Ceļojums laikā un vēstures tapšana. Jura Lorenca vēstules no Ukrainas 7
Viens no pašiem intriģējošākajiem, pašiem interesantākajiem ceļojumiem ir ceļojums laikā. Šādu iespēju piedāvā Ukraina. Te gadsimtiem veci arhitektūras brīnumi sadzīvo ar iekonservētām padomju laika liecībām pilsētvidē, cilvēku uzvedībā un domāšanā. Tas viss atrodams arī Latvijā. Tomēr tieši Ukrainā tā īsti var saprast, cik ļoti izmainījusies Latvija un tās cilvēki pēdējos 25 gados.
Bet atrašanās modernajā Ukrainā piedāvā ko vairāk kā tikai parastu ceļojumu laikā – te var novērot vēstures tapšanu. Milzīgās valsts (salīdzinājumā ar Latviju) pašos austrumos joprojām gruzd konflikts – ne īsti karš, ne īsti “pretterorisma operācija”, kā to dēvē šejienes mediji. Ukraina mainās, izmisīgi meklējot savu vietu starp Maskavu, Briseli un Vašingtonu.
Pēdējos četros gados man izdevies pabūt Ukrainā katru vasaru. Šie ceļojumi ikreiz iesākušies Rīgas autoostā. Astoņpadsmit autobusā pavadītas stundas, un es jau atkal esmu Galīcijas metropolē Ļvovā.
Kas mainījies kopš pagājušā gada? It kā nekas. Tā pati lieliskā Ļvovas kafija, tramvajs par 2 grivnām (8 centi!) un istaba viesnīcā “Ļviv”, kādreizējā padomju laiku lepnumā pašā pilsētas centrā blakus Operas teātrim – par nieka 130 grivnām jeb pieciem eiro dienā, ar dušu un labierīcībām koridorā, toties televizoru un internetu istabā.
Tomēr jūtams, ka šogad cilvēki daudz mazāk runā par politiku. Ielās vairs neredz Eiropas Savienības karogus. Vienīgi no Ļvovas iesaukto un “pretterorisma operācijā” kritušo karavīru fotogrāfiju, kas izliktas apskatei vietējā armijas garnizona sv. Pētera un Pāvila grieķu – katoļu baznīcā, gan kļuvis krietni vairāk.
19. un 20. gadsimtu mijas austriešu, vācu, dažkārt arī krievu literatūrā dažkārt parādās epitets “netīrā Galīcijas nomale”. Ar to bija domāts pats nomaļākais toreizējās Eiropas kakts, trīsstūris starp Austroungārijas impērijas pilsētām Lembergu (tagad Ļvovu), Ternopoli un Černovciem. Šodien var tikai brīnīties, kā “netīrā nomale” varēja radīt šādu pilsētu – tik skaistu, tik elegantu un bagātu. Kur radās tik daudz naudas? Austrijai taču nebija koloniju! Un kas bija paši cēlāji? Vācieši, poļi, ebreji? Lai nu kā, nu jau neatkarīgā Ukraina vēstures kataklizmu un negaidītu peripētiju dēļ gluži nejauši ir izvilkusi laimīgo lozi, lielo vinnestu – bijušo Lembergu, tagadējo Ļvovu.
Ir 6. augusts, sestdiena. Neskaitāmajās pilsētas baznīcās svin kāzas. Uzkrīt tas, cik izskatīgi ir jaunie pāri, cik greznas ir līgavu kleitas un nevainojami eleganti puišu uzvalki. Un cik jauni gados! Bikli un samulsuši viņi smaida, it kā neticēdami paši savai laimei. Pēc ceremonijas turpat pie baznīcas seko fotosesija, ko nekautrējas izmantot arī nejaušie tūristi, mani ieskaitot. Visgrūtāk klājas priesterim – viņu jau gaida nākamais pāris. Kāzu konveijers turpināsies līdz sešiem pēcpusdienā, kad baznīcās sākas vakara liturģija.
Dzīve, paldies Dievam, turpinās.
