“Katrs jauns iestudējums ir kā ceļojums uz jaunu valsti.” Saruna ar aktrisi Aneti Berķi 2
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pēdējo divu gadu sarunās par teātri aktieri, režisori un skatītāji bieži piemin vārdus – “atmēģināšana”, “atspēlēšana”. Senāk tos lietoja tādās kā nedaudz piezemētās izrādēs, kad likās – aktieri zaudējuši spēles prieku un izrāde notiek tikai tāpēc, ka tai paredzēts notikt. Tagad tas nozīmē pavisam ko citu – mājsēdes laika iestudēto izrādi skatītāji redz tikai pēc ilgāka laika.
Pirms sarunas ar Liepājas teātra aktrisi Aneti Berķi esmu skumjās pārdomās – kāda gan ir sajūta aktierim, kurš mēnešiem ilgi strādājis, taču darbs tiek pārtraukts, pirmizrāde atcelta. 6. novembrī Liepājas teātrī bija paredzēta režisora Valtera Sīļa iestudētā dramaturga Maksa Friša “Biogrāfija. Spēle”, kurā Anete ir vienā no galvenajām lomām.
Tomēr aktrise ir gaišu pārdomu pilna un savā ziņā par negaidīto atvaļinājumu priecājas – tas ir papildu laiks kopā ar dēliņu, ar ģimeni.
Iespējams, tieši mazais Stefans ļauj līdzsvarot visus pārdzīvojumus, jo, pēc Anetes teiktā, “reizēm man liekas, ka nu jau sapnis par pilnu zāli teātrī ir kaut kas gaistošs. Man šajā sezonā spēlēt pilnai zālei izdevies tikai divās izrādēs. Vienreiz tas bija “Dēmons”, otreiz – “Kā mīl tā otra puse”. Zāle bija pilna līdz pat augšai, un visi tik laimīgi”.
Jūs apstādināja mazu brīdi pirms pirmizrādes – cik daudz darba vēl bija palicis?
A. Berķe: Jāsaka godīgi – šīs izrādes tapšanas process bijis diezgan ievainots, es pat nezinu citu vārdu: mēģinājumi nebija secīgi, visu laiku darbu nācās sabalansēt ar tām izrādēm, kuras jau bija tapušas agrāk, ar to “atmēģināšanu”.
Savā starpā mēs šo sajūtu mēģinājām izskaidrot – it kā dzemdējam atpakaļ to, ko patiesībā bijām ieguvuši agrāk, piemēram, janvārī, tolaik, kad notika pirmizrādes bez skatītājiem.
Tas nebija viegli, šajos trīs mēnešos atmēģinājām daudz dažādas izrādes – “Kā mīl tā otra puse”, arī “Precības” nebija spēlētas gadiem –, tās atstrādājām atpakaļ, atdzīvinājām arī “Dēmonu”, kuram pirmizrāde bija tikai pirms gada. Izrāžu bija daudz, šajā situācijai jau nebiju viena, tāpat klājās citiem kolēģiem.
Ar Valtera Sīļa izrādi strādājam jau no augusta, un, visu laiku pārtraucot izrādes tapšanas procesu, likās, ka jauniestudējums zaudēs, tomēr ikreiz, kad vien izdevās satikties, centāmies ieguldīt iespējami daudz spēka. Varbūt palīdzēja tas, ka bijām sastrādājušies jau agrāk, parasti jau izrādes tapšana kopā ar šo režisoru gājusi viegli, bez spriedzes, kaut kādām aizturēm un liekas runāšanas.
Jā, mums bija pati finiša taisne, kura šobrīd ir aprāvusies. Tuvākajā laikā gan mēģināsim izdarīt visu iespējamo, lai varētu notikt jebkāda veida pirmizrāde, jo Valteram Sīlim jau saplānoti citi darbi, un viņš nevar turpināt strādāt ar mums.
Kā parasti – jācer uz labāko, jācer, ka izdosies un nekas nepaliks nepadarīts. Teātrī parasti sakām – vienmēr jau izdara, pat izrādes veidošanai dotais laiks ir pavisam īss. Tā jau ir – kad nav citu variantu, cilvēkā saslēdzas kādi devītie spēki un viss tiek izdarīts līdz galam.
Atceros agrāko laiku teātri – kā spēlējām vakaru pēc vakara, reizēm, saskaitot bija tikai kādas piecas dienas mēnesī, kad nebiju uz skatuves, visu laiku biju tādā īpašā plūdumā.
Iespējams, šis laiks dots, lai padomātu, kā toreiz jutos. Tagad ir tik liela spriedze – domāju, ka man piekritīs visi kolēģi – pēdējā laika izrādes spēlētas ar lielu atbildību. Šis patiešām ir pārāk grūts periods, lai pilnībā izbaudītu procesu, visu laiku jādomā, ka viena izrāde tūlīt beigsies, būs jālec atkal nākamajā, atkal ilgi nespēlētā izrādē.
Ko paudīs jaunā izrāde?
Skatītāji jau vienmēr izvēlas – vieglu komēdiju vai izrādi, kur vajadzēs domāt. Šī būs intravertu tēlu izrāde, tajā mēģinām jautāt, vai iespējams mainīt savu dzīvi, vai, nonākot kādā noteiktā laika sprīdī, cilvēks vispār gribētu to mainīt. Man liekas, vai ikkatrs, beidzoties kādam attiecību vai dzīves periodam, iedomājas – kā būtu, ja būtu….. Piemēram, ja tajā liktenīgajā dienā būtu izdarījis ko savādāk, saticis kādu cilvēku.
Izrādes stāsts gan it kā ir pavisam vienkāršs, bet tieši tas liks aizdomāties – kā būtu, ja būtu…
Vai es tiešām gribētu izmainīt savu dzīvi, vai citādi būtu bijis labāk? Izrādē mums ir iespēja atgriezties laikā. Man liekas, šie jautājumi mūs bieži nodarbina, jo brīžam it kā dzīvojam tādā kā pelēkajā zonā pagātnē jeb, tieši otrādi, nākotnē.
Kā būs, ja būs tā? Kāpēc izdarīju tā, kāpēc aizgāju pa to ceļu, iespējams, uz cita ceļa būtu satikusi pavisam citu cilvēku. Varbūt, ja būtu paņēmusi nākamo loterijas biļeti, tieši tur būtu bijis lielais laimests. Arī šodienas kontekstā – kā būtu bijis tad, ja šis vīruss nebūtu pasaulē izplatījies? Bet – dzīvē mēs nevaram laiku pagriezt atpakaļ, to mainīt. Teātrī – varam.
Kas ir tas, kas teātrī nekad neapnīk?
Noteikti – tā ir dažādība. Katrs jauns iestudējums ir kā ceļojums uz jaunu valsti, jaunu pilsētu, nezinot, kā tur būs, kādi būs cilvēki, kurus sastapsi, kāda būs atmosfēra. Tas laikam gan mani visvairāk saista – jaunais, savādākais –, vienmēr ir iekšā tas kņudošais, gandrīz katru dienu mani gaida kas jauns.
Nevar gan zināt – vai tas būs patīkams vai nepatīkams, mēdz būt arī brīži, kuros nejūtos tik labi, tomēr – mirklis “pirms”, kad vēl tikai gaidu, kā viss būs, – tas, laikam gan nekad neapniks. Kā ceļojums, kas nekad nebeidzas.
Kā ir vieglāk – spēlēt tumšā vai apgaismotā zālē?
Aktieri skatītāju jau jūt jebkurā gadījumā, tā saucamā ceturtā siena nav iespējama – vienmēr ar vienu actiņu pamanīsi, vai zālē sēž trīs cilvēki, vai trīs simti. Man gan ir vieglāk, ja gluži neredzu katra acis, sejas izteiksmi, tad varu “atslēgties”, būt tēlā, izdzīvot to, kas notiek uz skatuves.
Esmu no tiem aktieriem, kuri labāk iztēlojas, ka neviena nav, tad varu dziļāk sajust, vieglāk izstāstīt to, ko vēlos pateikt.
Iespējams, citiem ir tieši otrādi. Izrādes gan ir ļoti dažādas, piemēram, monoizrādēs mazajā zālē, kad aktierim tieši nepieciešams redzēt skatītājus, pamanīt un saprast viņu sajūtas.
Atgriežoties pie agrākajiem laikiem – kādas lomas ir atstājušas visskaistākās atmiņas, bijušas svarīgs pagrieziens darba izaugsmē?
Pavisam noteikti tā bija galvenā loma izrādē “Heda Gablere” (2017) – milzīga atbildības un radošā procesa skola. Hedas lomu viennozīmīgi uzskatu par savas līdzšinējās karjeras kulmināciju. Strādājot kopā ar Lauru (režisore Laura Groza), ir bijusi īpaša radošā saskaņa, esmu bijusi laimīga realizēt viņas idejas, vienlaikus sajūtot režisores atbalstu. Mums ir īpaša enerģijas apmaiņa, režisore dod brīvību realizēt manas brīžam pat dullās idejas.
Vēl pagrieziena punkts bija Dž. Dž. Džilindžera izrāde “Sasodītais sarkanais mēness” (2013). Par lomu ieguvu arī “Spēlmaņu nakts” balvu – nozīmīgu novērtējumu, ka manis darītais ir būtisks arī citiem. Tā man bija drošības sajūta, jo vienmēr nedaudz cīnos ar pašnovērtējumu, balva it kā palīdzēja pakāpties augstāk, apliecināja, ka esmu uz pareizā ceļa. Iespējams gan, ka manas šaubas tieši palīdz attīstīties arvien labāk un labāk.
Režisors Dž. Dž. Džilindžers izrādē darīja fantastisku darbu, paceļot manas aktrises iespējas, tas mums visiem bija īpaši radošs process. Atceros, jau pirmajā mēģinājumā strādājām zālē ar gaismām, gandrīz vai kostīmos. Visādos aspektos – gan komiskos, gan dramatiskos un pat traģiskos –, tā likās īpaši interesanta pieredze. Man tā bija arī ļoti mīļa loma.
Vai ir kāda luga, kurā jūs īpaši gribētu spēlēt?
Manas domas gan var mainīties, jo mainos es pati, mainās daba un pasaule, mēs neviens nepaliekam pie kaut kā viena. Šobrīd es nosauktu jebkuru Čehova lugu, līdz šim man nav bijusi pieredze tajās spēlēt. Es vēlētos izbaudīt viņa dramaturģiju, pasauli, idejas; vērtības, kuras, izanalizējot caur mūsu skatpunktu, ir iederīgas jebkurā gadsimtā.
Ir daudz runāts par to, ka aktieri nevar iztikt bez skatītājiem. Kā jūs aprakstītu zāles enerģijas virmojumu?
Tas ir skaidrs – izrāde bez skatītājiem nekad nebūs īsta izrāde, tur nav ko pielikt vai atņemt – tā vienkārši ir. Reizēm gadās, ka mēs to visi esam pamanījuši – zāle vienojas un kaut kādu iemeslu dēļ enerģija nemaz nav tik pozitīva… Droši vien tas nav kas noteikts, bijusi slikta diena, pilnmēness, nepatīkami notikumi, iespējams, tās ir arī pašu aktieru sajūtas.
Bet ir dienas, kad viss notiek un skatītāji dzīvo līdzi – tad, protams, rodas gandarījums, esi stāstu izstāstījis tā, ka tas skatītājos ir ko aizkustinājis.
Tā jau ir teātra maģija – iedarboties uz cilvēka domāšanu un emocijām. Tas ir ļoti svarīgi. Pašlaik gan man ir pat grūti šo enerģiju aprakstīt, jo pēdējā laika saraustītais darbs, “ielēkšana” izrādēs, kuras iepriekšējo reizi spēlētas pirms vairākiem mēnešiem, šo manu prieku nedaudz it kā apslāpē, līdz galam neļauj novērtēt skatītāju devumu. Tā mēdz būt, tā noticis arī agrāk, izrādes ir arī liels stress.
Protams, mums ir brīnišķīgi skatītāji, kuri mums dzīvo līdzi, un brīdī, kad jūti, ka viņiem patīk tas, kas notiek uz skatuves, ir īpaša laimes sajūta. Bet – šobrīd par to ir grūti runāt, liekas, mūsu turpmākā būšana uz skatuves ir tik trausla, gandrīz šķiet, ka sapnis par pilnu zāli ir gaistošs.
