CEĻOJUMA APRAKSTS. Kā Aija brauca Venēciju iepazīt, izbaudot picas un iegūstot cieņu pret Latvijas odiem 16
Autore: Aija Baltā
Četras dienas Venēcijā, ceļabiedrs pusaudzis un mana dzimšanas diena, kas iekrīt tieši ceļojuma datumos – vajadzīgs plāns! To nu es māku (arī iekulties piedzīvojumos), un ar pilnu sparu metos ceļojuma plānošanā.
Izdzīti no maksas pludmales
Nē, nu tiešām, mani interesē, kas pamudināja Gunāru Ķirsonu savam ēdināšanas uzņēmumam dot nosaukumu „Lido”? Itāļu vārds lido nozīmē piekraste vai pludmale, savukārt vārda sakne cēlusies no latīņu litus, kas nozīmē „krasts”.
Apvienotajā Karalistē par lido sauc āra baseinus netālu no pludmales. Katrā ziņā vārds lido apzīmē peldvietas, kas laikam gan īsti nesaskan ar mūsu Latvijas lidiņiem.
Lai nu kā, plānojot vasaras nogales ceļojumu uz Venēciju un meklējot naktsmītni, mana izvēle krīt uz Lido di Venezia jeb Lido salu. Tā ir Venēcijas pludmale, un, par laimi, es nekļūdos – nospiedošajā karstumā, kad termometra stabiņš ik dienu stabili turas virs 30 grādiem, labāka izvēle par dzīvošanos pilsētā tomēr ir plunčāšanās Adrijas jūrā un krabīšu vilināšana no gliemežvākiem.
Starp citu, pludmaļu lieta Lido salā nemaz nav tik vienkārša. Gandrīz visas pludmales ir privātas, citā vārdā – maksas. Pieiet un izplunčāties, protams, drīkst, un neviens prom nedzīs, bet, ja gribi izklāt savu dvielīti vai paladziņu, un uzkavēties nedaudz ilgāk, riskē ar pludmales sarga lūgumu konkrēto pludmali pamest. Cita lieta – iznomāt pludmales mājiņu, bet arī tās cena būtiski atšķiras. 2. līnijā – ap 80 eiro dienā, 1. līnijā – summa sniedzas pāri simtam. Pludmales sarga lūgumu atstāt iesildīto vietu uz savas ādas izbaudām tikai mūsu pēdējā atpūtas dienā. Tad nu savācam savas pekelītes un …pārejam nedaudz tālāk uz nākamo maksas pludmali.
Bet par visu pēc kārtas. Visus ceļojumus no A līdz Z plānoju es pati, un esam mēs divi ceļotāji – es un mans padsmitnieks Emīls. Mums labi saskan, tomēr ceļojumos cenšos ieplānot atsevišķas nodarbes un apskates vietas gan jaunākajam ceļotājam, gan man pašai. Lai tiek abiem un katram atsevišķi.
Iesildām vietu pasaules kinozvaigznēm
Tā nu nolaižamies Venēcijas attālajā lidotā Treviso, kurp lido zemo cenu aviokompānija Ryanair. Vienmēr lidojam ar mazo bagāžu, tāpēc no lidostas laukā tiekam ātri un uzreiz ieraugām transfēra busus uz Venēcijas centru. Samaksājam par katru 12 eiro, ātri vien iekortelējamies autobusā un pēc stundas esam Venēcijā. Ir 11 vakarā un joprojām – sutīgs. Kā izrādās, vēl aptuveni stunda jābrauc ar ūdens taksi nr. 1 līdz Lido salai… To nu neesam plānojuši, bet, jāsaka godīgi – nebiju izpētījusi, ka ir arī ātrā kuģīš-līnija nr.2, kas nepiestāj visās pieturās pēc kārtas un līdz Lido salai nokļūst pusstundā.
Tā nu kārtīgi izsvīduši un pēc garā ceļa pārguruši pietauvojamies Lido salā un mugursomām plecos ar Google Maps palīdzību virzāmies uz savu 3-zvaigžņu viesnīcu. Ir jauka un vēl pie tam ar mazu balkoniņu ielas pusē.
Tā kā šoreiz mūsu mērķis ir kārtīgi atpūsties pirms skolas sākuma, guļam līdz pēdējam (līdz pašam pēdējam brīdim, kad jāiet viesnīcas brokastīs), piecēlušies lēnā garā aizstaigājam līdz tuvējai pārtikas bodītei un galu galā tiekam līdz pludmalei, kur plunčājamies uzkarsušajā Adrijas jūrā, pētām krāšņos gliemežvākus un apēdam omammas līdzi dotos gaļas pīrādziņus.
Lido sala ir ievērojama ar vēl ko – šeit notiek ikgadējais Venēcijas festivāls. Salā ierodamies nedēļu pirms tā sākuma, kad viss tiek traki pulēts un šrubēts, gaidot augstos viesus, sarkano paklāju izklāšanu un Zelta lauvu pasniegšanu. Un mēs ar savu klātbūtni, tā sakot, iesildām vietu spožajām kinozvaigznēm un pārbaudām, vai sagatavošanās darbi rit savu gaitu. Starp citu, festivāla norises vietas ir izvietotas vienas ielas garumā – blakus esošās Kino un Kazino pils, kur notiek smalkās svinības, pat esot savienotas ar pazemes tuneli.
Pusaudža must-have – īsta itāļu pica
Tikmēr vairs nesaprotam, ko šajā karstumā darīt ar Venēciju – to, kas īstā, tradicionālā… jo uz salas ir tik labi, kuru katru brīdi vari iet nopeldēties. Tomēr iedibinām savu ik vakara tradīciju – kāpjam ūdens taksī vaporetto un dodamies klejot pa Venēcijas ieliņām un kanāliem, bet, atgriežoties salā, vakariņas ieturam vietējā lidiņā – picērijā „Lidò”. Pagaršot īstu itāļu picu ir viens no Emīla must-have, un to izpildām ar uzviju. Katru vakaru ejam uz lidiņu ēst picu, un parasti goda vietā tiek celta vienkāršā „Margarita”. Bet kā teicis latviešu mīlulis basketbola treneris Luka Banki – itāļu virtuves noslēpums ir vienkāršība, un laba pica ir kā pasta ar visvienkāršākajām izejvielām. Tieši tā arī notiek – visvienkāršākā pica garšo fantastiski, un, man par pārsteigumu, mans gardēdis uz šķīvja neatstāj ne pili gardās, autentiskās tomātu mērces.
Pagaršojam arī tiramisu, kas, starp citu, radies mūsu ielidošanas pilsētā Treviso, savukārt es sev atklāju kokteili Bellini – vieglu persiku nektāra vai biezeņa un prosecco kokteili, kas 20. gadsimta vidū radies tieši Venēcijā. Pie reizes uzzinu, ka, gluži kā pie mums sēņu marinēšana, tā itāļiem tradicionāla ir svaigu persiku marinēšana vīnā…
Paradīzes pludmale – fotošops?
Uzaust manas dzimšanas dienas rīts. Brokastīs mani sagaida viesnīcas sarūpēta šokolādes kūka ar svecīti un Emīla dziesma – brokastu terasē viesnīcas viesi, lai arī pavisam klusiņām, tomēr iepazīst „Daudz baltu dieniņu”. Izdalījusi visiem pa gabaliņam dzimšanas dienas kūkas, nolemju izmantot viesnīcas piedāvājumu un uz vienu dienu noīrēju mums velosipēdus. Lido di Venezia sala ir gara, šaura „desa” tikai 11 km garumā, tāpēc forši to izbraukāt ar riteņiem. Gar vienu tās pusi stiepjas pludmales, bet otrā izvietojusies Venēcijas lagūna. Pamājam ar roku Venēcijai, solam ierasties vakarpusē un paši tikmēr dodamies savā nodabā iepazīt salu. Cikāžu sisināšanas pavadīti, te braucam, te atkal piestājam kādā pludmalē izpeldēties un pamedīt mazos krabīšus, kas ieslēpušies gliemežvākos.
Jau iepriekš esmu atzīmējusi, ka varētu aizmīties līdz Lido Paradīzes pludmalei. Internetā jau esmu atradusi, kā tā izskatās, un šaubu nav – braucam! Google Maps ievadu Paradise Beach, un minamies pa visu lielo karstumu. Sviedri tek, bet tas nekas – drīz jau būsim klāt un varēsim mesties jūras ūdenī. Smuko klinti ūdenī gan kā neredzam, tā neredzam. Riņķojam krustu šķērsu, pabraucam pa ceļu tālāk, bet kā nav, tā nav.
Jautājam vietējiem, rādām bildi internetā, bet viņi visi kā viens groza galvu. Nosaukums gan esot pareizais – Lido Paradise Beach, bet tādas klints gan te neesot. Daži vietējie sapulcējas un kopīgi vienojas, ka tas bildē ir kaut kāds fotošops… Nu labs i, atvadāmies, kāpjam riteņa mugurā un dodamies uz citu pludmali. Kad jau esam atveldzējušies, nolemju vēlreiz papētīt, kas ar to Lido Paradīzes pludmali. Un tad… kā ar bomi pa pieri. Ko nozīmē „lido”? Tā ir ne tikai sala, bet arī vienkārši pludmale! Un kā izrādās, tieši šī konkrētā Lido Paradīzes pludmale atrodas, jā, Itālijā, tikai… nieka 1000 km attālumā no Lido salas… Ak, dies!!! Sajaucām vietējiem itāļiem galvu, bet labi vien, ka viņi laikam tā arī nesaprata, cik ļoti neattapīga esmu!
Vienu gan biju izpētījusi kārtīgi – 7 km attālumā no Lido salas atrodas Burano sala, līdz kurai ar kuģīti gan jāšūpojas veselu stundu. Ir tā vērts – tur acis ņirb no krāsām, neticamiem krāsu salikumiem un dabiskiem foto stūrīšiem, kuros gribas ieplūst, saplūst un viscaur izbaudīt to skaistumu. Gelato un Bellini lielajā karstumā kūst un rūk ātri, bet tas nav iemesls, kāpēc salas slīpais Zvanu tornis tik ļoti atgādina slaveno Pizas torni. Tas patiesi ir stipri sasvēries. Torņa virsotni iepriekš rotājis eņģelis, taču 1867. gadā vētras laikā tas nogāzies, un tagad torņa spicē ir dzelzs krusts.
Slavas dziesma Latvijas odiem
Venēcijai pieder mūsu vakari, tāpēc satiekam to tikai saulrietos vai mēnessgaismā. Un tāda tā šķiet vēl maģiskāka, mistiskāka, citāda. Vēlos vakaros Venēciju izgaismo ne tikai mēness, bet arī skaistās laternas ar koši dzelteno gaismu, kas spīd caur, visticamāk, Murano stikla lukturiem. Centrālā cilvēku pulcēšanās vieta – Sv. Marka laukums ar dārgiem restorāniem un dzīvo mūziku, Rialto tilts, no kura paveras skats uz Lielo kanālu un ir grūti izspraukties līdz tilta malai, kuru okupējuši bildēties kārotāji, 100 metru augstais Sv. Marka laukuma Zvanu tornis, no kura pārredzama visa pilsēta, simtiem gondolu kanālos un gondoljeri, kuri atsperas ar kāju pret māju mūriem, lai šaurajos kanālos atkal iztaisnotu gondolas virzienu, cilvēki intīmos restorāniņos kanālu malās vakariņo romantiskā gaisotnē…
Maza atkāpe – ir kāds iemesls, kādēļ šos cilvēkus ne kripatiņu neapskaužu. Venēcija vismaz vasarā ir moskītu pārņemta. Ar tiem sastopoties palielīju mūsu Latvijas odus, kurus vismaz var ieraudzīt, pirms tie iekož, bet šie…
Tie ir mikroskopiski, un par to klātbūtni uzzini tikai tad, kad esi sakosts un sāc briesmīgi kasīties un pēc tam vēl ilgi cīnies ar lielām, niezošām pumpām. Vēl viens iemesls, kādēļ viesnīcu labāk izvēlēties Lido salā – tur šo mazo radījumu ir mazāk. Pat domāt negribas, kā būtu dzīvot Venēcijas pilsētā, kanāla malā. Par loga atvēršanu pilnīgi noteikti varētu aizmirst.
Tumšsarkano rožu lieta
Vienvārdsakot – Venēcijā vēlos vakaros dzīvība, arī moskītu, kūsā. Sv. Marka laukumā atrodas arī viena no pasaules vecākajām kafejnīcām Florian ar 300 gadu senu apkalpošanas kultūru. Kafejnīca izveidota 1720. gadā, un tās pirmsākumos kafejnīcas bieži apmeklētāji bija tādi ievērojami cilvēki kā Johans Volfgangs fon Gēte un Kazanova, kuru piesaistīja fakts, ka Caffè Florian bija vienīgā kafejnīca, kurā bija ļauts atrasties arī sievietēm. Vēlāk klientu vidū bija arī lords Bairons, Marsels Prusts un Čārlzs Dikenss. Katrā ziņā, apmeklējot šo kafejnīcu, jānodrošinās ar biezu maciņu.
Starp citu, Sv. Marka laukumā sievietes var viegli tikt pie tumšsarkanām rozēm. Tās laipni dala bariņš melnīgsnēju vīreļu, un, sagaidīdami, kad sievietes priecīgas bildējas ar negaidīti saņemto ziedu, sāk trīties apkārt un diedelēt pēc naudas – a little bit, a little bit… Es pēc šādas bildes nealku, tāpēc jautrāk bija pavērot sieviešu sākotnējo prieku un vēlāko nepatiku, atmetot atpakaļ vīreļiem viņu sniegto rozi.
Kādu vakaru nolemjam doties Venēcijas smuko objektu apskatē arī pa tumsu, klusās, šaurās šķērsieliņās. Palazzo Contarini del Bovolo pili ar ārpusē izvietotām vītņveida kāpnēm sasniedzam gandrīz pilnīgā tumsā. Klīst pa šaurajām tumšajām ieliņām ir bailīgi, un pat Emīls iesaka ik palaikam atskatīties pār plecu, turklāt vēl tā mazā pele, kas pārskrien pār ceļu… Bet tikko izej no klusās ieliņas, tā atkal nemanot ieplūsti ļaužu straumē, nokļūstot kā citā realitātē. Un kas svarīgi – ne tikai man, bet arī pusaudzim piedzīvojums garantēts.
Lēta pica, dārgs transports
Es teiktu – Venēcijai ar pilnām četrām dienām ir gana, un tās īpašo garšu var paspēt noķert. Vai tā dārga? Parasti abi ceļojam ekonomiskajā režīmā, tas nozīmē, ka lieki izšķērdīgi neesam, taču, ja ir kāda īpaša vēlme, tai nežēlojam. Tā, piemēram, nebijām karsti noskaņoti, ka obligāti jāizbrauc ar gondolu pa Venēcijas kanāliem. Turklāt, ieraugot Venēcijas lagūnas viļņus, vājā doma par izbraucienu ar gondolu izdziest kā nebijusi. Tas, cik noprotu, mums izmaksātu ap 80 eiro atkarībā no gondolas vai motorlaivas smalkuma.
Šoreiz arī neejam ekskursijās pa muzejiem un citām maksas apskates vietām, izņemot uzbraucienu Zvanu tornī, kas izmaksā 10 eiro no cilvēka. Jā, saldējums uz ielas maksā 4 eiro par bumbiņu, bet ir arī iespēja to nopirkt pārtikas veikalā par daudz zemāku cenu, turklāt lielākā tilpumā. Pica „Margarita” mūs patīkami pārsteidz ne vien ar savu garšu un lielo izmēru, bet arī cenu – picērijā tā mums izmaksā 7 eiro, un no tās varam pieēsties abi. Kā jau vienmēr lielākos tēriņus prasa naktsmītnes un šoreiz arī sabiedriskais transports jeb kuģīša (vaporetto) biļetes. Viena biļete cilvēkam maksā 9,50 eiro, un tas ir mežonīgi dārgi, ja katru dienu jābraukā no Lido salas uz Venēciju un atpakaļ.
Tādēļ tiek piedāvāti trīs biļešu varianti – 1, 2, 3 un 7 dienām. Izvēlamies 3 dienu biļeti par 45 eiro vienam cilvēkam, ar kuru varam aizceļot arī uz Burano salu, par to atsevišķi nemaksājot. Katrā ziņā sarēķinām, ka tas ir krietni izdevīgāk, nekā katru dienu pirkt vienreizējo biļeti. Ja vien… ceļojuma pēdējā dienā mēs nepamanītu, kā divi tūristi iziet cauri durtiņām, izmantojot vienu biļeti. Ehh… 45 eiro gan būtu ietaupījuši.
Jā, ceļot ir dārgi. Gandrīz vienmēr. Ja vien nav „pa draugam” sarunātu naktsmītņu. Un tomēr – plānot ceļojumus un mesties piedzīvojumos ir kaifs. Kā Latvijā, tā arī ārpus tās!
