Ceļi – joprojām bez skaidras nākotnes 1
Ministru kabinets šogad (20. decembrī) vēl paspēja spriest par Latvijas ceļu nākotni. Un diemžēl jāsaka – tik ļoti gaidīto skaidro perspektīvu iezīmēt atkal nespēja. Vai negribēja, jo Eiropas fondu atlikums, kas vēl divus gadus dos iespēju stāvokli labot līdzšinējā (pat mazliet augstākā) līmenī, ļauj kardinālus lēmumus kārtējo reizi atlikt.
It kā jā – valdība konceptuāli atbalstīja pakāpenisku finansējuma palielināšanu autoceļu uzturēšanai. Un vienlaikus nē – jo neizšķīrās par Valsts autoceļu fonda kā speciāla budžeta atjaunošanu, kaut gan to iepriekš paredzējis Ministru kabineta sēdes protokollēmums.
Autoceļu fonds ir vajadzīgs. Tam piekrīt visi. Bet naudas, ko fondā likt, nav. Tādēļ fonds būs tikai tad, “ja degvielas akcīzes ienākumi augs”, “ja atradīsim alternatīvus finansēšanas avotus, padziļināti analizējot aizņēmuma iespējas un lietderību”. Citāti ir no satiksmes ministra Ulda Auguļa pēc valdības sēdes teiktā. Satiksmes ministrs uzskata, ka “esam spēruši pussoli pareizā virzienā pretī specializētam budžetam, lai nodrošinātu prognozējamu un ilgtspējīgu finansējumu autoceļu sakārtošanai”.
Pēc dažām dienām publiskā telpā izskan finanšu ministres “pussolītis”: “Var, protams, diskutēt arī par izmaiņām akcīzes nodoklī, bet ar nosacījumu, kas tas veicinās ekonomiku. Redzam, ka kaimiņvalstis ceļ akcīzes nodokļus, un viņi gaida, kad mēs rīkosimies līdzīgi. Bet mums ir jāsaprot, ko ar šādu celšanu vēlamies panākt. Tas būtu iespējams, ja, piemēram, daļu no akcīzes nodokļa novirzītu veselībai vai ceļiem,” atzina Reizniece-Ozola.
Ceļu būves nozares darbinieki tik diplomātiski savos komentāros nav. Biedrības “Latvijas ceļu būvētājs” (“LCB”) vadītājs Andris Bērziņš sauc norises valdībā nevis par pussoli, bet par mīņāšanos uz vietas. Par “21. reizi, kad skaidra lēmuma vietā izkalts kārtējais čiks”.
“Saldus ceļinieka” valdes loceklis Gints Karols vispirms grib atzīmēt labo: “Aizvadītais gads bija ražens. Tādi būs arī nākamie divi. Pateicoties Eiropas naudai, esam ar darbu nodrošināti. Pateicoties kardināli izmainītajām un pilnveidotajām kvalitātes kontroles prasībām, konkurence ceļu būvē ir kļuvusi civilizētāka. Ir labi. Bet kā būs, Eiropas miljoniem beidzoties?! Nacionālas ceļu būves programmas vietā mums joprojām ir tikai minējumi, desmito reizi atzīta nepieciešamība pārskatāmu nākotni oficiāli iezīmēt. Lai uzņēmums labi strādātu šodien, ir nepieciešamas ilgtermiņa investīcijas. Vai tās būs norakstāmas un novedīs pie bankrota, ja pēc diviem gadiem darba nebūs? Vai drīkstu iedrošināt savus darbiniekus, kuri pašlaik pelna labi, dzīvot ar vērienīgu skatu nākotnē?
Lēmumiem un risinājumiem jābūt ātrākiem. Par aizņemšanos ceļu būvei, piemēram. Jau sen skaidrs, ka jebkura brūkoša ceļa remonts pēc vairākiem gadiem būs sadārdzinājies vairāk par visbargākajiem kredītprocentiem. Tātad aizņemties ir izdevīgi. Ja vien, protams, nav paredzēts šo ceļu vispār no valsts programmas svītrot. Skaidrību vajag! Nekavējoties!”
Kā stāvokli redz cilvēks, kurš vēl nesen bija šīs nozares virsvadonis? Eksministrs, Saeimas deputāts Anrijs Matīss: “Mūsu pašu finansējuma pieaugums 2017. gadā būs niecīgs, uz visai apšaubāmiem “pusmēriem” būvēts. Papildu nodokļi mazajiem kravas auto, ārvalstīs reģistrētajiem auto, kas tiks lietoti Latvijā. Ekspluatācijas nodoklis, kas pakārtots tikai un vienīgi CO2 izmešu teorētiskajiem datiem un netaisnīgi samazinās lielo dīzeļdzinēju maksājumus… Šādi nākamgad salasīsim vien 13 miljonus eiro. Bet vajag mums vismaz 10 reizes vairāk. Skaidrs, ka bez degvielas akcīzes nodokļa paaugstinājuma nevar iztikt. Un runas par kontrabandas pieaugumu, kas tam varētu sekot, nav pamatotas. Kaimiņu akcīzes nodokļi ir augstāki par mūsējiem.”
Vajadzīga nauda. Naudas nav. Strupceļš? Ja nākotnes mērķu nav – strupceļš. Ja perspektīvu kāds iedrošinātos zīmēt, strupceļa nebūtu. Būtu normālas skopas saimniekošanas grūtības.
Iedvesmai Andra Bērziņa vīzija: “Pēc 20 gadiem Latvijas ceļu tīkls kilometru izteiksmē būs krietni mazāks. Bet nesalīdzināmi kvalitatīvāks. Uz katru Latvijas pašvaldību varēs aizbraukt pa asfaltētu ceļu, šie reģionālie un vietējie ceļi būs loģiski savienoti ar valsts galvenajiem ceļiem, būs izveidoti šo ceļu pieslēgumi esošajam dzelzceļam un jaunajam “Rail Baltica”. Būs laba un bieža autobusu satiksme, kas pievedīs ceļotājus pie dzelzceļa pieturām, kur ar to pašu biļeti varēs kāpt vagonā un turpināt ceļu. Vilcieni būs jauni un moderni, tie brauks ar videi draudzīgiem ūdeņraža dzinējiem, tajos varēs gulēt, strādāt ar datoriem, ieiet dušā, paēst brokastis vai vakariņas. Tas tiks darīts, lai nepiesārņotu vidi. Desmitiem autobusu nebrauks paralēli dzelzceļa maršrutiem. Uz visiem ceļiem būs elektromobiļu uzlādes stacijas, benzīna un dīzeļdegvielas dzinēji mašīnām būs reti, par tiem būs jāmaksā lieli nodokļi.
Katrs tilts un ceļa gabals laikā saņems nepieciešamo remontu un kopšanu, neveikto darbu deficīts samazināsies līdz minimumam. Policija kārtīgi un aptveroši uzraudzīs smago transportu, kas pārvietosies pa ceļiem, pārkrautas un smagākas mašīnas kļūs retums, ceļi ilgāk kalpos. Ministrijas nedos desmitiem tūkstošu atļauju gadā pārkrautām mašīnām, uz tiltiem nebūs braukšanu ierobežojošu krāvumu un zīmju, palielināsies braukšanas ātrums uz lielākajām maģistrālēm, tās būs drošas un kvalitatīvas. Sabiedriskās organizācijas piedalīsies visu šo pārkārtojumu veikšanā, teiks priekšā valdībai un pašvaldībām, ko un kā vēl varētu uzlabot… Laimīgu jauno gadu!”
