Baltiešu aizspriedumi vienam par otru un atšķirīgās “toņu kārtas” 1
Pēc laikabiedru vērojumiem, 20. gs. 30. gadu sākumā tomēr “kaut kāda iemesla dēļ igauņu un latviešu biedrību attiecības kļuva galīgi atturīgas, izņemot vienīgi piedalīšanos vienai otras lielākās jubilejās”. Vēl 1939. gadā nācās secināt, ka “labas gribas trūkums ir cēlonis tam, ka kulturālo vērtību apmaiņa nenotiek tādos apmēros, kā būtu vēlams; ka viens otrs svarīgs ierosinājums izskan tukšumā un daži labi pasākumi apsīkst”.
Protams, baltiešu tuvināšanās biedrības nevarēja lepoties ar lielu piekritēju skaitu – tajās darbojās diezgan šaurs inteliģences spektrs un ļoti maz saimniecisko darbinieku, kā arī gandrīz nemaz vienkāršā darba veicēju. Turklāt visām trim pusēm netrūka dažādu subjektīvos vai objektīvos piedzīvojumos dibinātu aizspriedumu vienai par otru.
“Mēs esam rada maigiem, sapņainiem indiešiem, turpretī igauņi pieder cietākai mongoļu rasei. Igauņi pazīstami kā stingra, taupīga tauta, tomēr, Dievamžēl, jāsaka, ka igauņu ārpolitika vadās pēc savas toņu kārtas, kura ar mūsējo ne vienmēr harmonē,” 1933. gadā spriedelēja laikraksts “Pēdējā brīdī”. Mēs, latvieši, esot “pēc dabas mīkstāki un elastīgāki, tāpēc igauņiem vajadzētu atsacīties no savas stūrainības”.
“Kultūrvēsturnieks pēc nākamiem 50 gadiem mūsdienu preses komplektos atradīs stipri maz no Baltijas tautu solidaritātes apziņas vai vismaz atdursies pret ļoti pārsteidzošām parādībām,” “Latviešu-Igauņu biedrības Mēnešrakstā” 1934. gadā pareģoja šīs organizācijas aktīvais dalībnieks, publicists un skolotājs Oto Nonācs. Ne Igaunijas, ne Lietuvas lielākajiem laikrakstiem toreiz nebija savu korespondentu Rīgā, ne arī mūsu presei Tallinā un Kauņā. Nebija brīnums, ka “atzinīgi raksti par Latviju igauņu un leišu presē ir tāds retums, ka tie pilnīgi pazūd nelabvēlīgo rakstu vairumā”. Turklāt “par divām trešdaļām vielu uzbrukumiem latviešiem igauņu laikraksti smeļas atmiņās par Cēsu kaujām un bermontiādi”.
Lietas par labu centās mainīt 1934. gadā izveidotais Igaunijas-Latvijas-Lietuvas sadarbības birojs, ierosinot izveidot Baltijas preses antanti. Faktiski tā vairāk bija džentlmeņu vienošanās, kas paredzēja, ka triju valstu žurnālistiem jāapņemas nerakstīt neko tādu, kas varētu “pasliktināt attiecības Baltijas tautu starpā un jaukt viņu vienprātību un sadarbību”. Bija paredzēta arī apmainīšanās ar rakstiem par “principiālām” tēmām. Jau pēc pirmā gada gan nācās secināt, ka “preses atsaucība uz antantes lēmumiem ir vāja”; ka “presi joprojām viss kas cits interesē, tikai ne pašu tuvāko kaimiņu lietas”.
