“Celies, meitiņ, visi tavi draugi ir miruši…” Kristīnes sirds lūst par meitas četriem zaudētajiem draugiem Lizuma traģēdijā 0
Viktorija Slavinska-Kostigova
Kā vēsta ziņu portāls “Ogrenet“, vietējie nerimst doties uz pēdējo gadu traģiskākās avārijas vietu Gulbenes novada Lizuma pagastā, lai pie liktenīgā koka noliktu svecītes, ziedus un mirkli pastāvētu. Uz visiem laikiem te biezas miglas aizsegā naktī uz ceturtdienu izdzisa divu meiteņu un divu puišu dzīvības. Svētdienas dievkalpojumā notikušo ar īpašu klusuma brīdi pieminēja tuvējā ev.lut. Velēnas draudze. Tās mācītājs Ilgvars Matīss norāda, ka “zaudēt savu bērnu ir prātam neaptveramas un smagas sāpes, un šī baisā nāves realitāte, tukšais brokastu galds, klusā istaba un mēmais jautājums sev pašam, vai es varēju ko izdarīt, lai tā nenotiktu, ir vissmagākais.” Traģēdijas vietā “Ogrenet” satiek četrpadsmitgadīgās Ksenijas mammu Kristīni Oņiskivu. Viņas balss šajā traģiskajā stāstā ir īpaši spēcīga, jo, kā pati saka, “atkal biju sliktā mamma, kas meitai pateica kārtējo “nē”, neļāvu viņai vēlu vakarā nekur braukt, izrādās, es ar šo “nē” izglābu viņai dzīvību”.
Šobrīd Kristīnes sirds lūst par meitas četriem zaudētajiem draugiem, no kuriem viens bija viņas bērnības draudzenes dēls. Tieši viņš tajā naktī bija sadragātā spēkrata “Audi A3”vadītājs. “Pie Kristiāna mammas policija devās vispirms, jo tā bija mašīnas reģistrācijas īpašnieka (vecākā brāļa) deklarētā dzīvesvieta. Viņa man piecos no rīta zvanīja un teica, ka tikko bijusi policija un viņai esot jābrauc atpazīt dēls, bet viņa to nespējot. Es momentā skrēju uz meitas istabu, jo pēkšņi bija bail, ka tikai nav aizlavījusies prom. Viņi vēl līdz vēlam vakaram visi kopā bija tuvējā daudzdzīvokļu namā vienā dzīvoklī spēlējuši “Xbox”. Mēs burtiski sastrīdējāmies, jo liku nākt mājās, neļaujot viņai braukt ar draugiem vēl kaut kur tālāk. Kad viņu pamodināju, tā arī teicu – ““visi tavi draugi ir miruši” un mums jādodas viņus atpazīt”. Lai cik tas neizklausītos nežēlīgi, teicu, ka gribu, lai viņa redz, kā izskatās tas, kur gribēja doties. Nezinu, kā lai vēl pārgalvīgajiem bērniem izstāstīt šo, lai viņi saprastu pa īstam,” tā Ksenijas mamma.
Kristīne Oņiskiva ar meitu Kseniju
Koks – pēdējais, ko atceras
Notikuma vieta ir tieši iepretim vietējā dārzeņkopības uzņēmuma SIA “Dimdiņi agro” vienam no ražas laukiem, uz kura ik pa brīdim mūsu sarunas laikā iegriežas traktortehnika, lai dotos novākt ražu. “Dzīve turpinās, mums jāturpina darboties un dzīvot, tie bija arī mani draugi,” tā teic no pagasta centra puses atnākušais vietējais Kaspars. Viņš traģēdijas vietu apmeklē pirmo reizi. Gan no Velēnas, gan Lizuma centra puses nāk vēl citi vietējie – gan vecāki, gan bērni, un klusējot apstājas pie svecīšu ieskautā koka.
“Pirmās dienas pēc notikušā jutos, kā dabūjis ar elektrību. Vienā dienā tu spēlē kopā basketbolu, bet jau nākamajā … Viņi bija mūsu draugi. Tagad vienkārši mums pārējiem ir jāatrod spēks un jāturpina dzīvot uz priekšu,” saka traģēdijas vietā pirmo reizi atnākušais lizumietis Kaspars.
“Pirmās dienas pēc notikušā jutos, kā dabūjis ar elektrību. Vienā dienā tu spēlē kopā basketbolu, bet jau nākamajā … Viņi bija mūsu draugi. Tagad vienkārši mums pārējiem ir jāatrod spēks un jāturpina dzīvot uz priekšu,” saka traģēdijas vietā pirmo reizi atnākušais lizumietis Kaspars.
Kristīne precīzi norāda, kur atbraucot uz atpazīšanu maisos bija novietotas pusaudžu mirstīgās atliekas. Agrajā rīta stundā līdzi bija atbraucis arī Kristiāna patēvs, kurš atpazina bojā gājušo puisi pēc uztetovētā krustiņa uz rokas. Pārējos draugus četrpadsmitgadīgā Ksenija atpazina pēc drēbēm.
Kristīne atceras, kā pārpratuma pēc tumsā tika atsegta nepareizā daļa ceturtajam tālāk pļavā noguldītajam, tad meita sākusi skaļi raudāt un kliegt, ka tas taču ir Lauris…
“Kā saprotu, viņi praktiski visi lauza sprandu. Divi tur guļot izskatījās gluži kā aizmiguši. Vissmagāk bija ar jaunieti, kura sēdēja šoferītim aiz muguras, pēc sejas viņu vairāk nevarēja atpazīt, viņa būs vienīgā, kurai bērēs nevērs zārku vaļā. Mājās Vikai palika trīsgadīga meitiņa. Paveicās meitenei, kas sēdēja aizmugurē pa vidu. Viņai ceļš izlidošanai no mašīnas bija brīvs. Viņu ar vāju pulsu, bet dzīvu atrada policija, kas, paldies Dievam, pusstundu pēc avārijas bija braukusi garām. Viņa šobrīd slimnīcā ārstējas, regulāri sazvanāmies. Pirmajā mūsu video sazvanā no slimnīcas viņa man teica, ka viņas vietā vajadzēja būt manai Ksenijai, bet tā kā es nebiju ļāvusi meitai braukt līdzi, tad vieta bija brīva un viņa pievienojās. Pēdējais, ko viņa atceras, kā draugiem kliegusi “koks!”,” par vienīgo avārijā izdzīvojošo meitas draudzeni stāsta Kristīne.
Balss viņai aizlūzt, kad piemin jaunāko bojā gājušo 14 gadīgo meitenīti, kas savulaik ar Kseniju mācījusies kopā, bet šogad ar brāli aizgājuši tālmācībā. “Viņa prasījās pie mums palikt pa nakti, bet es tovakar viņai teicu, ka es kā mamma neatbalstu šādas palikšanas darbadienās, jo ir skola un jāspēj koncentrēties mācībām. Palikt un ciemoties var brīvdienās.Un tā arī viņa kopā ar savu brāli iekāpa tajā mašīnā.” Viņu mammai, kas dzīvo Madonas pusē, šobrīd jāapglabā divi bērni.
Traģēdija – vairāku faktoru summa
Kristīne ar roku norāda uz koka stumbru aptuveni divu metru augstumā, kur var redzēt pēdas no uzmestās mašīnas. Tieši šī ceļa mala tika uzrādīta kā pēdējā lokācijas vieta saziņas lietotnē “Snapchat”. Ksenija, pārnākot mājās, tajā turpināja komunicēt ar nakts melnumā aizbraukušajiem draugiem, līdz 00:36 uzrādījās pēdējā vieta kartē. Sakari bija apklusuši. “Meita teica, mammu, es 00:38 uzrakstīju pēdējo ziņu, bet man nav vairāk atbildes ne no viena…”
Par notikušo ir sākts kriminālprocess, un tiek izmeklēti negadījuma apstākļi. Jaunā sieviete uzskata, ka traģēdija bija vairāku apstākļu kopums. Daudzi šobrīd sociālajos tīklos neskopojas ar kritiku vecākiem, pašiem jauniešiem vai apkārtējās vides uzturētājiem, tomēr nepastāv viens izšķirošais faktors. Kristīne rāda uz liktenīgo koku un ir neizpratnē, kādēļ te būtu jābūt kokam, kas ir “viens ceļa malā un lapotne neizskatās ne pēc kā”. Līdzās tam viņa uzmanību vērš uz tik tikko atjaunoto asfaltbetona segumu. Darbi vēl nav pabeigti, “nav balto līniju, kas palīdz redzēt ceļu tumsā un miglā”, un neesot saprotams, kādēļ vairākus simts metrus jaunā asfalta malās iztrūkst signālstabiņu ar vertikālajiem marķējumiem vai atstarotājiem.
“Tieši šeit ceļa posms saplūda ar melno nakti un laukiem apkārt. Redzamība te tumsā ir pilnīga nulle! Pati esmu te nesen braukusi ar 40 km/h, lai arī drīkstot ar 70 km/h. Protams, jaunieši brauca ar ātrumu. Izdzīvojusī meitene teica, ka sasniegts esot bijis 130 km/h, kā arī vienu brīdi tikušas pārslēgtas tuvās un tālās gaismas.”
Vēl sestdien Kristians no draugu kompānijas fotogrāfijas ar 1999. gada “Audi” bija ielicis Facebook grupā “Pērc, pārdod – Smiltene” ar sludinājuma ierakstu, ka vēlas mainīt pret citu šo auto, kas ir labā tehniskā stāvoklī, ar skati 05.06.2025. Kā vienīgie defekti tika norādīta vietām rūsa un nepieciešamība pēc jauna startera. Trešdien pēc pusnakts auto līdz nepazīšanai avarēja Lizumā.
Vecākiem ir jāsargā savi bērni
Kristīne, atceroties vakaru pirms traģēdijas, neslēpj, ka bija asas vārdu apmaiņas ar meitu, kura teju vai stundu prasīja viņu palaist “kopā ar draugiem naksnīgajā izbraucienā izvēdināt galvu.” “Es ļoti priecājos, ka manam bērnam ir komunikācija ar mani, ka viņa neslēdz ārā telefonu, nemelo, ka tas ir bijis izlādējies. Strīdoties viņa man teica, ka mājās tāpat sēdēšot telefonā, bet tad, ja palaidīšu, viņa būs kopā ar draugiem un varēs komunicēt klātienē. Tagad viņai saku, – tu vari turpināt sēdēt telefonā, bet vismaz esi dzīva.”
Kristīne pāri visam noformulē skarbu jautājumu, kas adresēts vecākiem. “Arī savai bērnības draudzenei es teicu, ka viņu nekādā gadījumā nekritizēju, vien saku, lai padomā, vai ir izdarījusi maksimāli visu, lai nebūtu šāds rezultāts? Viņa man kādreiz ir teikusi, ka kaut kur apbrīno manu spēju, ka varu, ja nepieciešams, piezvanīt pat policijai, lai, piemēram, lūgtu palīdzību tikt galā ar saviem bērniem. Piemēram, kad reiz sapratu, ka vecākais dēls, kurš bija jau pilngadīgs, iedzēris aizbrauca uz Valmieru pie draudzenes, es zvanīju policijai un teicu – “piedodiet, ka es kā mamma zvanu, bet man ir bailes par viņa un citu dzīvībām, jo viņš ir iedzēris”. Paldies Valmieras policijai, kas toreiz pusstundas laikā atrada minēto mašīnu, kas bija novietota kādā stāvlaukumā,” atceras Kristīne.
Viņu neietekmē, ka pašas bērni esot devuši viņai apzīmējumu “slikta mamma, kas daudz ko neļauj”.
“Man tagad Ksenija teica – “paldies, mamma, ka tu man neļāvi braukt”. Diemžēl šajā traģēdijā kādiem bērniem nebija klāt mammas, kas varēja pateikt “nē”. Mums mūsu bērni ir jānosargā ar visām metodēm, kas vien iespējamas. Pusaudžu gadi ir tik trausls vecums ar visām emociju gammām, ar ko viņi netiek galā. Ja ne pa labam, tad citreiz aiz “čupras” viņi jāpaņem. Viņiem savos 15 vai 17 gados liekas, ka pasaule pieder viņiem un viss, ko gribās, tas jādabū uzreiz. Viņi šajā vecumā ir ļoti jāsargā. Mēs vecāki esam viņu sargeņģeļi un bērniem būtu jāapbērē vecāki un ne otrādi,” klusi bilst Kristīne.
Kurp doties un kas var dot jēgu
“Kungs, palīdzi tiem jauniešu vecākiem un tuviniekiem nesajukt prātā pēc šāda bērnu zaudējuma! Prātam neaptverami! Kungs, dod saprātu citiem jauniešiem nedarīt tādas muļķības! Palīdzi izveseļoties arī tai jaunietei, kura vienīgā no tiem, kuri bija automašīnā, izdzīvoja un šobrīd atrodas slimnīcā,” tāda lūgšana ir Gulbenes evaņģēliski luteriskās un Velēnas luteriskās baznīcas mācītājam Ilgvaram Matīsam.
Viņš neslēpj, ka ziņa par traģēdiju apstādinājusi nākamajā dienā no jebkādiem darbiem kādam ko rakstīt vai zvanīt. Tikai pēc dienas viņš sociālajos tīklos dalījās ar pārdomām, kurās uzsvēra, ka “mūsu mirkļa lēmumi, idejas, rīcības, pārgalvība, itin viss var nospēlēt savu lomu visā turpmākajā dzīvē un arī sastapšanās ar nāvi. Ja esam dzīvi, nenozīmē, ka vienmēr esam bijuši prātīgi un nekad pārgalvīgi, bet gan ka mūsu eņģeļi ļoti daudzas reizes ir bijuši mums klāt, kad neesam to pat zinājuši, nedz par to aizdomājušies. To varam saukt par veiksmi, bet es to saucu par Dieva žēlastību. Atceroties savas jaunības kļūdas, ari pats brīnos, kādēļ vēl esmu dzīvs.”
“Ogrenet” portālam mācītājs saka, ka tikai tas, kurš piedzīvojis šādu zaudējumu saprot, ka neviens cilvēks nevar aizvietot nevienu citu. “Te nelīdzēs, ja teiks “tev taču ir vēl citi tuvinieki, par kuriem rūpēties. ”Lai kurš kādus pārmetumus var pateikt vai uzrakstīt, nav lielāka pārmetuma, kā pašpārmetums.
Šī baisā nāves realitāte, tukšais brokastu galds, klusā istaba un mēmais jautājums sev pašam, vai es varēju ko izdarīt, lai tā nenotiktu, ir vissmagākais.
Daudz no Dieva iedibinātās kārtības tiek pazaudēts, kad neievērojam principus, ko Viņš noteicis. Bībelē vēstulē Efeziešiem ļoti īsā veidā ir apkopots galvenais, ko Dievs saka par ģimenes attiecībām: ,, Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas. Godā savu tēvu un māti, – tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes. – ,,Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem Tam Kungam.’’. Tur nav ne ko piebilst, ne ko atņemt. Ja kāda no pusēm nepilda šos principus, tad kārtība izjūk. Diemžēl mēs visi esam kaut kur bijuši nepaklausīgi, katrs savā reizē, katrs savā veidā. Bet tiem, kuri ir šeit, vēl ir iespēja lūgt Dievam piedošanu un laboties. Lai Dievs mums uz to palīdz!
Palikušajiem piederīgajiem, kas pēc traģēdijas jautā, kurp doties un kas var dot jēgu dzīvei, mācītājam ir atbilde – “Tikai pie tā, kas dvēseli rada, kas dod tai dzīvību un pie kā šī dzīvība dosies. Pie Dieva. Ticība uz Dievu un Mūžīgo dzīvību nav muļķu mierinājums. Jo pie sava bērna nāves tu saproti, ka ir šī robeža, kur pats tu saviem spēkiem nevari tikt, kuru pats tu saviem spēkiem nevari atgūt. Ja kāds tev var palīdzēt atgūt, tad tikai un vienīgi tas, kurš pats ir devies pāri nāvei – Kungs Kristus.”
Satiktās gulbenietes Alises Līcītes pieredzes stāsts
Alise Līcīte. Foto: No personīgā arhīva
Reizēm ir vērts palikt malā kā “mīkstajam”
Tas notika pirms daudziem gadiem, man bija kādi 18 gadi. Kādā vasaras sestdienas vakarā ar draugu kompāniju braucām uz cita pagasta balli. Tur mani uzaicināja dejot kāds nepazīstams puisis, kurš brīdi vēlāk arī piedāvāja kaut kur aizbraukt. Ilgi nedomājot piekritu. Šķiet izbraukājām visus pagastus, sākot no Galgauskas līdz Lizumam, pa to laiku mans telefons bija izlādējies un sakari pazuduši. Mašīna bija pilna ar jauniešiem, šoferis pie stūres dzēra, pat nezināju, vai viņam ir vai nav tiesības. Ārā bija nakts un pilnīga tumsa uz lauku ceļiem, un mēs iebraucām grāvī. Izrādījās tas nebija ļoti dziļš, mēs izstūmām mašīnu ārā un turpinājām braukt. Atceros, ka es biju pārbijusies, rīta gaismā es kāpu ārā un gāju uz lielā ceļa stopēt citu mašīnu, lai tiktu atpakaļ uz mājām. Viss beidzās toreiz labi. Jaunība ir dulla, tad nepastāv vārds “nē”, jo liekas, ka viss apkārt citādāk ir garlaicīgs. Jauniešiem vajag adrenalīnu, bet diemžēl šādas traģēdijas mums apliecina, ka par sekām neviens nedomā un lielība bieži ir pārāka par prātu. Pēdējā laikā ir daudz ziņu par nepilngadīgajiem, kas sēžas pie stūres, un tieši uz lauku ceļiem visbiežāk ir pārkāpumi un jaunieši atļaujas braukt bez tiesībām. Šis noteikti norāda uz to, ka vecākiem ir atkal un atkal jāpārrunā ar saviem bērniem par dzīvības vērtību, drošību un to, ka reizēm ir vērts palikt malā kā “mīkstajam”, tā izvairoties no letālām sekām.
Kā vēstīts, avārija notika pēc pusnakts no 18.09. uz 19.09. Gulbenes novadā Lizuma pagastā uz P38 autoceļa Cesvaine-Velēna, kur norisinās asfaltbetona seguma atjaunošana. Bojā gāja 2007.gadā dzimušais šoferis, kā arī trīs pasažieri – 2006.gadā dzimusi meitene, 2010.gadā dzimusi meitene, kā arī 2007.gadā dzimis puisis
2007. gadā dzimusī pasažiere ar traumām nogādāta slimnīcā, Autovadītājs bija nepilngadīgs, autovadītāja tiesību viņam nebija, Automašīnai bijusi derīga tehniskā apskate. Divu bojāgājušo atbrīvošanai no automašīnas izmantoti hidrauliskie instrumenti.
Sākotnējā informācija liecina, ka šoferis zaudēja kontroli pār transportlīdzekli, kā rezultātā tas avarēja un ietriecās kokā. Par notikušo ir sākts kriminālprocess.
Avoti: aģentūra LETA, lvceli.lv
