Čells un orķestris. No vienas virsotnes uz otru. Armands Znotiņš recenzē aktuālos mūzikas notikumus 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kamermūzikas koncerti turpinās, un lielās simfoniskās programmas arī. Pēc nesen dzirdētiem salikumiem “flauta un klavieres”, “flauta, vijole un klavieres”, “vijole, alts un čells”, pēc Tarmo Peltokoski un Gintara Rinkeviča īstenotā repertuāra Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) 2023. gada 21. aprīlī atkal uzstājās kopā ar čellistu Kristapu Bergu un galveno viesdiriģenti Kristīnu Posku.
Ierastā lietu kārtība paredz, ka igauņu diriģenti ārpus savas valsts brauc ar igauņu mūziku (ko diemžēl nebūt tik droši nevar teikt par latviešu diriģentiem). Tādēļ arī iespēja dzirdēt Ilo Krigula opusu “Chordae”, kura pirmatskaņojumu pirms desmit gadiem vadīja Pāvo Jervi. Iepazīšanās ar Latvijas koncertzālēs mazāk zināmu mūziku turpinājās, iedziļinoties Vitolda Ļutoslavska čella koncerta norisēs, turpretī programmas otrā daļa nāca ar klasiku – šoreiz diriģente un orķestris pievērsās Johannesa Brāmsa Pirmajai simfonijai.
Uz 21. aprīļa programmu liku ne mazumu cerību, un jāteic, ka tās lielā mērā arī attaisnojās – Kristapa Berga, Kristīnas Poskas un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra ceļojumi no vienas muzikālās virsotnes uz otru turpinājuši iepriekšējo trajektoriju ar pavisam iedvesmojošiem rezultātiem 20. gadsimta un mūsdienu partitūru lasījumos, ar diskutablākām sekmēm klasisko vērtību interpretācijās.
Priekšnesums Ilo Krigula skaņdarbam “Chordae” vēstīja par diriģentes un orķestra mākslinieku pārliecību, ka šo mūziku vērts spēlēt vēlreiz un vēlreiz, par atskaņotāju sapratni, atspoguļojot komponista būvētās dramaturģiskās arhitektonikas principus un sinestētiski uztveramo skaņu ainavu metamorfozes.
Katrā ziņā Kriguls uzrunāja ar ziemeļnieciska rakstura tēlainību, tembrāli harmoniskās valodas sonoriku un intelektuālu spriegumu, turpretī interpreti – ar prasmīgi organizētām skaņuraksta līknēm, izjūtu piesātinājumu un pastāvīgi kolorītiem atskaņojuma rakursiem daudzveidīgās simfoniskā orķestra krāsās. Ļoti iespējams, ka Latvijas mūziķiem vēlamo rezultātu dotu ielūkošanās arī pēc 2013. gada radītajās Ilo Krigula partitūrās – kaut vai opusā “Proteja pulss”, kuru pagājušajā gadā pirmatskaņoja tieši Kristīna Poska.
28. janvārī latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta programmā Kristaps Bergs, līdzdarbojoties Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim un diriģentam Aināram Rubiķim, pārsteidza ar Jāņa Mediņa Otrā čella koncerta interpretāciju. 21. aprīlī solists pārsteidza atkal, jo, uznākot uz skatuves, pēc ilgstošas un nervus sasprindzinošas pauzes sekoja drošs, atbrīvots un izteiksmīgs priekšnesums vēl laikmetīgākai un komplicētākai partitūrai – Vitolda Ļutoslavska koncertam čellam un orķestrim.
Līdzīgi kā Mesiāns un Britens, Ļutoslavskis ir viens no pēdējiem komponistiem mūzikas vēsturē, par kura ģenialitāti profesionāļu vidē pastāv vienprātīgs viedoklis (vērtējums par Bulēza, Štokhauzena, Berio veikumu jau ir daudz kontraversālāks), un poļu meistara darbi arī Latvijā skan ik pa laikam, taču uz čella koncerta atskaņojumu vismaz pārskatāmā pagātnē neviens nebija saņēmies.
Var arī saprast, kādēļ – Ļutoslavska čella koncerts rakstīts Mstislavam Rostropovičam, ņemot vērā viņa virtuozitāti un radošās personības līmeni; tā būtu vēl viena paralēle ar Britena simfoniju čellam un orķestrim un trijām čella svītām, taču Ļutoslavskis ir vēl negantāks, izaicinošāks un enigmātiskāks. Izvērstas solista spēlētās monodijas laikā klausītāji gaida, kad tad beidzot pieslēgsies plašā simfoniskā orķestra grupa, taču tā vietā saņem skarbas un disonējošas atbildes no trompetēm; pēc tam arfa īslaicīgi aizved romantiskākas iedabas maldu ceļos, tad komponists čellu saliek kopā ar noteikta un nenoteikta augstuma sitaminstrumentiem, un tikai pēc visa iepriekšminētā iestājas stīgu orķestra daudzbalsība. Nervozā, sakāpinātā un dramatiskā aleatorikā.
Ko tieši komponists domājis, tas, protams, atklāti netiek pateikts – atskaņotājiem un klausītājiem atbildes jāatrod pašiem. Taču šo atbilžu meklējumi izvērtās vismaz tikpat aizraujoši kā 31. martā Alfrēda Šnitkes Trešā concerto grosso lasījumā Tarmo Peltokoski vadībā – šoreiz mākslinieka intuīcija un profesionalitāte nāca par labu Kristīnai Poskai, šoreiz viņas pārraudzītajā interpretācijā teicamu skaņas kvalitāti un vēstījuma precizitāti sasniedza kā stīgu grupa, tā pūšaminstrumenti (līdzās mežragiem un tromboniem vēlreiz jāpiemin trompetisti Jenss Emīls Holms, Dāvis Sedols un Edgars Bārzdiņš), un pāri visam izpaudās Kristapa Berga radošā individualitāte, pārliecība un harisma.
Salīdzinājumā ar Krigulu un Ļutoslavski Brāmsa Pirmo simfoniju, tāpat kā trīs vēlāk komponētās, Latvijā spēlē regulāri. Volfgangs Dārziņš 1937. gadā raksta par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekšnesumu Oļģerta Bištēviņa vadībā, un ir bijuši vēl senāki lasījumi. Tātad – ir, uz ko atskatīties.
Taču jāteic, ka 21. aprīļa koncerta otrā daļa nešķita tik spilgta un pārsteidzoša kā pirmā ne jau tādēļ, ka Brāmsa simfonija uzskatāma par vispārzināmu darbu – Kristīnas Poskas vadībā četrdaļu cikla mākslinieciskā dramaturģija tika veidota vērienīgi un pārskatāmi, šī interpretācija sniedza daudzus emocionāli piepildītus brīžus, tomēr līdzās dramatiskam spēkam nedaudz pietrūka lirisku nianšu un poētiskuma.
Un nevarētu arī teikt, ka, piemēram, pūšaminstrumenti programmas otrajā pusē būtu paguruši – arī simfonijas otrajā un trešajā daļā klausītāji sastapās ar tembrāli izkoptām un kontrastainām epizodēm klarnešu, oboju, flautu spēlē, taču interpretācijas vispārējais veidols un tēlainība, bez šaubām, bija atkarīga tieši no diriģentes.
Labi zināms, ka Brāmsa mūzika no atskaņotājiem prasa nopietnu radošo un cilvēcisko briedumu. Tādēļ jācer, ka Kristīnas Poskas īstenotās programmas nākotnē saistīs ar vēl dziļāku izteiksmību un lirisko noskaņu spektru, jācer, ka Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar galveno viesdiriģenti turpinās sadarbību arī 2024. gadā un vēl tālākās sezonās.
