Dīvainais tips un daiļā mūza 0
KLAUDIJA MORI (dz. 1944)
NODARBOŠANĀS: aktrise, dziedātāja, mūzikas un TV producente.
SASNIEGUMI KINO UN MŪZIKĀ: aktrise laikposmā no 1960. līdz 1985. gadam (“Roko un viņa brāļi” (1960), “Kāds dīvains tips” (1963), “Emigrants” (1973), “Džoanni Lui” (1985)). 1970. gadā kopā ar Adriano Čelentāno uzvarēja Sanremo festivālā ar dziesmu “Chi non lavora non fe l’amore”.
Savu liktenīgo itāļu sievieti “itāļu Elviss” sastapa filmēšanas laukumā. Abi tobrīd jau bija salaulājušies. Viņam bija 25, viņai – 18 gadu. Viņi bija partneri filmā “Viens dīvains tips”. Karstasinīgā Adriano sirdi viņa tūlīt iekaroja ar savu klasisko itāļu skaistumu, kas Adriano bija noteicošais kritērijs attiecībā pret sievietēm. Pēc dažiem gadiem Klaudija Mori ieguva ne vien visskaistākās, bet arī greizsirdīgākās itāļu sievietes titulu.
Taču, lai iekarotu daiļavas sirdi, Adriano nācās krietni papūlēties, jo sākotnēji uz visiem viņa uzmanības apliecinājumiem Klaudija atbildēja vien ar pieklājīgi aukstu atteikumu. Tiesa, viņa bija dzirdējusi viņa vārdu, viņa dziesmas un redzējusi filmas ar viņa dalību, taču viņai viņš likās pārlieku uzspēlēts, nepamatoti pašpārliecināts. Taču Adriano nepadevās. Likteni izšķīra īpašs negadījums: Klaudijas vainas dēļ filmēšanas paviljonā notika īssavienojums, kā rezultātā pārsprāga stikla plafons, kura lauskas saskrāpēja Adriano seju. Meitene, nožēlas pilna, pieskrēja pie aktiera. Pēcāk viņi jau apmainījās ar laipnībām kafejnīcā, bet tad jau ne reizi vien viņus pieķēra kaislīgi skūpstāmies grimētavā. Taču tobrīd neviens, ieskaitot viņus pašus, negaidīja, ka šī intriga patiesībā ir tikai sākums kam ļoti nopietnam.
“Sēžot ar viņu pie restorāna galdiņa, es sajutu, ka man līdzās – magnēts,” atminējās Klaudija. “Viņā bija tik daudz enerģijas, kaisles un seksa! Es redzēju, ka sievietes nespēj atraut no Adriano skatienus. Mēs atvadījāmies, es aizgāju uz savu numuru – un manā dvēselē iestājās tukšums. Pēkšņi atskanēja telefona zvans. Klausulē stostīga balss: “Te Adriano. Gribu pateikt… ka jūs mīlu.” Es neprātojot izmetu, ka es tāpat.”
Tomēr ilgu laiku Klaudija viņu joprojām uzlūkoja kā neuzticamu. Kad darbs ar filmu “Viens dīvains tips” bija pabeigts, Adriano pierunāja Klaudiju ierasties uz viņa koncertu, dāvājot biļeti pirmajā rindā. Koncertu Adriano noslēdza ar romantisku balādi, pēc kuras Adriano publiski atzinās mīlestībā.
Tad jau sekoja lielās itāļu kāzas, kas gan bija visnotaļ savdabīgas. Lai izvairītos no uzmācīgajiem paparaci, laulību ceremonija norisa trijos naktī. Liecinieki bija samiegojušies, Adriano piemeklēja migrēnas lēkme, Klaudija savukārt nebija mierā ar savu pārlieku īso līgavas kleitu, kuru viņa bija pasūtījusi pa telefonu. Viņu nervozēja arī kaklasaite, kuru bija izvēlējies līgavainis. Tuvojoties altārim, līgava pazaudēja kurpi, bet baznīcas zēns, kurš acīmredzami cīnījās ar miegu, vēl arī krucifiksu paņēma ne tā, kā vajadzīgs. Katoļiem tā ir ļoti slikta zīme… Tādā veidā Adriano un Klaudija apmainījās ar gredzeniem, lai… vairs nekad dzīvē tos nevilktu. Abi “progresīvi” neatzina šo “buržuāzisko saišu” simbolu.
Te arī varētu pielikt punktu šim stāstam, piebilstot, ka tā nu viņi nodzīvoja ilgi un laimīgi līdz pat šai dienai, tomēr, kā jau dzīvē tas mēdz notikt, ne gluži viss bija tik pasakaini un rožaini.
Pēc kāzām iestājās ģimenes ikdienas dzīve. Adriano māte uzstāja, lai pēc kāzām jaunlaulātie apmetas pie viņas. Adriano, kā īstens itālis, neiebilda. Vēlāk viņš ar smaidu, pat nedomājot dusmoties, atminējās, ka mātei bijis paradums iebrāzties viņu guļamistabā bez pieklauvēšanas un viņa allaž bijusi pārsteigta, ja dēls bikli lūdza viņai to nedarīt. Jāpiebilst, māte bija svarīgs cilvēks Adriano dzīvē. “Viņa man bija tik milzīga dzīves daļa, un tad, kad viņa nomira, es ar šausmām sajutu, ka mana pasaule ir sarāvusies.” Jau pirmajos trijos laulības gados, kā tas piedienas īstenā itāļu ģimenē, ar Adriano un Klaudijas kopīgām pūlēm pasaulē nāca trīs pēcnācēji: Rozita, Džakomo un Rozalinda.
Klaudija kā īstena itāļu sieviete nolēma ziedot savu karjeru ģimenes pavardam. Tāpat viņa drīz vien saprata, ka ar kaisli vien laulību nevar noturēt. Adriano radošā darbība kļuva aizvien mērķtiecīgāka, un Klaudija kļuva par viņa labo roku. Viņa bija ne tikai uzticama sieva, bet arī padomdevēja, draudzene, psiholoģe, viņa skatuves tēla veidotāja un radošā menedžere. Tādējādi var droši apgalvot, ka bez savas sievas Adriano radošā karjera diezin vai būtu tik veiksmīga.
…Reiz fotoreportieri sapulcējās pie dzelzceļa stacijas Briancē, izdzirdējuši, ka netālu uz sliedēm, domājams, cenšoties beigt dzīvi pašnāvībā, guļ pats Adriano. Drīzumā – ļoti “savlaicīgi” – ieradās Klaudija, kura, neizvēloties vārdus, sāka lamāt savu vīru, lūdzot piecelties no sliedēm. Jau bija dzirdams lokomotīves svilpiens, starmeši apžilbināja sapulcējušos, Klaudija žēlabaini elsoja… Visbeidzot, pēdējā mirklī, kad vilciena riteņi bija vien dažus metrus no viņa ķermeņa, Adriano piecēlās kājās. Sekoja visu klātesošo atvieglotas nopūtas un vētraina laulāto salabšana, ko fotoattēlos iemūžināja daudzie itāļu plašsaziņas līdzekļu pārstāvji.
Citu reizi aktieris radīja pilsētas centrā pamatīgu sastrēgumu. Tas viss tādēļ, ka Adriano bija jāgatavojas svarīgai dejas epizodei jaunajā filmā un viņš to mācījās tieši uz braucamās ielas daļas. Lieki piebilst, ka filmas pirmizrāde notika ar apdullinošu veiksmi – producentiem pat nenācās īpaši ieguldīt reklāmas kampaņā!
Adriano uzvara Sanremo festivālā 1970. gadā arī bija lielā mērā Klaudijas nopelns. Viņa kopā ar vīru uznāca uz skatuves un, raugoties viņā mīlošām acīm, piedziedāja, turot vīru aiz rokas. Dziesma uz daudziem gadiem kļuva par īstu šlāgera hītu. Tās nosaukums – “Tas, kurš nestrādā, nenodarbojas ar mīlestību”. Kopš tā laika uz veselu desmitgadi Sanremo dziesmu festivāls pārtapa par viena aktiera – Adriano Čelentāno – teātri.
Vēlāk Klaudija kļuva par ģimenes skaņu ierakstu kompānijas Clan Celentano direktori, uz visiem laikiem atvadoties no savas personīgās dziedātājas un aktrises karjeras. Pēc 50 laulības gadiem Klaudija pārliecināti paziņoja: “Dzīve, veltīta ģimenei un mīļotajam vīram – tā ir laime, par kuru sapņo katra itāliete.”
