Aizvien nozīmīgais jautājums: “Kas mūs vieno un kas šķir?” 1
Viens no senvēstures avotiem, kas šajā ziņā, daudzuprāt, bija “grēkojis” visvairāk, bija Livonijas Indriķa hronika, kurā var lasīt stindzinoši nežēlīgas senlatviešu un igauņu savstarpējo sirojumu ainas. Igauņu vēsturnieks Juhans Luiga žurnālā “Eesti Kirjandus” 1937. gadā secināja, ka šo hroniku pēc igauņu Harju dumpja (1343 – 1345) Vācu ordeņa vīri daudzviet viltojuši, lai ar vietējo iedzīvotāju ķildām pāvesta priekšā attaisnotu ordeņa varmācību. Jo sevišķi šādi viltojumi, pēc Luigas domām, bijuši teksti par latviešu laupīšanas sirojumiem igauņu zemē, jo tiem trūkstot loģiska sakara ar citiem notikumiem. Izskanēja, ka līdzīgā veidā vajadzētu “noskaidrot” arī mūsu jaunāko laiku vēsturi, jo katra tauta uz tās notikumiem raugās “no savas perspektīves”.
Baltiešu pēdējais tuvināšanās kongress notika jau Otrā pasaules kara lielgabaliem dārdot – pagaidām vēl tālu no Latvijas, tomēr ne mazāk draudīgi. “Visu triju Baltijas tautu saskaņotas darbības aktivizēšana ir šā laikmeta pavēlošais sauciens,” pie politiķu sirdsapziņas izmisīgi apelēja Latviešu-Igauņu biedrības priekšnieks Oto Nonācs. Vēl šobrīd vērts ieklausīties arī kāda cita delegāta teiktajā: “Esam kopīgi piecēlušies – tikai kopā mēs varam arī pastāvēt.”
