Ceļi – cik labi tos būvējam? 0
Divas krasi atšķirīgas sanāksmes par ceļu būvē un satiksmē aktuālo pagājušajā nedēļā sarīkoja “Latvijas valsts ceļi”.
Vēlreiz par vienkāršo
Vispirms par otro, īsāko. Valsts autoceļu uzturēšana. Ziema 2018./2019. Šādas, iespējami plašam mediju lokam rīkotās preses konferences par attiecīgo tematu jau ilgi rakstošam žurnālistam dod maz. Sen zināmu hronisku problēmu niecīgu atsvaidzinājumu ar dažiem jauniem faktiem. Viegls medījums dažādu televīziju kamerām un mikrofoniem. Piecas atbildīgas amatpersonas, kuru notveršana citkārt prasītu piecas darbadienas, te vienviet un pusstundā atgādina fundamentālas patiesības.
Laura Krūmiņa (Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs) brīdina, ka līdzās neapšaubāmam vidējās temperatūras kāpumam vērojams kopējā nokrišņu daudzuma palielinājums, krasu braukšanas apstākļu svārstību biežums. Ne tikai laikā, bet arī telpā. Kurzemē var līt, bet Latgalē puteņot. Un “melnais ledus” var uzglūnēt pat šķietami siltā Rīgā. Precīzas ilgtermiņa prognozes nav iespējamas. Tādēļ – būsim modri ik dienu!
Vineta Mistre (Valsts policijas Satiksmes uzraudzības un koordinācijas birojs) sola pastiprinātas riepu stāvokļa kontroles un intensīvākus mēģinājumus pierunāt gājējus un riteņbraucējus atstarotāju nepieciešamību tomēr neignorēt.
Raitis Nešpors (VAS “Latvijas autoceļu uzturētājs”) apliecina labu gatavību ziemai – tehnika kārtībā, kaisāmo materiālu noliktavas pilnas. Darbam gatavi. Divi būtiski jauninājumi – lai ekonomētu, vienlaikus saudzējot dabu, šoziem ceļi tiks kaisīti šaurāk. Deviņu metru brauktuvei, piemēram, tikai vidējie septiņi metri, tā novēršot nelietderīgu sāls šķiešanu nomalēs.
Un vēl – precīzai operatīvai ceļu stāvokļa apzināšanai pirmo reizi tiks mēģināts izmantot sabiedriskā transporta un Latvijas pasta automobiļos uzstādītas mēriekārtas,
kas darbosies tiešsaistē ar LAU vadības centriem. Moderns, dārgs (katras iekārtas cena vairāki tūkstoši), bet, iespējams, efektīvs risinājums.
Jānis Lange (“Latvijas valsts ceļi”) atgādina, ka pat labi organizētas apkopes iespējas ir ierobežotas. Tikai nepilnus divus tūkstošus km (jeb desmito daļu) no valsts ceļiem esošais finansējums ļauj tīrīt un kaisīt atbilstoši augstākajām A un A1 uzturēšanas klasēm. Pārējiem palīdzību var nākties gaidīt sešas un vairāk stundas.
Jānis Vanks (Drošas braukšanas skola) mēģina rezumēt mums – stūrētājiem – katram pašam veicamo. Aicina pārbaudīt auto (riepas, gaismas, stiklu tīrīšanas sistēmas), būt mazliet lēnākiem, vēl modrākiem utt.
Cik vienkārši, vai ne?
Un nu par sarežģīto
Otrā konferencē TV kameru nav. Arī rakstošie amata brāļi uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Un profesionāļu auditorijai (celtnieki, projektētāji, kvalitātes kontrolieri) stāstītais ir patiešām sarežģīts. Par projektēšanas procesu, piemēram. Desmiti pamatuzdevumu. Ar simts apakšpunktiem. Grūti top ceļu kvalitātes pamatu pamats. Unikāls kompromisa meklējums starp iespējami zemu cenu un augstu kvalitāti. Ar neizbēgamām kļūdiņām, jo pazemes procesi pat ar modernajiem grunts radariem, kuru izmantošana ģeotehniskajā izpētē jau “LVC” kļuvusi par normu, nav pilnībā prognozējami.
Lūk, daži piemēri no “LVC” Būvniecības pārvaldes direktora Ginta Alberiņa prezentācijas. Ceļš P30 Cēsis–Vecpiebalga–Madona. Pārbūvēti 11 kilometri. Un kopumā teicamo iespaidu sabojā dažus desmitus metru gara garenplaisa. Cēloņi var būt meklējami gan veikto darbu kvalitātē, gan pirmsprojekta izpētē nepamanītos procesos dziļākās gruntīs. Tos precīzi konstatēt varētu (varbūt), veicot dziļu skatrakumu, tā radot lielākus bojājumus un neērtības. Risinājums – veikt lokālu remontu.
Autoceļš A11 Liepāja–Rucava. 27 kilometri teicama jauna ceļa. Dažviet – ķērsplaisas vienas joslas vai visa ceļa platumā. Arī šeit cēloņu noteikšana būtu ļoti dārga un darbietilpīga. Tādēļ lemts plaisas vienkārši labot ar bitumenu (lai novērstu mitruma iekļūšanu dziļāk). Un turpmāk tomēr atturēties no tēraudkausēšanas sārņu izmantošanas, kas gan atbilst starptautiskas prakses normām, bet – ļoti iespējams – cementa reciklētajā kārtā īsti neiederējās.
Vienkārši? Nav te nekā vienkārša. Un kritizēt vienkāršoti no augstprātīga skatītāja pozīcijām visu milzīgo ceļu būves industriju, dažas plaisiņas ieraugot, nez vai vajadzētu. Latvijas ceļu būves kvalitāte pēdējos gados neapšaubāmi uzlabojas. 2016. gadā 165 objektos pārbaudes atklāja 70 nopietnas nepilnības ar sekojošām sankcijām – 17 garantijas termiņu pagarinājumi, 53 līgumcenu samazinājumi kopumā par gandrīz 220 tūkstošiem eiro. Nākamajā gadā (darbu kopapjoms pat nedaudz lielāks) vairs tikai 14 piespiedu garantijas un 80 tūkstoši sodu. Šogad 182 objektu izvērtējums vēl nav pabeigts, bet prognozes priecē. Soda sankciju būs vēl vismaz divreiz mazāk.
Pateicoties regulāriem (arī negaidītiem) seguma parametru mērījumiem, gandrīz pilnībā izzudis tāds agrāk izplatīts pārkāpums kā melnās segas biezuma samazinājumi. Esam iemācījušies tikt galā ar tā sauktās segregācijas (vainīgs neviendabīgs bituma maisījums vai kļūdas tā ieklāšanā) krunkām. Arī senāk hroniskās plaisas, kas veidojās divu dažādos laikos klātu joslu salaidumos, vairs neredz gandrīz nekur. “LVC” iedibināto daudzpakāpju kvalitātes kontroles sistēmu par unikālu un daudz stingrāku nekā viņu mītnes zemēs sauc mūsu būvnieku ārvalstu partneri. Latvija ir viena no nedaudzajām Eiropas valstīm, kur neatkarīga būvuzrauga klātbūtne celtniecības objektos ir pastāvīga un globālajā tīmeklī kontrolēta.
Būvējam labāk.
Tātad defektu turpmāk vairs nebūs? Būs gan. Jo ierobežota finansējuma apstākļos žonglēšana starp taupību un kvalitāti neizbēgami turpināsies.
Eiropas naudas plūsmām ejot mazumā, mazāk būs objektu ar vērienīgo un dārgo (miljons un vairāk eiro par kilometru) dziļo rekonstrukciju, kuras rezultāti precīzāk prognozējami. Aizvien vairāk laiposim starp dažādu remonta paņēmienu kombinācijām, kuras vietumis var neizdoties ideālas. Viens no konferences secinājumiem, kura realizēšanā mēģināsim piedalīties nākamajā celtniecības sezonā, – satiksmes dalībniekus vajadzētu informēt par attiecīgajā ceļa posmā veikto darbu metodēm un specifiku redzamāk, saprotamāk, vairāk. Lai negaidām no desmitkārt lētākām vecā seguma reciklēšanas, vienkāršas virsmas apstrādes to, ko varētu dot tikai mums neiespējamas desmitkārt lielākas investīcijas. Lai nekurnam par tikai šķietami absurdu virskārtas atjaunošanu ļoti labos un pavisam nesen būvētos ceļos. Šāda apkope, pēc Eiropas standartiem, ir obligāta, un redzēsim to Latvijā aizvien vairāk. Jo Eiropas finansētu lielceļu mums pēdējos gados sakrājies visai daudz.
