CEĻOJUMA APRAKSTS. Somija: klintis un caurumi tajās, zivis, laimīgi cilvēki un dārgas autostāvvietas
18
Vismaz reizi gadā man ļoti patīk ceļot kopā ne tikai ar bērniem, bet arī vecākiem. Šovasar ceļojuma kritēriji bija skaidri – gribam ceļot kaut kur ne pārāk tālu, negribam garus pārbraucienus ar auto, negribam lidot, gribam skaistu vidi, gribam atpūsties, būt kopā, bet tomēr sajust ko neikdienišķu.
Ģimenes balsojuma rezultātā izvēle krita par labu Somijai un braucienam ar prāmi, jo īpaši tāpēc, ka bērniem šis būtu pirmais brauciens ar prāmi. Tā biļetes arī draudzīgi patīkamas, pat braucot ar 2 automašīnām. Tā kā gribējās bez lieka stresa, uzreiz arī rezervēju naktsmītnes visām 5 naktīm, saplānojot tās ne pārāk tālu vienu no otras, jo vecāki bija noteikuši, ka nevēlas braukt tālāk par 100 km no Helsinkiem.
Startējam no Tallinas
Garākais pārbrauciens ar auto visā šajā ceļojumā sanāca tieši līdz Tallinai, no kurienes atiet Tallink prāmis. Mosties nācās agri, taču bērni šoreiz pamodās bez neviena protesta, motivēti un priecīgi par gaidāmo (ak, kaut tā notiktu katru skolas rītu!). Lai nebūtu jākavējas, brokastis bija sagatavotas līdzi un tika baudītas pa ceļam.
Nezinu, kā ir šobrīd, bet augustā Tallinā, ostas apkaimē bija pamatīgi ceļa remontdarbi, tāpēc nācās krietni vien pamaldīties, līdz atradām pareizo vietu, kur piebraukt. Ieradāmies, kā jau iepriekš bijām brīdināti, 2 stundas pirms izbraukšanas laika.
Visur neskaitāmas norādes, bultiņas, šķiet, nemaz nav iespējams apmaldīties, visi ceļi ved virzienā uz kuģi, kurš gan pietauvojas vien nedaudz vairāk kā stundu pirms mūsu izbraukšanas, izlaiž iepriekšējos pasažierus un gatavs uzņemt mūs.
Mamma sabijusies (labi, labi, es arī nedaudz), kā tas būs – braukt tik augstu uz kuģa? Jau iepriekš iztēlē bijām uzbūrušas ainiņas, ka baidīsimies, bet realitātē viss droši un stabili, tik veikli tiek organizēta satiksme, ka nevar pat pagūt sabīties. Arī kuģī – pārdomāta sistēma, nerodas jautājumi, kur braukt, kur iet, visi ceļi ved tieši tur, kur nepieciešams nonākt.
Kuģošana, šķiet, pagāja vienā elpas vilcienā. Kamēr izstaigājām kuģi, panašķojāmies, ķērām vēju un vērojām kaiju, kas kilometriem ilgi lidoja tieši virs kuģa un kuģa ātrumā, kamēr spiedzām no sajūsmas, ka mūsu tik gaidītās brīvdienas ir sākušās, jau sāka skanēt aicinājumi doties uz automašīnām, jo Helsinki tuvojas.
Helsinku zivis un katedrāle
Sākām ar Helsinku baudīšanu. Jau iepriekš bija rezervēts skaists Airbnb dzīvoklītis, kas nelika vilties. Vecākiem atsevišķa guļamistaba, mums liela istaba ar gultām bērniem un pašiem. Viss mājīgs, ļoti kārtīgs, komunikācija ar saimnieci ļoti saprotama.
Bet aši sapratām, ka nepatikšanas būs ar stāvvietām. Pirmkārt, to ir maz. Otrkārt, dārgas. Pirmo atradām par 2 eiro stundā, vēlāk gan izdevās pārbraukt uz nedaudz lētāku, bet jāmaksā bija arī par nakts stundām, tāpēc prieks bija diezgan “sālīts”. Šajā brīdī jutāmies priecīgi, ka esam nākamās naktsmītnes rezervējuši ārpus galvaspilsētas.
Ceļojumi kopā ar bērniem un vecākiem allaž ir neliels izaicinājums, jo ne vienmēr intereses saskan, tāpēc dažbrīd sadalāmies. Vecāki devās ar kuģīti uz Suomenlinna – vienu no populārākajiem apskates objektiem pilsētā – salu, uz kuras ir 18. gadsimta vidū celts cietoksnis, viens no UNESCO mantojuma objektiem. Vēlāk dzirdējām ļoti priecīgas atsauksmes.
Mēs paši devāmies uz Helsinku zoodārzu. Arī ar kuģīti, jo tas atrodas uz salas. Jau pa gabalu redzamas kalnu kazas, spriņģojam pa klinšaino salu. Pats zoodārzs, salīdzinot ar mūsu Rīgas zoodārzu, likās tukšs un ar tiešām maz dzīvniekiem, taču tas ir klintīs, tāpēc ļoti izbaudījām iespēju iet pa akmeņiem, kāpt nelielos klinšu kalniņos. Nenožēlojam, jo noskaņa bija neierasta, bet
katram somam iesakām atbrauktu uz Latviju, lai redzētu, kāds ir kārtīgs, dažādām dzīvnieku sugām pārbagāts zoodārzs.
Maltīte, kas no Somijas paliks prātā visvairāk. Pēc atgriešanās no salām dodamies uz turpat no kuģīšu piestātnē esošo tirdziņu, kur smaržo vilinoši gardi. Piedāvājumā lielākoties zivis – laši un kādas mazas, mazas zivtiņas, iespējams, reņģītes, kas apceptas uz panna kā frī kartupeļi. Izvēlos lasi – uz šķīvja nonāk krietns tā gabals, klāt dārzenīši – maksāja, ja pareizi atceros, 9 eiro. Bērni paņem mazās zivtiņas. Viss garšo fantastiski labi, zivis izceptas perfekti. Mamma jūsmo par laša zupu, man gan šķiet, ka tā garšo tieši tāpat kā Latvijā.
Vēl tikai veikli jāaiziet uz Helsinku katedrāli. Negaidīti, bet pēc ceļojuma jaunākais bērns paziņoja, ka tieši šis bijis viens no interesantākajiem apskates objektiem. Koši baltā celtne ar zaļo jumtu, uz kuru ved desmitiem pakāpienu. Varena sajūta, uzkāpjot pa kāpnītēm, pat neskatoties uz to, ka durvis ir slēgtas.
Klinšu burvība
Jau pirms ceļojuma bijām noskatījuši, ka vēlamies apmeklēt kādu īpašu vietu – Askolan hiidenkirnut jeb milžu katlus, tāpēc arī naktsmītni bijām atraduši tuvu šim objektam – aptuveni 100 km no Helsinkiem. Viesu namā izrādījās, ka papildus jāmaksā par gultasveļu – 15 eiro katram, bet patīkami iepriecināja, ka velosipēdi izbraucienam pa lauku ciematiņu gan tika piedāvāti bez maksas.
Nu un tad jau paši milzu katli! Uz tiem jādodas ar kājām – automašīnas atstājam stāvlaukumā. Pats gājiens jau atkal ir to vērts. Pa klinšainajiem akmeņiem iešana ir ne tikai viegla, bet arī interesanta. Ar bērniem spēlējam klintīs kāpējus un aši vien sasniedzam milžu katlus! Wow!
Tie ir klintīs esoši lieli caurumi, kas ir unikāli ne tikai Somijā, bet arī visā pasaulē. Savulaik, kūstot ledājiem, izveidojušies ūdenskritumi, kuros uz vietās akmens virsmas ieķērušies citi akmeņi, kas griežoties uz riņķi izgrebuši klintīs caurumus. Lielākajā caurumā iekšā ieliktas kāpnes, tur var iekāpt iekšā.
Mums gan diemžēl tas neizdodas, jo esam sezonā, kad caurumos ir ūdens un kāpt iekšā nav atļauts. Lielākais caurums ir 10 m dziļš un 4 m plats. Nopriecājos par ieejas maksas iekasēšanu – pie ieejas ir vien kastīte, kurā iemest ziedojumu par ieeju, ko visi arī kārtīgi dara pēc norādītā cenrāža.
Apciemojam vēl dažas klintis – arī kādas meža vidū, lai jūsmotu par šo dabas varenību.
Akvaparks ar pārsteigumiem
Tā kā visi esam lieli ūdens fani, katrā ceļojumā ieplānojam kādu SPA vai akvaparku. Arī šoreiz. Nākamās dienas plānojām pavadīt pilsētā Espo, kas ir pavisam tuvu Helsinkiem un kur, spriežot pēc bildēm, ir plašs akvaparks ar iekštelpu un āra teritoriju. Dodamies! Pērkam biļeti visai dienai.
Izskatās labi, taču pēc brauciena jūtamies izsalkuši un nolemjam sākt ar iestiprināšanos akvaparka teritorijā. Un sākas jautrība. Cilvēku daudz, rinda gara, bet ātri top skaidrs, kāpēc tā. Mūsu secinājums: somi ir vēl krietni lēnāki par igauņiem, apkalpošana notiek gliemeža tempā. Pirms mums, piemēram, cilvēks pasūtīja 5 saldējumus vafeļu glāzītē – pārdevēja devās tiem pakaļ… pa vienam, šķietami demonstrējot, cik lēnu iespējams pārvietoties. Bijām nogarlaikojušies, kamēr somi rindā stāvēja un labi pavadīja laiku, nemaz nesatraukdamies par kustības ātrumu jeb, labāk teikt, lēnumu.
“100 gadus vēlāk” dodamies akvaparkā. Pirmais baseins – ui! Tik auksts ūdens! Nekas, ejam uz nākamo. Ārprāts, kā viņi var tādu aukstumu izturēt! Āra baseins, protams, ar aukstu ūdeni. Šķiet, mūsu jūrā ūdens ir siltāks. Labi, ka atradām vienu mūsu sajūtām atbilstoši siltu burbuļvannu, kur sasildīties. Bērniem, protams, aukstums pārlieku netraucēja, pa trubām šļūkšanā ūdens temperatūrai nav nozīmes, jo prieks acīmredzami sasilda. Bet mēs, pieaugušie, nosecinām, ka
somiem laikam ir ne tikai cita izpratne par dzīvošanas ātrumu, bet arī par to, cik siltam jābūt ūdenim baseinā.
Dodamies prom ātrāk nekā bijām plānojuši.
Mūsu naktsmītne ir akvaparka teritorijā, un tā ļoti patīkami pārsteidz. Patiesi omulīgi koka namiņi ar plašu terasi. Iekšā ir lielā halle mūsu garajām vakara sarunām, vecākiem atkal atsevišķa guļamistaba lejā, bet mums – burvīgs otrais stāvs. Palikām tur divas naktis, devāmies pastaigās pa klintīm, baudījām dabu. Akvaparks otrajā dienā bija slēgts, jo tas ir atvērts tikai reizi nedēļā, lai gan ir lielākais šajā apkaimē. Atkal – nesapratām somu loģiku.
Laimīgākie cilvēki
Bērni jau pirms ceļojuma bija izpētījuši, ka somi ir laimīgākie visā pasaulē. Mēs no viņiem mācījāmies dzīvot lēnām, nesteigties un gūt prieku no nesteidzības. Viņi tiešām izskatās laimīgi.
Kas pārsteidza? Bijām pāris mazajos ciematiņos, kur devāmies pastaigās un izbraucienos. Cilvēku praktiski nav. Ir privātmājas, taču pagalmos neredz rotaļājamies bērnus. Pie mājām nav mums ierasto dārzu un siltumnīcu, nav puķudobju. Izbraucot cauri visam ciematam sestdienā, redzējām tikai vienu māju, pie kuras tās iemītnieki strādāja pagalmā. Visi citi laikam ir dabā, jo pastaigu takās par apmeklētāju trūkumu, izskatās, sūdzēties nevar.
Pirms brauciena biju izlasījusi, ka pie pašreizējām cenām Latvijā Somija vairs nešķiet dārga valsts. Nepiekrītu. Pēc pirmajām dienām sapratām, ka labāk tomēr gatavosim paši, jo ēdiens nav lēts. Maza un pavisam vienkārša pica maksāja 15 eiro, bet visparastākais baltmaizes kukulis – 4 eiro. Vēlāk iemanījāmies, ka Somijā populāri ir branči – tos piedāvā daudzviet un to piedāvājums ir gana plašs. Lielveikalā, piemēram, brančs pieaugušajiem maksāja 29 eiro, kaut ko savai gaumei atbilstoši tur atrada katrs no mūsu kompānijas. Vēlāk, atgriežoties Latvijā, bija sajūta, ka pie mums tomēr viss ir lēts.
Patikšana
Lai arī bijām sailgojušies pēc mājās palikušā kaķa, tomēr mājās pēc 6 dienām vēl pārāk negribējās. Mums visiem patika Somija. Miers, skaistā daba, ūdeņi, kuģīši, mūsu pašu kopābūšana… Likās, ka šis ceļojums beidzās pārāk ātri. Atceļā vēl tradicionālā iepirkšanās uz Tallink kuģa, kas tik ļoti piederas pie lietas. Dāmām tur noteikti jānopērk kādas smaržas, puišiem īpaši stiprais piparmētru liķieris (70%), bet bērni uz mājām gribēja nopirkt lakricu, kas man joprojām negaršo, bet kas piestāv ziemeļvalstīm.
Iesaku katram ceļot kopā ar bērniem un vecākiem. Tā ir iespēja saražot sev lieliskas emocijas un atmiņas, kas sildīs ne tikai drēgnajos rudens un ziemas vakaros, bet arī daudz, daudz ilgāk.
