Ceļi – brīnumu gaidot? Lēnie un ātrie ceļi? Nē, tādi, kuri brauc atpakaļ. Purvā… 2
Ceļu būvnieki joprojām meklē nestandarta risinājumus, lai nepaliktu pie klasiski bēdīgā – naudas ceļiem nav, labāk nebūs.
Tradicionālā ceļu būves darbu sanāksmē aprīlī diskusijā dalījās un nozares ziņojumus sniedza speciālisti.
Dažviet būs labāk
Šī un nākamā gada finansējums galvenajiem ceļiem ir lielāks nekā iepriekš. Satiksmes ministrs Uldis Augulis ar īpašu prieku paziņojis, ka beidzot sāksies pamatīga operācija Vidzemes šosejā pirms “Sēnītes”, vietā, ar kuru esam slaveni – šeit ātrāk par 90 ne tikai nedrīkst, bet arī nevar pabraukt, neriskējot kaut ko nopietni salauzt.
Krietni vairāk naudas šogad piešķirts ir arī grants ceļiem. Absolūtos skaitļos un nekompetentam klausītājam – 38 miljoni. Blāķis naudas! Tomēr nez vai ministram vajadzētu šo cipariņu tik lepni tiražēt. Kilometram grantēta ceļa atjaunošanas vajag aptuveni simts tūkstošu. Tātad šogad sakopsim – nepilnus 400 km. Bet valsts pārvaldībā ir vairāk nekā 12 000 km. To stāvoklis – gauži bēdīgs (sk. grafiku). Pašvaldību – vēl divreiz vairāk…
Siltāk nekļūs
Varbūt varam gaidīt palīdzību no dabas? Esot taču novērojama tāda globālā sasilšana. Šajā sakarā interesants bija meteorologa Toma Briča ziņojums (kuru viņš gan lūdza neuzskatīt par pamatīgu zinātnisku pētījumu – tā esot vien tendenču skice).
Un tātad – kopumā un vidēji (T. B. lieto divu periodu salīdzinājumu – gandrīz simt gadu kopš 1920. un pēdējie gandrīz 40 – kopš 1980. gada).
Vidēji gadā siltāks kļuvis vien par aptuveni diviem grādiem. Galvenokārt uz ziemas mēnešu rēķina. Maijs, kad saulītei vajadzētu šķīdoni fiksi aizdzīt, siltāks knapi par grādu. Jūnijs – pat kādu desmitdaļu vēsāks nekā sendienās.
Nekādi uzlabojumi nav novērojami arī temperatūras režīmu stabilitātē. Lēkāšana ap nulli, kas tik graujoša jebkura veida ceļa segumam, turpinās, kļūst pat biežāka un ar lielāku amplitūdu. Vienīgi Dienvidkurzeme, šķiet, var cerēt, ka sasalums tālākā nākotnē izzudīs pavisam. Jau pēdējos 50 gados (vidēji) te kaut cik pastāvīgs sals nav bijis neko ilgāks par mēnesi. Latgalē tas divreiz garāks.
Varbūt sausāks?
Nekā nebija. Un atšķirībā no tās minimālās sasilšanas te notiek pat otrādi. Kā konferencē stāstīja Aldis Zīriņš, VSIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” Meliorācijas departamenta vadītājs, vidējais gada nokrišņu daudzums pieaug. Un bez siltuma pieauguma aug arī izžūšanas, iztvaikošanas deficīts. Trešdaļa no nolijušā ir jāaizvada meliorācijas sistēmām, kuras pamatā tapušas pirms 1990. gada, kuru pārvaldības, uzraudzības, uzturēšanas kārtību valstī runātājs ne par pārskatāmu, ne apmierinošu neuzskata. Lielākās būves pēdējos gados gan krietni (ap 70 miljoniem) balstījuši Eiropas fondi. Ne par to turpinājumu, ne valsts iespējamo ieguldījumu ceļu apkārtnes nosusināšanā pēc 2020. gada īstas skaidrības nav.
Varbūt pašvaldības tiks galā pašas?
Aino Salmiņš, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks, nekad nav uzstājies vienmuļi un garlaicīgi. Tradīciju turpinot, viņš sasmīdināja zāli, ierosinot Valsts ceļu šefam Jānim Langem mainīt iemīļoto sakāmo par “divu ātrumu ceļiem” (galvenie ātri, vietējie lēni). Tie otrie neesot lēni. Tie braucot atpakaļ. Purvā…
Ātrumu pārslēgšanas metodes meklējot, Salmiņa kungs gan ne tik šerps, ne priekšlikumos oriģināls nebija. Pašvaldības (izņemot nedaudzas lielākās) ar šo problēmu galā netikšot, ja netikšot atjaunots Autoceļu fonds, no kura savu daļu saņemšot arī vietvalži. Un nopietnu daļu, nevis tādu sīceni kā tagad.
Vai kaimiņi var kaut ko ieteikt?
Autoceļu fondu atjaunot mēs tuvākajā laikā nevaram. Pārāk daudz citu ne mazāk vārīgu vietu budžetā. Vai tad tas kādam nav skaidrs?
Laikam jau ir. Bet izeju atrast gribas. Un droši pārvietoties arī. Ilggadējs (zviedriem pat no pagājušā gadsimta) mērķtiecīgs, plānveidīgs, vispusīgs infrastruktūras sakārtošanas un sabiedrības audzināšanas (arī sodīšanas) darbs. Šo to no dzirdamā savu diezgan trūcīgo iespēju robežās darām arī mēs. Tikai katru grāvi ar metāla barjeru nožogot – tā cenšas darīt zviedri – gan mēs nespēsim. Mums labi ja naudas pietiks akustiskajām līnijām, tādām kas svilpo, ja dodies nepareizā virzienā…
Vienu gan “Vision Zero” prezentācijā relatīvi lēti nočiepjamu pamanīju. Viņi nekavējoties un iespējami konkrēti, plaši daudzos medijos informējot par satiksmes negadījumiem. Lai tauta domā. Mēs? VP ziņo – vakar bojā gājuši divi. Kur, kas, kāpēc, ko no tā būs mācīties? Nav ziņu. Izmeklēšanas noslēpums esot. Nu ziniet – ja datu aizsardzība ir tāda, nekāda satiksmes drošība nav iespējama. Pat uz izcili labiem ceļiem.
Optimismu!
Sēdējām konferencē blakus ar Vidzemes puses ceļinieku un paklusām spriedām tā: vajag izturēties pret lietām un problēmām, kā pieaugušiem cilvēkiem klājas. Nevis bļaut – Auguli, iedod naudu, Lange, kāpēc negreiderē?! Ministrs jau pateicis, ka naudas nav. Ceļu uzraugs paskaidrojis, ka šķīdonī greiderēt nav iespējams. Vajag nevis viņus bezjēdzīgi grauzt, bet censties palīdzēt, meklējot vienkāršus, pieejamus, efektīvus risinājumus.
Tādus, piemēram, kā stāstiņš par bērniem, kuri jau nedēļu nav bijuši mājās (skolas ceļš nav izbraucams), kuru TV moderatore pasniedza traģiskā tonī un svētā sašutumā. Bet vajadzēja gaiši dot šo stāstu citiem. Atdarināšanai. Pilnveidošanai. Kāpēc lauzt mašīnas, ja pašvaldība var iekārtot un pieskatīt jauku kopmītnīti, kurā padzīvot sīčiem, tas ir gan piedzīvojums, gan laba patstāvības pieredze. Kāpēc nepriecāties par tēti un mammu, kuri šovakar beidzot mājās ir brīvi un mīļi?
Kāpēc gan tam zēnam, kurš (jau minētajā TV sižetā) savu limuzīnu ir špūrē iesēdinājis, nepamācīties pa sliktiem ceļiem braukt, risās nelienot? Pa augšu, pa grāvja sauso un augsto kanti? Kāpēc nepamēģināt īsos sevišķi smagos ceļa posmos lietot sniega ķēdes? Tās nav dārgas, tās uzliekamas un noņemamas dažās minūtēs un par dūšīgu traktoru pārvērš arī vienas ass piedziņas auto…
Optimismu un izdomu, kungi! Brīnumu gaidīt var tikai dziesmiņā. Latvijas ceļos ir jācīnās. Vēlams – ar smaidu.
