“Tagad visu var iemācīties internetā bez maksas.” Saruna ar režisoru Gintu Zilbalodi 0
Latvijas jaunā animācijas režisora GINTA ZILBALOŽA debijas pilnmetrāžas filma “Projām” tikko saņēmusi balvu pasaulē lielākajā un vecākajā animācijas festivālā Anesī (Francija) un šobrīd jau dodas iekarot starptautiskus tirgus un filmu festivālus visā pasaulē.
“Pirms balvu pasniegšanas ceremonijas mazliet nosnaudos, tāpēc neesmu pārliecināts, vai tas patiešām notika vai arī joprojām sapņoju,” tā nesen, saņēmis Anesī festivāla, kas tiek dēvēts arī par “animācijas Kannām”, galveno balvu konkursa programmā “Contrechamp”, sociālajos tīklos rakstīja 25 gadus vecais režisors Gints Zilbalodis. Viņa animācijas filma “Projām” (“Away”) ir debija pilnmetrāžas animācijā un vēl pirms 17. oktobra pirmizrādes Latvijā, atklājot Rīgas starptautisko kinofestivālu, uzaicināta piedalīties gandrīz 30 starptautiskos filmu festivālos, kamēr pats autors pēc pirmizrādes Zagrebā jau nodēvēts par jauno animācijas zvaigzni.
75 minūtes garā filma ir stāsts par puisi, kurš pēc lidmašīnas avārijas nokļuvis mistiskā salā, un, braucot ar motociklu, mēģina nokļūt mājās un aizbēgt no tumšā briesmoņa, kurš seko viņam pa pēdām. Filmas varonim un autoram ir vismaz viena kopīga lieta – katrs no viņiem savā piedzīvojumā devies vienatnē. Visu filmu, sākot ar scenārija rakstīšanu, tēlu un fonu animāciju, un beidzot ar montāžu, skaņas dizainu, ir radījis Gints Zilbalodis viens pats. Arī mūsdienīgo 3D jeb trīs dimensiju animācijas tehniku kādreizējais Jaņa Rozentāla mākslas skolas audzēknis apguvis pats, iepriekš slīpējot talantu vairākās īsfilmās (“Aqua” (2012), “Prioritātes” (2014), “Sekotāji” (2014), “Nedzirdams” (2015)). “Mūsdienu tehnoloģiju pasaule animācijā rada iespējas, kādu agrāk nebija,” sarunā ar “LA” atzīst režisors.
Ko realitātē jauna animatora karjerā nozīmē balva “animācijas Kannās” – Anesī festivālā?
G. Zilbalodis: Vispirms nelielu apstulbumu. Līdz šim manas īsfilmas Anesī pat nebija pieņemtas, kur nu vēl balva! Iepriekš gan biju saņēmis dažas maziņas balvas nelielos festivālos. Ceru, ka tādai mazbudžeta filmai kā “Projām” tas varētu sniegt iespēju atrast jaunu skatītāju, tehniski palīdzot rast jaunus izplatīšanas ceļus, jau tagad saņemu piedāvājumus no festivāliem.
Ņemot vērā to, ka man nav nekāda mārketinga budžeta, bez šādas balvas filma varētu pazust – skatītājiem balvas ir svarīgs orientieris.
Prieks arī, ka šobrīd Latvijā, iespējams, nedaudz pateicoties šim notikumam, animācijai tiek pievērsta lielāka uzmanība, reizē atgādinot, ka šajā žanrā var būt arī nopietnas filmas.
“Projām” ir viens no tiem stāstiem, kam skatītāja vecums ir nedefinējams – no bērna līdz pieaugušajam.
Lielbudžeta filmām ir jāmērķē uz vienu auditoriju, bet animācijas žanrā tās pārsvarā ir bērnu vai ģimenes filmas. Protams, arī man ir svarīgi, lai skatītājiem patīk un viņi saprot, kas uz ekrāna vispār notiek, taču, pirms taisīt filmu, īpaši nepiedomāju, vai tā patiks kādam konkrēti. Pilnīgi iespējams, ka daļai nepatiks. Kad janvārī darbu pabeidzu, tad gan aizsūtīju draugiem paskatīties, citādi, tik ilgi strādājot vienam pašam, var pazust perspektīva.
Tomēr līdz šim strādājāt viens.
Brīžiem man ir grūti paskaidrot citiem, ko domāju ar to vai citu attēlu – līdzko to sāku darīt, zūd kaut kas īpašs. Piedevām, tiklīdz ir liela cilvēku komanda, izaug arī filmas budžets, un tad jau sākas bažas, kā filmai to atpelnīt, un galu galā sāc taisīt tā, lai patiktu visiem. Tad tu vairs nevari eksperimentēt, ir visādi ierobežojumi. Reizēm viss notiek lēnāk nekā tad, ja strādā viens.
Nevar nepamanīt, ka jūsu filma atstāj spēlfilmas valodas iespaidu – skatītājs seko virtuālai kinokamerai. Kādēļ tomēr tā ir animācija, nevis spēlfilma?
Mani ļoti interesē spēlfilmas un daudzi citi mākslas veidi, taču animācijā tie visi ir apvienoti. Skaņa, attēls, scenārijs… Turklāt spēlfilmā ar tik mazu budžetu kā man (aptuveni 50 000 eiro. – A. K.) neko nevarētu izdarīt. Dzīvnieki, fantastiskas ainavas – to visu vienkārši nevarētu nofilmēt. Šādi varu vairāk eksperimentēt ar kameru, novietot, kur vien gribu – spēlfilmā to ierobežo fizika. Animācija arī ļauj taisīt filmu bez dialogiem, un mani vairāk interesē vizuālā valoda. Šī ir arī iespēja pilnībā kontrolēt notiekošo – visu varu taisīt tieši tā, kā gribu. Tomēr kādreiz es gribētu pamēģināt arī spēlfilmu vai kaut ko pavisam citu.
Kas lika no īsfilmām pārslēgties uz pilnmetrāžas formātu?
Īsfilmas ir foršas, bet bieži pazūd pasaules lielajā piedāvājumā, tāpēc tās ir arī grūtāk izplatīt. Īsfilmas paliek nišas auditorijā – skatāmas festivālos, kaut kur internetā, bet ir sajūta, ka tās nenonāk tālāk. Turklāt pilnmetrāža ļauj man pašam vairāk iepazīt tēlus, iedziļināties filmas pasaulē – tāpēc šobrīd saista lielais formāts. Tas ļauj aizmirst sevi un nonākt citā pasaulē
Kas iedvesmo jūs pašu?
Pēdējā laikā skatos seriālus – Holivudā seriāli šobrīd ir labāki par pilnmetrāžas filmām, tie paši “Fleabag”, “Breaking Bad”, “Big Little Lies”. Arī savā filmā esmu mazliet iespaidojies no seriāla struktūras, veidojot vienu lielu sižetu, kuram ir četras nodaļas. Tas palīdz noturēt uzmanību ikvienā stāsta punktā.
Lai arī filmu sākotnēji taisu sev, mani tomēr uztrauc tas, lai arī skatītājam nav garlaicīgi.
Manis paša mīļākās filmas veiksmīgi balansē starp mākslinieciskumu un izklaidi, un šo balansu mēģinu atrast arī pats.
Kas īsti ir trīs dimensiju animācija? Latvijā pilnmetrāžas filmas tapušas, desmitiem cilvēku zīmējot tūkstošiem kustību attēlu.
3D savā ziņā ir tuvāka leļļu animācijai, tikai 3D animācijā tēli un vide ir grafisks attēls trīs dimensijās, un, izmantojot virtuālas kameras, tie tiek filmēti no dažādiem skatu punktiem. Šis formāts šajā ziņā ir radoši brīvāks un arī lētāks nekā zīmētā vai leļļu animācija – nav vajadzīgi materiāli, gaismas. Sarežģītākais ir projekta digitālo sastāvdaļu sagatavošana, arī pūļa ainas, kurās darbojas daudz tēlu, manā gadījumā – kaķu bars.
Izklausās tā, it kā to varētu darīt jebkurš, ja vien ir interese un pietiek pacietības.
Tagad visu var iemācīties internetā bez maksas. Rozentāla mākslas skolā ierādīja pašus pamatus, bet tālāk esmu mācījies pats, taisot filmas. Kino valodu, manuprāt, vislabāk var iemācīties darot. Divas īsfilmas esmu arī zīmējis, tomēr nejūtu, ka protu zīmēt tik labi, man ērtāk to visu ir modelēt datorā.
Filmā zēns darbojas vienatnē – tāpat kā jūs, radot filmu. Neizbēgami jāvaicā, vai sižets varētu būt simbolisks stāsts par jums pašu?
Tiešā ziņā es par to tā nedomāju, bet saprotu, ka filmā tiešām ir daudz līdzību ar tās veidošanas procesu. Katrā ziņā man liekas, ka vajag taisīt stāstu par kaut ko personisku, kaut ko, kam jūtu līdzi – lai man ir gandarījums par to, ka tas ir mans stāsts, nevis kāda cita. Ja stāsti savu stāstu, par saviem pārdzīvojumiem, jūtām, man šķiet, filmas sanāk labākas. Skatītājs nepazīst mani, taču jūt, ka stāsts ir personisks. Man pašam filma ir arī drusku terapija. Brīžiem ir grūti pārdzīvojumus izteikt vārdos, vieglāk parādīt, vizualizēt attēlos, kino valodā.
Virtuālā pasaule pavērusi animācijas attīstībai jaunas iespējas?
Jā, dators ļauj radīt mazbudžeta animācijas filmas, un internets atvieglo to izplatīšanu. Šādi ir iespējams vairāk eksperimentēt, taisīt personiskākus stāstus, darboties brīvāk – tās ir iespējas, kuru agrāk nebija.
Piemēram, pašam sakomponēt mūziku.
Jā. Man nav nekādu mūzikas priekšzināšanu, kaut ko tādu darīju pirmoreiz. Protams, šī mūzika ir pilnībā elektroniska, tā ir arī ļoti vienkārša – drīzāk skaņas dizains. Izmantoju citu ieskaņotus instrumentus – man tas bija jaunu atklājumu pilns ceļš.
Šobrīd jums pēc trīsarpus gadu ceļojuma animācijā sākas pilnīgi cits – ceļojums festivālos. Kas tur notiek?
Jau biju Zagrebā, Anesī, Šanhajā – aprite tur ir tik intensīva, pat mazliet nogurdinoša, jo lielie festivāli ir industriāli, tur toni nosaka kino biznesa cilvēki.
Man labāk patīk tādi vidēja lieluma festivāli, tie ir mājīgāki.
Tu vari satikt dažādus režisorus, dalīties pieredzē – pēc tam gribu ātrāk braukt mājās un atkal taisīt filmu. Drīzumā došos uz Monreālas fantāzijas filmu festivālu, vēlāk “Projām” tiks izrādīta Brazīlijas festivālā “Anima Mundi”, bet rudens paies ļoti intensīvā pasaules apceļošanā. Arī tas ir noderīgi – pirms pāris gadiem sāku braukāt uz festivāliem un tieši tur daudz iemācījos par filmu finansēšanu, izplatīšanu, citādi animatori bieži sēž katrs savā mājā un nesatiek citus animatorus.
Ir sajūta, ka Latvija pasaules animācijas jomā ir pamanāma?
Proporcionāli mūsu mazajam iedzīvotāju skaitam mums ir diezgan daudz animatoru festivālos. Mūsu filmas ir ļoti dažādas atšķirībā no Igaunijas, kur animācijas sfēra it kā ir plašāka, ir vairāk režisoru, tomēr viņiem ir raksturīgs vienveidīgs stils, savukārt mums ir dažādi, interesanti rokraksti. Mūsu animācijā pēdējā laikā ir daudz notikumu, rodas pilnmetrāžas filmas. Ceru, tas turpināsies.
Saprotu, ka arī pašam ir ideja nākamajai filmai?
Tā būs manas īsfilmas “Aqua” adaptācija pilnmetrāžas formā ar nosaukumu “Flow” jeb “Straume”. Stāsts par kaķi, kuram bail no ūdens, bet jāiemācās peldēt, jo, viņam pamostoties, visa pasaule ir applūdusi. Beidzot varēšu īstenot daudz ideju, kuras nevarēju iekļaut īsfilmā. Finansējums filmas attīstībai jau ir saņemts.
