Lielvārdietis Jānis Mazitāns bez naudas un pārtikas dodas 1544 km ceļā apkārt Latvijai 15
Lielvārdietis Jānis Mazitāns (30), vīlies cilvēkos un tapis brīvs no ikdienas darba, no 31. maija līdz 9. jūnijam apceļoja Latviju, pavisam kopā veicot 1544 km, tostarp 19 km ar laivu, 220 km kājām, bet pārējos ar autostopiem. Ceļā viņš saticis brīnišķīgus cilvēkus – gan mācītājus un muitniekus, zemniekus un meža strādniekus, gan pensionārus, ārzemju tūristus un tādus pašus ceļotājus kā viņš – vīriešus un sievietes, tētus un mammas, ļoti bagātus un nabadzīgus cilvēkus, kas viņu aizveda kādu gabaliņu, paēdināja, deva pajumti, pat naudu piedāvāja un dalījās ar savām atziņām par dzīvi.
“Pirms ceļa pašiedvesmai izlasīju havajiešu grāmatu, kurā bija pausta doma, ka ikviens cilvēks var tapt dziedināts attīroties, proti, vienmēr sakot pateicības un mīlestības vārdus – “paldies” un “es tevi mīlu”. Visa ceļojuma laikā es šos vārdus arī neskaitāmas reizes atkārtoju, un ticat vai neticat, tie man palīdzēja iepazīt Latviju, neiztērējot ne eiro centa ceļam un pārtikai, pasargāja mani no lietus un negaisa un saveda kopā ar īstajiem ceļabiedriem, kas manī atgrieza ticību labajam cilvēkos. Sākumā es biju domājis vienkārši pārbaudīt sevi un iepazīt tuvāk savu dzimto zemi, taču beigās mans ceļojums pārvērtās par sociālo projektu – cilvēku iepazīšanas skolu, un nu es vēlos dalīties iespaidos ar “Latvijas Avīzes” lasītājiem, tā pateicoties visiem, kuri ceļā man sniedza palīdzīgu roku,” stāstījumu iesāk Jānis Mazitāns.
Vispirms ar laivu, tad stopiem
Pēdējais impulss ceļojuma sākšanai bijis televīzijas raidījums par puišiem, kas izdzīvošanas režīmā apceļojuši Dienvidameriku. Jau nākamajā dienā Jānis sakravājis mugursomu un devies ceļā.
“Mani aizveda līdz Krastiem (Neretas nov. Mazzalves pag.), kur pa Latvijas–Lietuvas robežupi Mēmeli īros uz rietumiem. Tur saķēru zivis, un pirmo dienu pārtiku tikai no tām,” atceras ceļotājs. Kad upes posms bijis pieveikts, viņš atstājis piepūšamo laivu un makšķeri kādās mājās Kurmenē, kuras saimniece atļāvusi savā dīķī izpeldēties, jo jūnija sākumā valdīja liels karstums, un tālāk devās uz Bausku, Vaiņodi, Nīcu – pulksteņa rādītāja virzienā apkārt Latvijai.
“Vienu dienu iepazinos ar Pīteru, 69 gadus vecu vācieti, kas ceļoja pie savas draudzenes uz Helsinkiem un loloja cerību līdz apaļajai jubilejai apprecēties. Mēs pusotru dienu pavadījām kopā, un viņš atklāja, ka viņam patīkot vienmēr būt ceļā. No viņa arī es smēlos pārliecību par sava izvēlētā ceļa pareizību un atziņu, ka allaž varam satikt īstos cilvēkus, ja vien ļaujamies dzīves dabiskajam ritējumam – izslēdzam savas domas, plānus, bet paturam prātā tālo mērķi. Mana satikšanās ar Pīteru to apliecināja.
Bija karsta diena Kolkā, un kādas divdesmit minūtes nebija rādījusies neviena mašīna, kad pēkšņi no meža ceļa lēni izbrauca džips un pie manis apstājās. Tas bija Pīters, kas tobrīd vēl nezināja, vai mani uzņems, jo viņam patīkot braukt vienam un apstāties, kur sirdij kārojas. Bet tad viņš izbrīvēja man sēdvietu pamatīgi piekrāmētajā mašīnā, kurai uz jumta bija kajaks, un mēs braucām kopā. Vakarā viņš spēlēja ģitāru un atzinās, ka nav iedomājies, cik lieliski pavadīt laiku kopā ar īsto cilvēku. No rīta peldējās un jūras krastā stāvēja uz galvas, un es vēlējos, kaut viņa vecumā varētu būt tāds pats.”
Dažādās tikšanās
Atstājis laivu un makšķeri, Jānis Mazitāns ceļu turpināja ar apmēram divdesmit kilogramu smagu somu, kurā bija tikai rezerves apģērbs un tūrisma inventārs, tostarp, telts, guļammaiss un neliels katliņš, jo, plānojot pasākumu, ceļotājs rēķinājās, ka par ēšanu būs jārūpējas pašam. Līdzi arī fotoaparāts un telefons, no kura tika sūtītas ziņas sekotājiem “Facebook”. Visu laiku viņš no rokām neizlaida dzeramā ūdens pudeli. “Ejot no Auces uz Ezeri pa zemes ceļu, ūdens gandrīz jau bija beidzies, un jutu, ka sāku pārkarst. Piepeši ceļmalas māju saimnieks uzsauca, vai negribot aukstu ūdeni. Padzēros, iepazinos. Juris atļāva nopeldēties savā dīķī, pacienāja ar kafiju, pabaroja un līdzi vēl iedeva sieru, maizi, gaļu un lociņus nākamajai dienai. Pa to laiku atbrauca viņa brālis Vilnis, kurš par manu ceļojumu jau bija dzirdējis. “Tev ir ceļam nepiemērota cepure – tumša,” viņš teica. Tā mēs samainījāmies galvassegām, un es dabūju viņa jauno, gaišo platmali. Sirsnīgi atvadījāmies, izgāju atkal uz ceļa, un pēc mirkļa pirmā mašīna mani uzņēma. Tie bija divi beļģu tūristi, ar kuriem tiku līdz pat Ezerei (30 km) pa ceļu, kur parādās vien pa retai mašīnai.
Pavisam mani veda ap 70 dažādi cilvēki, un daudziem es jautāju, kādēļ viņi apstājās. Vairākums uz to nemācēja atbildēt, vien atteica, bijusi sajūta, ka vajag pieturēt. Tā bija arī ar vienu puisi posmā Liepāja–Ventspils, kur ir diezgan vienmuļš ceļš gar jūru. Bija jau deviņi vakarā, un pēc ilgākas gaidīšanas tieši Krists apstājās. Sarunās laiks līdz Ventspilij paskrēja nemanot, un viņš atklāja, ka, izbraucot no Liepājas, padomājis – šovakar vajadzētu paņemt kādu stopētāju, un pēc mirkļa satika mani.
Nākamajā rītā pamodies nopeldējos ezerā, uzvārīju tēju un nesaprotami ilgi kravāju savas mantas. Izejot uz ceļa, sapratu, kāpēc tā. Gabaliņu uz priekšu bija apstājusies kāda mašīna, un vadītajam vaicāju, vai viņš nebrauks uz Kolku. Jā, paēdīšot brokastis un braukšot. Kad sēdēju kabīnē, viņš atklāja, esot pagaidījis, jo, redzot mani krāmējamies, nodomājis – droši vien vajadzēšot aizvest. Nepajautāju, bet šis vīrs varēja būt mācītājs, jo viņš stāstīja, kas par Ceļu ir rakstīts Jaunajā Derībā. Tad es arī apjautu, ka kāds mani vada šajā ceļojumā apkārt Latvijai.”
Tādu neticamu stāstu Jānim ir daudz. Lūk, kas atgadījies Vidzemē Alūksnes pusē. “Tajā dienā gāja smagi. Sešdesmit kilometrus neviens neapstājās. Jutos izsmelts un meklēju, kur pārnakšņot, jo bija jau pusvienpadsmit naktī. Biju iegājis mežā, kad izdzirdu auto troksni. Metos uz ceļa un cēlu roku. Tas bija pavecs meža džips, kas pabrauca garām un tad strauji nobremzēja. Pie stūres sēdēja nobijusies jauna meitene. Viņa nemācēja pateikt, kas licis nospiest bremžu pedāli. Iepazināmies. Meitene mani aizveda līdz savu krustvecāku mājām, kuru pagalmā drošā vietā uzslēju savu telti, bet saimnieki man iedeva vakariņas, brokastis un līdzi meža gaļas konservus vēl divām dienām. Neskatoties uz grūtībām, visas dienas, īpaši uz beigām, sajūta bija pacilājoša un iet bija viegli.”
Lietus un negaisa sargāts
“Četras reizes ceļā man tuvojās negaiss, bet es ne reizi nesaliju, jo visu laiku runāju ar debesīm, un notika brīnums – apkārt līst, manā ceļā ne. 8. jūnijs izrādījās viens no smagākajiem manā ceļā. Nogāju ap 45 kilometrus. Pie Krievijas robežas iepazinos ar robežsargiem, kas man pārbaudīja pasi. Viņi teica, paiesi līdz nākamajam ciematam, mūsējie brauks uz Dagdu, tevi aizvedīs. Tā arī notika. Tikko iekāpu mašīnā, sāka līt, un lija visu ceļu līdz Dagdai, bet tur pārstāja. Iegāju benzīntankā – atkal līst. Pārģērbos nakts drēbēs, dabūju siltu ūdeni upeņu lapu tējai un, nodomājis, ka šonakt gan vajadzētu dabūt pajumti (jo mana telts netur ūdeni), devos naktī. Iegriezos pirmajā ceļā, kas gadījās. Nonācu vietā ar vairākām guļbaļķu jaunceltnēm un autovrakiem. Vaļā bija tikai pirts. Tikko uzlīdu uz lāvas un iekārtojos gulēšanai, tā sākās pamatīgs gāziens.
Ceļojuma noslēguma dienā man atkal ļoti veicās. Atlikušos teju deviņdesmit kilometrus vienu vedēju tūlīt nomainīja nākamais. Pēdējā bija jauna sieviete, fotogrāfe, kura arī iemūžināja mirkli, kurā es paņēmu ceļojuma sākumpunktā iesprausto karodziņu ar Lielvārdes novada ģerboni, un aizveda mani gandrīz līdz mājām.”
Neko nevajag plānot
“Savu ceļu es plānoju kā savu spēju pārbaudīšanu sarežģītos izdzīvošanas apstākļos, kuros man nav līdzi ne naudas, ne ēdiena. Ir tikai mana pieredze, mana fiziskā sagatavotība un prāts. Ātri vien kļuva skaidrs, ka ar visām šīm vērtībām nav iespējams ceļu paveikt, it īpaši īstermiņā, kādu pats biju uzstādījis. Mana attieksme mainījās. Es sāku paļauties tikai uz ceļu, uz augstākiem spēkiem, un notika brīnumainas lietas un brīnumainas satikšanās. Taisoties ceļā, es gatavojos vientulībai, bezmiegam, badam, fiziskām sāpēm un pasaules draudiem. Nekas no tā nepiepildījās. Bet es satiku cilvēkus, kurus citādi nebūtu saticis, un nokļuvu vietās, kurās citādi nebūtu nokļuvis.
Vēl es iemācījos vairāk cienīt ēdienu. Daudzi to iznieko, izmet ārā, ir sāpīgi skatīties, cik viņi ir nepateicīgi. Izsalkušam garšo viss. Vienkārši jūras ūdenī novārīts kartupelis pie ugunskura jūras krastā liekas garšīgākais, kas vien var būt.
Ceļā bija daudz fiziski smagu brīžu. Pie tādas slodzes neradināta, sāka sāpēt kāja, bet es zināju, ka šīs grūtības reiz beigsies. Ceļā neko nevajag plānot. Vajag tikai izvirzīt nopietnu mērķi un nesajaukt virzienus. Vienā grants ceļa krustojumā nevarēju izlemt, kurp doties tālāk. Tur satiku bitenieku, kurš brauca pa labi, un man vairs nebija jāprāto.”
Pēcvārds
“Es esmu pateicīgs visiem, kurus satiku un kuri man palīdzēja ceļā. Ticu, ka mūsu vidū ir cilvēki, kuriem ir īpaša misija un uzdevumi, kas dzīves laikā jāpilda. Tāpat, kā katram ir savs ceļš, kas ejams. Atcerieties, nav nekādu sagadīšanos. Pilnīgi paļaujoties, tiks sūtīti īstie cilvēki, kuri mums ir jāsatiek. Cilvēki mums palīdz, mūs māca un iedvesmo. Un, iespējams, viņi ar mums paliek uz visiem laikiem. Lai jums visiem labi klājas!”
