Ceļos ik gadu iegulda virs 300 miljoniem eiro; naudas izlietojumu uzrauga tikai paši tērētāji 0
Tuvākajā laikā valsts uzņēmums “Latvijas Valsts ceļi” rīkos ikgadējo dižošanās pasākumu, kurā stāstīs, kur un cik lielā apjomā labos valsts ceļus. No budžeta ceļos ik gadu iegulda vairāk nekā 300 miljonus eiro nodokļu maksātāju naudas, bet atšķirībā no citām nozarēm, kur uzraugu varbūt vairāk nekā darītāju, ceļu jomā naudas izlietojumu uzrauga tikai paši tās tērētāji. Šķiet, tāpēc arī par pieļautajiem brāķiem uzzinām tik maz.
Nākas labot brāķus
Pirms vairāk nekā desmit gadiem vismaz reizi gadā mediju uzmanība tika pievērsta Klaipēdas šosejai, kas Lejaskurzemē gar jūru savieno Liepāju un Lietuvu. Toreiz Rucavas un apkārtnes cilvēki rīkoja regulāras protesta akcijas, kurās pieprasīja sakārtot bedraino valsts galveno ceļu, kas nebija jēdzīgi labots 44 gadus.
Piketētāju cerības dažus gadus vēlāk piepildījās. Vairāku gadu garumā pa posmiem tika atjaunota Klaipēdas šoseja visā garumā no Liepājas līdz Lietuvas robežai. Darbus pasūtīja uzņēmums “Latvijas Valsts ceļi” (LVC), tie izmaksāja vairākus desmitus miljonus eiro. Atklāšanas pasākumos lentītes grieza uzņēmēji un politiķi, bet pēcāk krietni pieklusinātāk “Latvijas Valsts ceļi” savā interneta lapā vēstīja par konstatētiem brāķiem.
Defektus pirms septiņiem gadiem atklāja trīs kilometru posmā starp Liepāju un Nīcu un starp Rucavu un Lietuvas robežu. Izrādījās, ka asfalta apakškārta izbūvēta ar kļūdām, bet “Latvijas Valsts ceļi” uzreiz piebilda, ka defekti jau salaboti uz būvnieka rēķina. Taču ar to rekonstruētā ceļa bēdas nebeidzās.
“Defekti parādījušies segumā. Un attiecīgi tie tiek laboti. Tika laboti arī pagājušajā gadā. Bija veikts gan bedrīšu remonts ar pilno tehnoloģiju, gan aizlietas plaisas ar bitumenu,” stāsta “Latvijas Valsts ceļu” pārstāve Anna Kononova.
Pagājušajā gadā būvnieks – Liepājā reģistrētā kompānija “CTB” – pašu atjaunoto šoseju turpināja pielabot par savu naudu, jo, tā kā brāķi atklāja jau uzreiz pēc rekonstrukcijas, kā sods ticis pagarināts garantijas termiņš. Defektu iemesls vairāk nekā četrus miljonus eiro vērtajā objektā bijusi tehnoloģiju nepilnvērtīga ievērošana. Ko tas nozīmē cilvēkiem saprotamā valodā?
“Bija problēmas ar šī darba veikšanas kvalitāti. Diezgan sarežģīti pateikt, kas tieši tur bija problemātiski. Bet būvnieks, visticamāk, kaut ko nebija ievērojis,” skaidroja Kononova.
Kāpēc “Latvijas Valsts ceļi” nelika pārbūvēt visu posmu, kurā konstatēts turpmākos gadus labojams brāķis?
“Lēmumu par to, kas ir labākais, pieņem inženieri. Cilvēkam no malas to ir grūti izvērtēt – ja nav inženieris, ja nav piedalījies būvniecības procesā. Vai tas samazina ceļa ilgtspēju, kā tas ietekmēs šīs būves kalpošanu,” turpināja “Latvijas Valsts ceļu” pārstāve.
Būvuzraugs: Es savu darbu izpildīju
Uzņēmums “CTB”, kas plašāk zināms ar iepriekšējo nosaukumu “Ceļu, tiltu būvnieks”, savā internetā lapā sevi dēvē par nozares līderi, kura darbs atbilst augstākajiem standartiem. Vaicāts, vai uzņēmuma piekrišana garantijas pagarinājumam un defektu labošana uz sava rēķina nozīmē, ka paši atzīst savu brāķi, kompānijas jurists Mārtiņš Brokāns atbildēja: “Īsumā – nē. Garumā – rakstiski.”
Klaipēdas šosejas būvnieka darbu uzraudzīja ceļu un tiltu būvinženieris Armands Kronlaks no firmas “Ceļu inženieri”. Viņš apgalvo, ka “Latvijas Valsts ceļi” pret viņu kā uzraugu nav vērsušies par laikus nepamanītajiem defektiem.
“Es biju būvuzraugs būvniecības laikā. Līgums beidzās, ar to esmu izpildījis savus līguma noteikums. Nu, bet defekti ir daudz kur.
Būvniecība ir tāda lieta, ka tā nav aptieka – tur nesver uz maziem svariņiem. Tur ved ar lielām mašīnām, maisa lielās rūpnīcās, kaut kas tāds gadās,” norādīja Kronlaks.
Būvuzraugs Kronlaks neatzina, ka nebūtu pienācīgi pieskatījis darbus. Arī būvnieku viņš negrib vainot, drīzāk akmeni veļot pasūtītāja lauciņā, jo pierobežas posmā nav izmantotas tādas tehnoloģijas kā pārējā Klaipēdas šosejā, piemēram, nav jaukts klāt cements, bet ceļa apakšai izmantota vienkāršākā grants – šķembu pamatne.
“Var jau pasūtīt to projektu dārgāku, iemaisīt labākus materiālus, būs labāks ceļš. Ja grib kā lētāk un vienkāršāk, tad ir tāds rezultāts, – ko pasūta, to dabū! Nav jau tā, ka būvuzraugs var piespiest mainīt projektu, būvniekam likt izmantot citus materiālus. Kas bija būvprojektā, tas arī atbilstoši notika. Saprotiet, es nevaru atbildēt par visas pasaules nelaimēm. Nu, bet vai tad pa to ceļu nevar pabraukt? Es tikko biju Palangā, braucu normāli, nav nekāda vaina. Bet jūs mani te tagad pratināt kā prokuratūrā. Es savu darbu izpildīju, mans darbs ir pieņemts. Tālāk jautājiet “Latvijas Valsts ceļiem” – viņiem ir tūkstotis cilvēku, kas ar šīm lietām nodarbojas, bet es esmu viens,” skaidroja Kronlaks.
Akmeni met LVC dārziņā
“Latvijas Valsts ceļi” norādīja, ka šogad Klaipēdas šosejā plānots atjaunot visu segumu, un tas ir tehnoloģiski paredzēts pēc šāda kalpošanas laika. Cik ir tādu ceļu, kuros konstatē būvnieka vainu, “Latvijas Valsts ceļu” pārstāve Kononova pateikt nevarēja: “Mums nav, man nav tādas statistikas.
Defekti vai neatbilstības tiek konstatēti būvdarbu laikā un arī gala pārbaudēs. Tas nav unikāls gadījums – tā notiek.
Puse objektu ierasti tiek pieņemta bez aizrādījumiem, bet otrā pusē vairāk vai mazāk neatbilstību tiek konstatēts, un par to būvniekam tiek piemērotas sankcijas.”
Līdzīgi kā būvinženieris Kronlaks, arī biedrības “Latvijas Ceļu būvētājs” vadītājs Andris Bērziņš uzskata, ka vaina brāķos drīzāk nav ceļdaru atbildība, bet gan meklējama pasūtītāja jeb “Latvijas Valsts ceļu” pusē, kur par zemām cenām grib uztaisīt labus ceļus.
“Būvuzraudzība? Nu, it kā ir īsta, jā, bet arī viņiem iet tā zemākā cena. Viņi arī velk ar pirkstu līdzi pa projektu, jo projekts jau ir tas, kas ir izsolīts un kas tajā ir jāizdara. Ja projekts ir šķībs un greizs? Domāju, ka “Latvijas Valsts ceļi” ļoti negribētu, ka kāds tagad sāktu līst iekšā tajos projektos, kur ir kaut kādas problēmas, un sāktu cilāt un skatīties, ko tad “Latvijas Valsts ceļi” īsti ir pasūtījuši. Domāju, ka viņi ļoti to negribētu. Bet, protams, katrs grib kaut ko nopelnīt. Tā nozare ir pietiekami komplicēta un ar saviem visādiem zemūdens akmentiņiem,” atzina Bērziņš.
Ne tik kritisks pret “Latvijas Valsts ceļiem” ir autožurnālists Pauls Timrots, kurš uzņēmuma darbā gadu desmitu laikā redz uzlabojumus.
“Mani vairāk uztrauc ceļu būvētāju, pašu to izpildītāju kultūra, noformējot savas remonta un būves vietas ar tizlām norādēm par apvedceļiem.
Bez empātijas izliek norādes, piemēram, uz kuru pusi ir pilsēta. Par to ir ļoti skumji. Ja viņi tik slikti liek norādes kā tagad Dienvidu tilta ceturtajā kārtā, tad neticu, ka cilvēki, kam ir tik švaka darba kultūra norāžu izvietošanā, ka viņi ļoti precīzi liktu asfaltu. Man šķiet – ja tur ir šķībi, tad tur ir šķībi no viena gala līdz otram,” vērtēja Timrots.
