Ceļinieks un Sibīrijas meitene. Gandrīz 60 gadus kopā savīts dzīvesstāsts 0
Ausma (83) un Kārlis (90) Saukumi ir kopā no 1959. gada vasaras. Kā saka viņi paši, abus kopā savedis liktenis, kurš pacietīgi gaidījis, kad Ausma atgriezīsies no Sibīrijas. Pārim ne reizi kopdzīves laikā prātā nav ienākusi doma par šķiršanos, un abi roku rokā savas dienas kopā laimīgi vada vēl šodien.
Sīkumu dēļ nav jāšķiras!
“Mūsu iepazīšanās stāsts ir ļoti interesants,” smaidot iesāk Kārlis, “man bija jau 30 gadi, un es nekādi nevarēju atrast sievu. Izrādās, ka man bija jāgaida, kamēr mana topošā sieva atbrauks no Sibīrijas – tā bija lēmis liktenis.” – “Par Kārli biju dzirdējusi, jau pirms iepazināmies – pēc profesijas esmu zobu tehniķe, un ar kolēģēm tolaik dzīvojām slimnīcas kopmītnēs. Bieži pārrunājām visdažādākās tēmas. Vienu reizi par apspriešanas objektu kļuva puiši ceļu daļā – esot tur viens inženieris blondīns, cērtams kociņš, kā saka. Runa, saprotams, bija par Kārli. Pēc kāda laika mēs abi iepazināmies vienā ballē, kad Kārlis mani uzlūdza dejot,” vīru papildina Ausma. Kādēļ Kārlis no visām dāmām izvēlējās uzlūgt tieši Ausmu? “Liktenis!” viņš pārliecinoši paskaidro. “Mans kolēģis teica, ka tur sēžot viena nopietna meitene, lai es aizeju pie viņas. Aizgāju ar’!” Ausma šo iepazīšanās laiku atceras kā vienu no labākajiem periodiem savā dzīvē: “Tā bija viena jauka vasara! Pēc balles sākām draudzēties. Es jau biju tāda Sibīrijas meitene – man bija 13 gadi, kad mūsu ģimeni izsūtīja. Pēc atgriešanās nekur īsti nebiju bijusi. Un tad Kārlis mani sāka vest uz ballēm, iepazinos ar cilvēkiem no viņa darba – tik jauks kolektīvs. Braucām ekskursijās, dziedājām, vēžojām, peldējāmies – es tajā sabiedrībā jutos ļoti labi.”
Pārim bija ļoti svarīgi apprecēties – jau rudenī tika svinētas kāzas. Kārlis atminas, ka toreiz gan neesot bijuši tādi līdzekļi, lai sarīkotu lielas svinības: “Nebija jau par ko tās kāzas sarīkot. Man kabatā bija pieci rubļi, tāpēc nolēmām, ka aiziesim sarakstīties, toreiz pat lieciniekus nevajadzēja. Vakarā atļāvāmies aiziet uz kino. Kad atnācām mājās, mums uz galda stāvēja liela torte, pulkstenis, servīze – to bija sarūpējuši darba biedri. Dzīvojām iestādes dzīvoklī, un tur iekšā tika jebkurš. Man mūžīgi atmiņā palikušas mūsu pirmās brokastis – par tiem pašiem pieciem rubļiem veikalā nopirkām makaronus. Bija tik ārkārtīgi garšīgi. Iepriekš jau es viens pats grauzu baltmaizes kukulīti un piedzēru klāt pienu.” “Atceros, Kārlis izlikās, ka viņš ir ļoti turīgs, lai gan tas aspekts man nu galīgi nebija svarīgs. Algas bija ļoti mazas, neko nevarējām atļauties, bet viņš nopērk baltu kreklu, un, kad tas paliek netīrs, viņš met kastē un pērk atkal jaunu. Kārlis bija tik sabiedrisks – viņš ekskursijās varēja visu autobusu sasmīdināt ar vienu vārdu. Kādreiz, kad braucu viena, visi man uzreiz prasīja, kur tad Kārlītis un ko mēs tagad bez viņa darīsim? Ar viņu jutos ļoti droši. Biju ļoti laimīga.”
Mūsdienās ilga kopdzīve drīzāk ir retums, nevis ikdiena – tam piekrīt arī Ausma un Kārlis, kuriem nu jau gandrīz 60 gadus ilgajā laulības dzīvē nekad nav bijušas domas par šķiršanos: “Mēs vēl nesen runājām, ka tik tiešām nekad pat neiedomājāmies šķirties. Protams, ka esam strīdējušies – vienu reizi, neatceros gan par ko, taču sastrīdējāmies pamatīgi, bet vai tad tādēļ uzreiz ir jāšķiras? Ir bijuši brīži, kad esmu centusies ar Kārli ilgāku laiku nesarunāties, lai pārmācītu, bet viņš vienmēr ir mācējis situāciju nogludināt. Par sīkumiem jau strīdamies joprojām, bet kurš tad to nedara? Saprotu, ka ir arī nopietni iemesli, kādēļ cilvēki šķiras – piemēram, sānsoļi, bet sīkumu dēļ skriet prom ir nepareizi.” Kārlis piekrīt sievai: “Nevajag dzīvi uztvert tik vieglprātīgi. Es varu apgalvot, ka mēs kopā esam nodzīvojuši tik tiešām skaistu un laimīgu dzīvi – pat tad, kad naudiņas bija pamazāk, kad nevarējām atļauties visu, ko gribējām, mums bija labi. Varu tikai ieteikt ceļot, cik vien daudz tas ir iespējams – tas paplašina redzesloku, un piedzīvojumi attiecībās ir nepieciešami.” Ausma vīra teikto mudīgi apstiprina: “Tieši tā! Atskatoties uz mūsu kopīgo laiku, tas liekas pašsaprotams. Mums gan nav nekādas labu un ilgstošu attiecību panākumu atslēgas un konkrētu ieteikumu ilgai un laimīgai kopdzīvei, bet noteikti varu teikt, ka kopīgi pasākumi, piedzīvojumi ir vajadzīgi. Jādara arī tas, kas pašu ne tik ļoti interesē, savukārt otram ļoti patīk. Kopā pavadīts laiks ir ļoti svarīgs, lai neatsvešinātos.”
