaudžiem – vismaz vienu brīvu dienu!
Sporta ārste Sandra Rozenštoka: “Lielākiem pusaudžiem nedēļā var būt līdz pieciem treniņiem sporta veidā, vienai dienai jābūt pilnīgi brīvai un vienai jābūt brīvai no organizētas aktivitātes, bet pats var iet un kaut ko darīt, ja grib. Gadā jābūt vismaz diviem mēnešiem ārpus sporta veida, kurā trenējas, kas neizslēdz iespēju pašam iet un darīt citas sirdij tuvas aktivitātes.
Iesaku pierakstīt, kad bijuši treniņi un kas tajos darīts. Tas palīdz novērtēt slodzes un atpūtas režīmu. Izveidot dienasgrāmatu, kurā piefiksēt pašsajūtu – jūtos labi, noguris, nevarēju aizmigt. Tas ļoti palīdz, un vislabāk, ja sadarbojas sportists (arī vecāks), treneris un sporta ārsts.”
Kā atrast vidusceļu starp bērna piespiešanu un motivēšanu sportot?
Pludmales volejbolists Aleksandrs Samoilovs: “Ir daudz sporta veidu un treneru. Ja bērnam neveicas, nevajag ieciklēties – sākumā pamainīt treneri, komandu, varbūt tas ko uzlabos. Tāpat kā skolā ir skolotāji, ar kuriem veidojas labas un ne tik labas attiecības, tāpat var būt arī sportā. Ja neiet, bet vecākiem tomēr gribas, lai bērns sporto, – var pamainīt sporta veidu. Zinu bērnu, kurš divus gadus gāja futbolā, katru reizi bija jāpiespiež. Aizgāja pajāt ar zirgiem, un tā iepatikās, ka tagad trenējas konkūrā, katru dienu ar nepacietību gaida treniņu, kopj zirgu. Piespiest bērnu nevajag. Protams, laiku pa laikam vājības parādās, jo televizors vai planšete jebkuru pievelk, bet galvenais, lai pašam patīk.”
