CEĻOJUMA APRAKSTS. 3 dienās puse Igaunijas – idejas tuvam, taču emocijām pārpilnam ceļojumam dažādām gaumēm
5
“Sekundi” pirms skolas sākuma, tik ļoti gribējās vēl paceļot. Šoreiz vēlmes bija, lai nav tālu, lai nav dārgi, lai var aizbraukt ar auto, bet gūstam jaunus iespaidus. Tā kā arī šoreiz ceļojām kopā gan ar pusaudžu vecuma bērniem, gan maniem vecākiem (tātad – 3 paaudzes), bija arī svarīgi parūpēties, lai ceļojumā interesanti ir visiem. Un izdevās! Bet nu par visu 4 dienu ceļojumu pēc kārtas.
Pirmā diena. Munameģis un vēl šis un tas
Izbraucām ap plkst.9.00, brokastis nolemdami baudīt pa ceļam. Lecam mašīnā un dodamies.
Braucām caur Smilteni, kur pie reizes apskatījām centru un iegādājāmies gardumus brokastīm – starp citu – kafejnīcā “Trīs pipari un kūkas” saldajā ēdienā nobaudījām tik gardu aprikožu – bezē torti, ka arī mājupceļā tās dēļ nolēmām braukt tieši caur Smilteni. Kaut kas neiedomājami gards!
Latvietim allaž šķiet tik īpaši doties uz Munameģi, šķiet, katra dāma savam mīļotajam kaut reizi dzīvē ir izteikusi šos zināmās filmas vārdus: “Aizved mani uz Munameģi!” Tā nu nolēmām, ka TAS brīdis ir pienācis. Muna, izrādās, nozīmē “ola”, bet “megi” kalns, tāpēc pie kalna izvietotas olu figūras.
Pats kalns ieslēpies kokos, uz to ved kāpnes un celiņš, pa kuru ir ērta kāpšana, kas pat pārlieku nespēj nogurdināt. Ir pat nedaudz vilšanās sākotnēji, jo šķita, ka mūs sagaidīs gigantiski augsts kalns. Kalna augšā atrodas skatu tornis, kurā iespējams uzbraukt gan ar liftu, gan uzkāpt pa kāpnēm – katrs izmanto sev tīkamāko ceļu.
Augšā ir skaisti! Igaunija no putna lidojuma – pilna ar bieziem mežiem un skaistiem skatiem. Uzkavējamies skatu torņa virsotnē ar vēl pāris turpat sastaptiem latviešiem, nosmejot, ka latvieši ir ieņēmuši Munameģi, un dodamies tālāk.
Piusas alas jau iepriekš bijām noskatījuši kā visiem interesējošu objektu, un šeit pabijām tik ilgi, ka pēc tam nolēmām izlaist iecerēto skatu torņa apmeklējumu. Puisas alās ir smilšu raktuves, tam par godu izveidots plašs apmeklētāju centrs. Smilšakmens alas ir veidojušās, ar rokām izrokot smiltis stikla ražošanai, no 1922.-1966. gadam. Piusas alās atrodas Austrumeiropas lielākā sikspārņu ziemošanas kolonija. Gide plaši stāsta par sikspārņiem un smiltīm, tiek demonstrēta arī īsfilma.
Bet interesantākais notikums ir došanās iekšā pašās alās, kur pat aizraujas elpa pārsteigumā. Alās ir vēss, tur ir izbūvētas neskaitāmas ejas, kurās apmeklētājus gan ielaiž vien daļēji, jo dziļām doties neesot droši – iespējami nelieli smilšu nogruvumi. Pie alas apskatāmas arī vēsturiskas fotogrāfijas un citas tā laika liecības.
Esam tā apburti ar sajūtām, ka nolemjam turpat palikt arī pusdienās. Ēdieni standarta un latvietim saprotami, bet apkalpošana – lieliska! Ātri vien laipna sieviete, kas mūs apkalpo, iemācījusies pateikt gan “labu apetīti”, gan “uz veselību”, taču mēģināt izrunāt “smiltsērkšķis” (kad pasniedz mums smiltsērkšķu sulu) gan nosmejas, ka latviešu valoda ir pārāk sarežģīta.
Pēc maltītes esam gatavi nedaudz garākam pārbraucienam, lai dotos uz naktsmītni pie Peipusa ezera, ko esam rezervējuši uz 2 naktīm. 6 cilvēkiem atsevišķa viesu māja 2 minūšu gājiena attālumā no Peipusa izmaksāja 500 eiro. Pilnīgi noteikti var atrast arī lētākus variantus, taču šoreiz gribējām tā pavisam skaistu, un tā arī bija.
Ierodamies naktsmītnē, kad jau sāk satumst, vakars paiet priecīgās sarunās par piedzīvoto un dodamies pie miera.
