Otrā diena bija plānota atpūtai, bet…
5
Plānojot ceļojumu, visi bijām vienojušies, ka vienu dienu nedarīsim neko. Būsim vienkārši kopā, čalosim, slinkosim un baudīsim Peipusu, taču, no rīta pamostoties, sajūtam, ka enerģijas ir daudz un gribas kur doties. Mamma zina, ka salīdzinoši netālu atrodas klosteris – Kuremäeklooster.
Pat bērni ir ieintriģēti tur doties. Aiziet! Pie klostera ir stāvlaukums, apkārt kapi, kuros jau ieraugām rosāmies pirmās mūķenes. Bet, ieejot pašā teritorijā, ir norādes, no kurām ne visas spējam izpildīt. Nedrīkst teritorijā doties šortos un krekliņos bez piedurknēm. Tā kā ir silta vasaras diena, visi esam…. tieši šortos. Par laimi pie ieejas sastopam kādu igauņu sievieti, kura savulaik 5 gadus nodzīvojusi Rīgā, viņa atpazīst mūsu valodu un aprunājas. Cita starpā pavaicājam, vai tiešām šortos ieeja būs liegta. Dāma iedrošina, ka nevienu šeit apģērba dēļ ārā nedzen, lai droši dodamies iekšā.
Klostera teritorijā valda apbrīnojams miers. Daudzi uz šejieni dodoties tieši pēc tā. Cilvēki sarunājas klusām, apkārt staigā mūķenes, aplūkojamas skaistas dobes, kurās nav iespējams atrast nevienu nezālīti. Viss apčubināts un skaists. Nopērkam mūķeņu darināto kvasu, kura sastāvā nav cukura. Iegaršojas visiem, izņemot mūsu kompānijas jaunāko dalībnieku, kurš paliek pie pārliecības, ka kvasam ir jābūt saldam.
Ieejam arī dievnamā, kur novietojam vaska svecītes katrs par kaut ko, ko vēlamies aizlūgt. Pirms promiešanas vēl gribas apsēst uz soliņa pagalmā, jo šeit sajustais miers nelaiž vaļā.
Promejot aizejam arī uz tuvējo avotu, kur ikviens var tikt pie veldzējoša, auksta ūdens, bet drosmīgākie speciāli šim mērķim uzbūvētā namiņā var atbrīvoties no apģērba un iemērcēties avota ūdenī, lai saņemtu šīs vietas svētību.
Pēc klostera apmeklējuma nevienam vēl negribas doties uz “mājām”, tāpēc nolemjam doties uz Narvu – Igaunijas un Krievijas robežpilsētu. Esam ieinteresēti redzēt, kā tur šobrīd izskatās. Iztēlojos pamatīgu robežkontroli un saspringtu atmosfēru pilsētā, taču neko no tā tur neieraugu.
Draudzības tilts, kas savieno Narvu un Krieviju satiksmei ir slēgts, taču kājāmgējēji, kam nokārtotas vīzas, pa to var doties no vienas valsts uz otru. Pie tilta atrodas varenais cietoksnis, kuram vienā pusē plīvo Igaunijas, bet otrā – Krievijas karogs. Izstaigājam tā Igaunijas pusi un izbaudām vēsturisko elpu tajā.
Pamanām arī milzīgās cilvēku rindas uz robežkontroli. Vēlāk no vietējiem uzzinām, ka tajās cilvēki reizēm pavada pat 3 dienas, kamēr izstāv un nokārto dokumentus. Viņai gan neesot ne jausmas, kāpēc cilvēki tik daudz vēlas doties šajā virzienā.
Narvā 93% iedzīvotāju ir krievvalodīgie, šī valoda tur skan visur, taču valsts norādēs (ceļu zīmēs, informatīvajos plakātos utt.) nekur nemana norādes krieviski. Arī bērnu laukumā novērojam divas jauniešu grupas – vienā skan igauņu valoda, otrā sarunas norit krieviski. Lai gan atmosfēra pilsētā ir mierīga un ikdienišķa, tomēr pārāk ilgi tur neuzkavējamies. Esam guvuši priekšstatu par šo vietu. Ak jā – vēl gan nobaudām uz vietas igauņu gatavotos pelmeņus, jo šķiet, ka tie piestāv šai pilsētai.
Atceļā no Narvas nolemjam piestāt aplūkot stāvkrastus un Valaste juga ūdenskritumu – tā augstums ir 30,5 metri, un tas ir augstākais ūdenskritums Baltijas valstīs. Patiešām iespaidīgi! Pie ūdenskrituma izbūvētas kāpnes, pa kurām var noiet līdz jūrai. Šī vieta liek elpai no sajūsmas aizrauties! Lejā pludmali rotā plakani akmeņi. Uzkāpt pa kāpnēm atpakaļ augšā nav viegls uzdevums, taču visi esam sajūsmā.
Iecerētā atpūtas diena ir noslēgusies vien tumsiņā, kad atgriežamies atpakaļ savā naktsmītnē.
