Ekskluzīvs ceļojums airu laivā ap Lucavsalu. Ko slēpj Rīgas salas 0
XVIII gadsimta beigās Rīgas apkārtnē Daugavā bijušas pat 88 salas! Tagad to skaits pamatīgi sarucis, izzūd arī salinieku savdabīgais dzīves ritums.
Tāpēc steidzām skatīt Lucavsalu, par kuru vislabāk prot stāstīt tās pastāvīgais iedzīvotājs Gunārs Indriksons, saukts arī par Lucavsalas gubernatoru. Gunārs ir tik labvēlīgs, ka savā airu laivā mūs izvizina apkārt salai.
Izbraucam no Kazas sēkļa attekas līdz Mazajai Daugavai (senāk Cūkdaugava), gar Zaķusalu uz Zaļā sēkļa galu, tad pa Bieķēngrāvi atpakaļ uz Kazas sēkli. Apmēram trīs kilometru garajā ceļā ar izkāpšanu salā aizrit divarpus stundas.
“Varu piedāvāt interesentiem šādu ceļojumu, lai savāktu ziedojumus piemiņas monumenta izveidei tiem sešpadsmit Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, kas atbrīvoja Lucavsalu no bermontiešiem. Man tikai vajag kādu, kurš atvērtu to kontu,” saka Gunārs.
Zaķusalā bez zaķiem
Laivā iekārtojamies ērti, somas noliekam uz tilaudas (izņemamā koka grīdiņa), pie airiem ķeras pats laivas īpašnieks. Lēni slīdam no Kazas sēkļa attekas virzienā uz Mazo Daugavu. Gunārs parāda, kur krastā ir bebru alas – ja tajās var saskatīt baltas smiltis, tātad tur mājo bebrs. Viena tāda ar zaru priekškaru un ventilācijas caurumu ir pie viņa mājas vārtiem!
Pārbraukuši Mazo Daugavu, tuvināmies Zaķusalai, kuras krastā ik pa gabaliņam var ieraudzīt kādu makšķernieku vai atpūtnieku sauļojamies. Kādā zarā karājas virves…
“Nedomājiet to ļaunāko, ar tām pusaudži iešūpojas un lec ūdenī. Lūk, šīs izskalotās koka saknes man noder malkai. 1969. gadā no vētrā nolauztā vītola vien laivā pārvedu pusotra kubikmetra malkas! Te krastā redzami arī akmens krāvumi, senāk plostnieki akmeņus speciāli vākuši krasta stiprināšanai. Sākuši vākt jau no Kokneses! Kravu pārvadāšanai bijušas 12 m, 10 m un 8 m plakandibenes ar burām. Pie Spīķeriem akmeņi tirgoti, pārkrauti kuģos. Par to interesanti izlasīt Harija Marnica grāmatā “Mūsu baltā Daugava” (Bruklina, 1966. gads,”Grāmatu draugs”). Autors bija Latvijas vācietis no Ikšķiles, ārsts, ceļotājs, laivinieks, neskaitāmas reizes izbraucis Daugavas krāces, savā grāmatā sīki aprakstījis to, kā izskatās Daugava līdz 1939. gadam, uzzīmējis shēmu ar zudušajiem krāču, krauju un atvaru nosaukumiem, kas reiz kalpoja par navigācijas līdzekli plostniekiem. Grāmatu viņš rakstīja kā protestu pret Kokneses kanjona un Staburaga iznīcināšanu Pļaviņu HES ūdeņos, lai gan pats tai laikā dzīvoja Vācijā un ietekmēt notikumus Latvijā nevarēja.”
Pēc brīža krūmos pamanām ķieģeļa sienas atliekas ar uzrakstu “Rūķis”, tās esot bijušās televīzijas darbinieku somu pirts atliekas.
“Pirts atradās desmit metrus no krasta, tagad – vien metra attālumā no ūdens. Netālu bija arī betona klucis ar metāla riņķi, pie kura cara laikos piesēja plostus. Nu ir ūdenī apmēram piecus metrus no krasta. Tas viss Rīgas HES darbībā, kad palaiž vaļā slūžas…”
Zaķusala ir aptuveni 300 gadus sena, izveidojusies, saplūstot vairākām salām. Vēsturnieks Broce 18. gs. beigās blakus Zaķu salai ir pieminējis Frīdriķa salu, Mušu salu un Mirušo jeb Miroņu salu. Mūsdienu Zaķusala izveidojusies 19. gs. beigās, kad no 1881. līdz 1883. gadam veica Daugavas regulēšanas darbus. Salā galvenokārt apmetās zvejnieki, un jau 19. gs. beigās šeit bija aptuveni 50 apbūvētu zemesgabalu, kā arī pāris kokzāģētavas un veikali. 20. gs. sākumā salā bijusi atklāta pat nūdistu pludmale! 20. gs. 80. gados Zaķusalā bija diezgan daudz privātmāju, tagad palikusi viena, bijušā Ģinguļa namā iemitinājies deputāts Aleksandrs Mirskis.
Gar Kazas sēkli
Mums pretī redzams Dienvidu tilts. Gunārs laivu pagriež perpendikulāri Kazas sēklim, kas ir neliela trijstūrveida formas palienas sala Daugavas lejtecē pie kreisā krasta, starp Bieķēngrāvi un Mazo Daugavu.
Kazas sēkli no Lucavsalas atdala 30 – 50 metrus plata atteka, tai pāri uzbūvēti divi nelieli tiltiņi. Viens – iepretī Lucavsalas ielas namam, kur dzīvo mūsu laivinieks Gunārs, iesaukts par Lucavsalas gubernatoru.
Šo titulu viņam piešķīrusi televīzijas raidījuma “Ielas garumā” vadītāja Lilita Eglīte. Gunārs ir vienīgais Lucavsalas pamatiedzīvotājs, viņš lepni uzrāda dzimšanas apliecību ar ierakstu, ka dzimis 1940. gada 6. aprīlī Lucavsalā 7, dz. 6.
Kamēr iramies pāri Mazajai Daugavai, mums garām aiztrauc motorlaiva, uzbangojot viļņus, taču Gunārs notur laivu “grožos”. Vīrs ar ķērienu, strādājis uz velkoņa “Rainis”, bijis arī zivju aizsardzības inspektors!
Laivas labajā pusē redzami Kazas sēkļa dolomīta un akmens krāvumi. Laiva, apbraucot bojas, ieslīd Bieķēngrāvī. Pa kreisi – Bišumuižas pusē –skats kā Šanhajā: neliela jahtu piestātne, kafē “Orients”, nojumes, garāžas, acīmredzot saglabājušās no padomju laikiem.
Gunārs skaidro: “Kazas sēklis izveidojās pēc tam, kad te uztaisīja bonas – hidrotehnisku būvi perpendikulāri krastam, tās aiztur ūdeni un regulē ūdens līmeni. Toties dambi būvē paralēli krastam. Šādas būves vajadzīgas, lai upes gultne attīrītos pati, nevajadzētu to bagarēt. Skumji, ka cilvēki mēdz paši piecūkot dabu. Te zem Bieķēngrāvja no Ķengaraga ieguldīta metāla caurule, lai sūknētu notekūdeņus uz Bolderājas attīrīšanas staciju. Bija plīsusi, rādīju tos izplūdušos mēslus televīzijas žurnālistei Judītei Čunkai, pēc tam jau divas reizes laboja.”
Uz Jaguāra kaktu
Kā atsevišķa sala Bieķēnsala pastāvēja no 13. līdz 18. gadsimtam un aizņēma Daugavas ielejas palieni starp Kīleveina grāvi un tagadējo Mūkusalu.
Savu tagadējo vārdu tā ieguvusi zviedru Vidzemes laikā no salas nomnieka Anša Benkena (Hans Beneken) vārda, kas minēts kā apsūdzētājs 1630. gada raganu prāvā pret kāda zemnieka sievu. Bieķēnsalu no Laucavsalas atdala Bieķēngrāvis, vietām paplats, vietām tā aizaudzis zālēm, ka airu vietā jāņem kārts ar ķeksi galā, lai izbīdītu laivu. Visapkārt paveras skats uz aizaugušiem krastiem.
Klusums, miers, vien dzirdami airēšanas šļakstieni… Pēc pilsētas burzmas īsta idille!
“Ilgi te neesmu bijis, varbūt vēl te ligzdo gulbji un gārņi, pabūsim arī Jaguāra kaktā.” Vai tajā tiešām mīt šis lielais kaķis? “Būs tieši tā kā latviešu ceļotāja Aleksandra Laimes aprakstītajos džungļos,” sola Gunārs.
Laiva slīd cauri ūdensrozēm, kas zied dzelteniem ziediem, iztraucēti gar krastu rindiņā aizpeld jaunie meža pīlēni. Skatienam paveras mazdārziņu būdas, kūp šašliku krāsnis, sievas izkārušas uz žogiem veļu… Pamalē savelkas tumši mākoņi, izskatās, tie var mums uzmākties.
“Vasarā pamestajās dārza mājelēs iemitinās bomži. Viņi mani netraucē, dažreiz pat nāk lūgt padomu, ko teikt policistam, lai saņemtu mazāku sodu.”
Te nu jāpaskaidro, ka Gunārs izskolojies par juristu, taču ceļš uz izglītību bijis sūrs. 9. klases liecībā viņam bijuši seši divnieki, palicis uz otru gadu. Nākamreiz rekords bijis septiņi divnieki! Bijis jāiet pelnīt maizi, bet kurš tevi piecpadsmitgadīgu ņems darbā! Toreiz 50. gados vēl nebija nepilngadīgo lietu komisijas…
“Tēvs bija stingrs – par ēdienu no manis pienākas 450 rubļi mēnesī (tas bija pirms 1961. gada naudas reformas). Man laimējās, satiku vietējā ganāmpulka īpašnieces. Kazas sēklī ganīju 40 govis, un tā mēnesī pelnīju 1600 rubļu – vairāk nekā tēvs, smagi strādājot rūpnīcā “Furnieris”. Taču vasaras bizness ātri beidzās, 1. novembrī man uz galda šķīvja vairs nebija… Divas nedēļas staigāju pa dārziņiem, meklēju, ko iemest mutē. Tad nolēmu – jāmācās! Vakara nodaļā pabeidzu juristus, strādāju Augstākajā tiesā.”
Gunārs noliek airus un lūdz līdzbraucējiem pārvietoties uz laivas priekšgalu, tad ar garo ķeksi stumj laivu cauri ūdensrozēm aizaugušajam ūdens klājam. Un tad… iepeldam īstos džungļos! Vienīgais civilizācijas liecinieks – netālā Zaķusalas televīzijas torņa siluets. “Nu re, esam Jaguāra kaktā, tā garā zāle aug uz nogrimušām plenicām (plosta daļa, parasti viena baļķa garumā).” Baļķi nav sapuvuši, tie ūdenī ir kā iekonservējušies.
Zušus varēja ķert ar dakšiņu
Paiet vismaz pusstunda, līdz tiekam no zālēm brīvā ūdenī. Jau tuvāk nodun pērkons, sāk sijāt lietus.
“Bijuši laiki, kad Daugavā ieliktajās zaru slotiņās ap pusdienlaiku salīda zuši. Tie līduši arī plostu štencelēs – tie ir 2 metrīgi baļķi, kas satur plostu pa vidu. Plosts ir sasiets kā sainis, augšpusē un apakšpusē ir kārtis, vidū šīs štenceles jeb stutmalka, to mēdza arī sūtīt uz Angliju raktuvju šahtu un eju nostiprināšanai.” Ņem tik dakšiņu un uzdur!
Par zivju makšķerēšanu un zvejošanu Gunāram stāstu ir ne mazums, tie gūti arī no pieredzes, kādu laiku strādājot par zivju aizsardzības inspektoru.
“Toreiz alga bija 69 rubļi mēnesī, darbs nepateicīgs, bija jāķer maluzvejnieki arī naktīs… Šaubījos, vai vērts to darīt, priekšnieks gan lika manīt, ka tiks papildus kāds labums: “Gan jau tev laivā iemetīs kādu lasīti…” Un tas man derdzās, tāpēc ātri vien šo amatu pametu. Man, iecirkņa inspektoram, nebija tiesību sodīt, vienīgi izrakstīt protokolu, ko aizsūtīt rajona inspektoram, kas uzlika sodu. Piemēram, 1964. gada pavasarī vimbu ķeršanas aizlieguma laikā notvērām vairākus zvejniekus – vienam 2. grupas invalīdam par atkārtotu maluzvejniecību lika samaksāt 25 rubļus! Bija arī bargāki sodi, atņēma laivu, zvejas rīkus. Atņemtās zivis parasti nodeva veikalam. Vienīgo reizi nogrēkojos – paņēmu vienu karpu tēva bērēm. Tēva amats bija “ūdens strādnieks”, precīzāk, enkurnieks – braukāja ar ragatēm (15 m garu baļķu plosts) un ar pokaru (ķeksis ar taisnu metāla uzgali, kam atskabargas) un pīķi ķeksēja ārā no ūdens iegremdētos bērza baļķus. Tos speciāli mērcēja, lai tie neplaisātu finiera ražošanā.”
Ar kājām spēlē klavieres…
Gunārs atceras laiku, kad viņam bija jādodas dienestā. “Toreiz gadu strādāju pie tēva “Furnierī”. Viens no maniem bijušajiem skolas biedriem Ilgonis vakara maiņā rukāja ātrajā medicīniskajā palīdzībā un bija uzzinājis, ar kurām kaitēm var izvairīties no armijas. “Izgriez aklo zarnu, tad nepaņems! Še tev telefona numurs, zvani uz Stradiņiem ķirurgam Lambertam. Izrādījās, ka viņš bijis audzēknis manai dakterei Mieriņai Bērziņai, kura mani pieņēma dzemdībās mājās. Aizved mani uz to “kaujamo solu”, it kā satraukumu nejūtu, taču kājas dreb… Ārsts jokodams: “Ko nu ar kājām spēlē klavieres” un tās sasien… Apendicītu izgrieza un iesaukšanu atlika. Pēcāk gan bija grūti atrast darbu, jo kurš tad ņems tādu vājinieku…”
Bieķēngrāvī esam tikuši līdz vietai iepretī CSDD ēkai, laivinieks norāda virzienu, kur bijusi iecienītā Bišumuižas Spārnu ielas peldētava. Piepeši zibens un pērkons! Lietussargu līdzi nav, uzmetam uz galvas segas, ko mīkstākai sēdēšanai mums iedevusi Gunāra dzīvesbiedre Renāte. Lietus nav ilgs, varam atkal fotografēt, lai iemūžinātu krastus ar mazdārziņu būdām.
“Līdz 60. gadiem šeit galvenokārt dzīvoja latvieši, bet pēc laikrakstu “Rīgas Balss” un “Padomju Jaunatne” publikācijām, ka divu gadu laikā Lucavsalu pārvērtīs par atpūtas un sporta kompleksu ar Latvijā lielāko stadionu, latvieši meklēja iespējas pārcelties dzīvot citur. Cik ģimeņu pamanījās izšķirties, lai dabūtu īpašumā divus dzīvokļus! Vienmēr domāju, kaut man no salas nebūtu jāaiziet, pēc Atmodas īpašumu izpirku ar sertifikātiem. Tagad te var manīt daudz cittautiešu. Lucavsalas ielā uzcelti daži iespaidīgi nami.”
Senās muižas apkārtnē
Bieķēngrāvī iepretī iepirkšanās centram “Rīga Plaza” Gunārs parāda, kur redzami vecā tilta pāļi, tur līdzās bijusi arī caurteka.
“Senāk pie Pontontilta gūti tādi vimbu lomi, ka pēc tiem vajadzējis braukt ar divām laivām.” Nogriežamies pa labi – Lucavsalas labajā krastā Daugavā iepretim TV centram iekārtots bērnu rotaļu laukums, peldētava un veikparks ar 230 metrus garu kabeļa veikborda sistēmu. Pašlaik veikparkā ir divi kikeri (tramplīni), no kuriem viens ir 3 metru augsts. Bauda skatīties, kā veikbordists pa tiem lec – ūdens grīste iet pa gaisu!
Izbraukuši zem Salu tilta, piestājam krastā, lai izstaigātu muižas apkārtni. Vispirms apskatām pieminekli kritušajiem 400 krievu karavīriem, kas Ziemeļu karā (1700. – 1701. g.) Lucavsalā sargāja ceļu pār Daugavu uz Rīgu, kad to aplenca sakšu–poļu karaspēks. Vecie salenieši gan apšauba, vai uzkalniņā kāds apglabāts, plūdu dēļ salās kapus neveidoja. Uzmetam skatienu tuvējai dižliepai, Rīgas resnākajai vīksnai, kuras stumbra apkārtmērs sasniedzis jau 6,30 metrus, noplukušajai muižas ēkai, kas degusi…
Acīmredzot kāds to tīko noprihvatizēt. Interesanti, ka muižas ēkas ir bijušas no koka, bet uz vienu līdz divus metrus augstiem pamatiem – aizsardzībai pret plūdiem.”Pretī muižai aiz Lucavsalas ielas ir grava, no tās, kā izpētīts 1939. gadā, tecējusi pazemes upīte – tīra gruntsūdens tece! Pie tās varēts tikt pa kāpnēm izbetonētā telpā, pēcāk ierīkota artēziskā aka, norobežota ar sētiņu. Diemžēl tas viss gājis zūdībā… Padomju laikā muižā bijusi ierīkota palīgsaimniecība.”
Redzam, ka muižas ēkas Daugavas krastam tuvāko pusi apsaimnieko laivu bāze, uz kuru daudzi rīdzinieki ved savas atvases trenēties kanoe un citu peldlīdzekļu vadīšanā.
Gunārs parāda vietu, kur senāk tecējusi upīte, kas sadalījusi Lucavsalu divās daļās. Īpašas izjūtas rodas, aplūkojot latviešu brīvības cīnītāja Gunāra Astras (1931 – 1988) māju, kam līdzās ir viņa jaunākā brāļa Leona nams.
Neaizmirstams ir Gunāra pravietiskais pēdējais vārds viņa tiesas prāvā 1983. gada 15. decembrī, kad, norādot uz Latvijas okupācijas faktu, pārkrievošanu un cilvēktiesību trūkumu, Gunārs teica: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.”
Zinu, ka nodzīvošu 105 gadus
Arī mūsu ceļabiedrs Gunārs Indriksons nav uz mutes kritis. Atlūguma iesniegumā no VSAF Juridiskās daļas galvenā speciālista darba viņš ierakstījis moto: “Dievs kungs, atpestī mani no muļķiem, ar ienaidniekiem tikšu galā pats!”
1988. gadā Gunārs brauca 5. trolejbusā un juta, ka čigāns no kabatas izvelk zamšādas cimdus.
“Saķēris liku cimdus atdot, bet šis tēlo, ka neko nav darījis… Tad par melošanu iekrāmēju, pieturā izvilku viņu no trolejbusa un ievedu tuvējā Turgeņeva ielas milicijas nodaļā. Kad viņu tiesāja, bija sanākuši daudzi Lubānas ielas čigāni, no tiesājamā dzimtās puses Abrenes atbraukusi māte, tēvs… Zagļa māte mani lādēja: “Kaut tu šai saulē mocītos 105 gadus un piecas dienas!” Zinu, ja čigāns lād kroņa mājā, tad piepildās, jo to dzird Dievs. Un Dievs nav mazais bērns – apsolījis čigānam, ka piepildīs viņa vēlmes, jo čigāns taču Jēzum no krusta izzaga naglu… Tad nu mani aprēķini rāda, ka no šī pasaules aiziešu 2045. gada 11. aprīlī.
Attīrošais un radošais ugunskurs
Lucavsalā bija paredzēts likvidēt ģimenes dārziņus un būvēt sporta kompleksu, kam projekts bija izstrādāts jau 1973. gadā.
Patlaban Rīgas dome apstiprinājusi detaļplānojumu 13 hektāru lielajai Lucavsalas teritorijai, kas atrodas starp Salu tiltu, Mazo Daugavu un šobrīd Lucavsalā esošajiem dārziņiem. Šajā vietā atļauta arī augstceltņu būvniecība, taču tuvāk pilsētas centram, Salu tilta pusē, kā arī upes piekrastē būves būs zemākas.
Blakus paredzēts veidot deviņu stāvu dzīvojamo namu apbūvi, kā arī biroju ēkas. Dzīvojamo ēku grupa iecerēta arī paralēli Mazās Daugavas krasta joslai. Starp šo ēku grupu un ūdenstilpi atradīsies dabas pamatnes teritorija, bet piekrastē solīts būvēt ar airēšanas sportu saistītus objektus. Starp citu par salas mazdārziņiem interesējas ne vien seniori, bet arī jaunieši.
Piemēram, aktīvi darbojas “3. apvienība”, tā iekopj dārziņus, organizē talkas. Kopš 2014. gada Lucavsalas ekokopienas aktīvists Zaķmens, vārdā Emīls, vada ekskursijas pa Lucavsalas ģimenes dārziem.
Salā jaunieši apgūst zemes darbus, viņiem ir pat savs iekšējās kārtības kodekss: “Ikviens, kas šeit ienāk, rūpējas par kārtību, tīrību, miera un drošību. Ja redzi darbiņu, tas ir tavējais. Dārzā notiek atkritumu šķirošana (metāls, komposts, stikls, degošie atkritumi). Atstāj aiz sevis tīru un kārtīgu, nepieciešamības gadījumā paņem līdzi maisiņu saviem atkritumiem, kurus pēc tam aiznest. Cieni citu un savu privāto telpu. Domstarpības risinām draudzīgā ceļā. Pēc ēšanas nomazgā traukus pats. Izturies ar cieņu pret uguni. Dārzā darbojas divu veidu ugunskuri – attīrošais un radošais. Attīrošajā dedzinām visu, no kā vēlamies atbrīvoties, – caur to attīrām vidi, dvēseli, garu no visa, kas mums vairs nekalpo.” Pārdaugavas izpilddirekcijā joprojām ir iespēja noslēgt dārza nomas līgumu uz gadu, pensionāriem – ar atlaidi.
Uzziņa
Lucavsala ir sala Daugavā pie upes kreisā krasta. Salas garums ir 2 km, platums – ap 1 km. Pašreizējā platībā sala izveidojusies 18. – 19. gs., saplūstot ar Jumpravsalu. Rīgas pilsētas teritorijā iekļauta 1904. gadā. 1935. gadā šeit bija reģistrēti 109 iedzīvotāji, tagad salā ir apmēram 500 iedzīvotāju.
