Ceļi uz nekurieni – šosejas, kur notiek mistiski negadījumi 5
Autors – Guntars Pļavinskis
Tikai nesen pamanīts, ka telpas un laika anomālijas visbiežāk par sevi atgādina uz transporta maģistrālēm. Un tieši uz modernām, labiekārtotām šosejām. Skaidrojumu nespēj dot arī visizglītotākie zinātnes prāti. Savukārt par to, kā tas notiek, labprāt stāsta šo kāzusu aculiecinieki un dalībnieki, protams, ja vien viņiem izdodas izdzīvot šaušalīgajos atgadījumos, kas galvenokārt izpaužas gluži kā siena stāvoši plankumi, aiz kuriem iepriekš taisnais ceļš pēkšņi pagriežas nekurienes virzienā…
Liktenīgā ceļazīme
Vispirms acīmredzot neiztikt bez sava veida hronikas, ko daudzu gadu gaitā sastādījuši vācu un britu neparastā pētnieki. Sāksim ar 1929. gadu, kad Vācijā apgriezienus strauji uzņēma nacionālā “mūžīgo” autobāņu jeb ātrgaitas šoseju būvniecības programma. Par pirmo augli kļuva ātrumtrase, kas savieno Brēmeni un Brēmerhāfenu, kas atļāva kustību vairākās plūsmās un faktiski jebkuros tajā laikā iespējamos ātrumos. Iespējami labāku priekšstatu par šo inženiera domas brīnumu piedāvā ļoti vienkāršs triks. Uz automašīnas motora pārsega novietota piena glāze neizšļakstījās virāžās, pacēlumos, nobraucienos un bremzējot. Savukārt naktī ceļu apgaismoja ar speciālām dzīvsudraba spuldzēm, kas nodrošināja ideālu redzamību arī miglā, lietū un snigšanas laikā. Pa šādu šoseju automašīnu varētu vadīt pat bērns, nemaz nerunājot par pieredzējušo autovadītāju. Taču diemžēl ne gluži viss veidojās tik spoži.
1930. gada 7. septembrī trases 239. kilometrā nogranda absolūti “beziemesla” katastrofa ar ļoti smagām sekām. Rāmā, saulainā dienā no trases vārda tiešā nozīmē “nopūta” un sinhroni apgāza vienlaikus deviņas mašīnas. Nebija nekādas sadursmes, nedz arī kādu kustību traucējošu blakņu. Vadītāji, kuri spēja paši izrāpties no mašīnām, izmisīgi noraudzījās, kā virs avarējušā transporta vispirms parādās viegla dūmaka, bet tūlīt pat to sāka laizīt spēcīgas uguns liesmas. Bojā gāja divi vīrieši, sieviete un septiņgadīga meitenīte.
Eksperti konstatēja, ka uz sausā, nevainojami uzklātā asfalta nekas tamlīdzīgs vienkārši nevarēja atgadīties. Bet – tomēr notika. Kāpēc? Vadītāju aptauja ļāva apjaust virkni savdabīgu apstākļu. Visiem līdz rādītājam “239. kilometrs” bijis lielisks noskaņojums, taču, tiklīdz zīme bija aiz muguras, pēkšņi uzradusies nomācoša trauksmes sajūta – tā, it kā līdz šim pilnībā sausais asfalts būtu noliets ar eļļu un sāktu tiekties augšup, kaut kur debesīs, uz bezgalību. Redzamība acumirklī nokritusi līdz nullei, un, izņemot jau minētos plankumus, neviens neko citu vairs nav redzējis. Turklāt visi mašīnās esošie domās saņēmuši uzmācīgu rīkojumu atslābināties un novietot rokas uz ceļgaliem ar plaukstām uz augšu.
Doktors Francs Kincs, psihisko nelīdzsvarojumu speciālists, sliecās domāt, ka šeit bijusi vērojama īslaicīgu masveida prāta aptumšošanās, jo citādi nav iespējams izskaidrot to, kāpēc avarējušo automašīnu vadītāji, braucot lielā ātrumā, visi pēkšņi pārtrauca vadīšanu. Un viņš arī uzdrošinājās iebraukt svešā dārziņā, pieņemot, ka neliela ceļa nogriežņa noturīgi negatīvo fonu rada dziļi zem tā esošās kaut kādas ģeomagnētiskās anomālijas. Bīstamo ceļa posmu drīz slēdza un atraka. Kincs bija tikai mazliet kļūdījies. Apakšā atrada plašus senos apbedījumus. Mirstīgās atliekas pārcēla uz tuvāko pakalnu un tur ar nepieciešamo cieņu pārapbedīja. Taču ceļš, aptuveni pusi gadsimta atbrīvots no traģiskajiem “pārsteigumiem”, 2003. gadā atkal sāka sēt nāvi.
