Centrā tautas “dzīvā spēka” pieauguma un saziņas valodas problēma 1
Toties kopš 1935. gada regulāri ik gadu pārmaiņus Rīgā, Tallinā un Kauņā sanāca Latvijas-Lietuvas-Igaunijas sadarbības kongresi. Vienlaikus ar tiem 30. gadu beigās notika arī Baltijas nedēļas, kuru laikā tikās triju valstu saimniecisko aprindu un dažādu profesiju pārstāvji, risinot dažādus praktiskus jautājumus.
No baltiešu tuvināšanās kongresu dokumentiem redzams, ka ik reizi to centrā tika izvirzīta kāda visām trijām tautām nozīmīga tēma. Būtiskas debates notika 1938. gadā, kad apsprieda tautas “dzīvā spēka” pieauguma problēmu, secinot, ka visdraudīgāk tā pieņēmusies spēkā Igaunijā un Latvijā, kur dzimstība daudz par mazu, lai paaudzes dabiski atjaunotos. Tikpat aktuāla baltiešiem šķita arī saziņas valodas problēma. “Baltijas tautu sadarbībā vārīgākā vieta, bez šaubām, ir valodu atšķirība, kas ir vienīgais objektīvais kavēklis mūsu tautu savstarpējai iepazīšanai un tuvināšanai,” izskanēja vēl arī 1939. gada tuvināšanās kongresā. Parasti sazinājās vidējai un vecākajai paaudzei zināmajā krievu vai vācu valodā. Taču tās jau bija pasvešas jaunākajam gadu gājumam. Turklāt, kā uzsvēra Latviešu-Igauņu biedrības priekšnieks O. Nonācs, “nacionālpolitiskās audzināšanas nolūkos nav arī vajadzīgs likt jaunatnei sajust atkarību no šiem mūsu tautu nebrīvības laikmeta faktoriem”. Diezgan daudz piekritēju bija priekšlikumam par oficiālo baltiešu saziņā noteikt angļu valodu, ko mācīja gan Latvijā, gan Igaunijā, taču Lietuvā skolās vairāk apguva franču valodu. Turklāt, kā atzina Igaunijas-Latvijas biedrības vicepriekšsēdētājs A. Kasks, “ja vērojam to jaunatni, kas mācījusies mūsu patstāvības laika vidusskolās, tad jāatzīst, ka viņu valodu zināšanas ir vēl vājākas nekā vecākai paaudzei”. Tāpēc daži uzskatīja, ka visās baltiešu skolās būtu pastiprināti jāmāca viena un tā pati svešvaloda.
Tā kā arī to panākt nebija īpaši reāli, neatlika nekas cits kā secināt – Baltijas tautām jāsāk saprasties pašām savās valodās, lai arī tas liktos visai grūti. Viegli tiešām nenācās – to pierādīja baltiešu tuvināšanās kongress 1937. gadā Kauņā, kura pirmajā dienā runāja tikai lietuviešu delegāti un – tikai savā dzimtajā valodā (nebija paspēts visus referātus pārtulkot igauņu un latviešu valodās). Aculiecinieki atceras, ka “iznākums bija maziepriecinošs” – daži latvieši kaut ko sapratuši, lielākā daļa – neko, par igauņiem nemaz nerunājot. Otrajā dienā mēģināja katru referātu mutiski tulkot divās valodās, taču tas daudziem likās pārāk ilgi un neciešami garlaicīgi. Trešo dienu sagaidīja ar jau ārkārtīgi operatīvi pārtulkotiem un nodrukātiem visu referātu tulkojumiem pārējās divās valodās. Arī tas nebija veiksmīgi, jo prasīja laiku un naudu.
Tāpēc ne vienam vien šķita, ka “līdz šim esam izrādījuši maz cieņas viena tauta pret otras valodu”. Pie Latvijas Universitātes 30. gadu otrajā pusē pastāvēja deviņi valodu lektorāti, arī lietuviešu, bet trūka igauņu valodas lektorāta. Pie Tartu universitātes darbojās seši valodu lektorāti, taču latviešu un lietuviešu valodas nebija pārstāvētas. Tāpat arī Kauņas universitātē trūka latviešu valodas lektorāta.
