Ņujorkā dzīvojošais japāņu fotogrāfs Hiroši Sudžimoto secināja, ka tā varētu būt jūra, un tapa brīnišķīga fotogrāfiju sērija, kurā viņš fotografēja jūru, arī Baltijas jūru. Šo stāstu man izstāstīja Parīzē dzīvojošā latviešu māksliniece Barbara Gaile. Sudžimoto fotogrāfijas un japāņa iekšējais dialogs bija iedvesmas avots Barbaras topošajai personālizstādei “Debesis”, kas plānota Marka Rotko centrā Daugavpilī nākamgad. Bet stāsts jau nav ne par jūru, ne debesīm, bet gan par cilvēka skatienu, kas objektu pārvērš kustībā, iekšējas dzīves notikumā, saiknē ar bezgalību. No aizlaikiem, no siltas jūras, par kuru atmiņas glabā mūsu ne vairs zvīņām, ne spalvām klātā āda, cilvēks skatās bezgalībā. Parīze šosezon jūk prātā no diviem pagājušā gada rudenī atklātiem mākslas namiem. Pēc pamatīga piecu gadu remonta ir atjaunots nacionālais lepnums – Pikaso Nacionālais muzejs. Bet Boloņas mežā nolaidies brīnums, kas vieniem atgādinās NLO, citiem tikko nomestu zīda lakatu, kurš vēl virmo un trīs no mazākā vēja pieskāriena – tā ir Luī Vitona fonda ēka Boloņas mežā. Luī Vitons, rokassomiņu karalis, finansējis mākslas darbu savai mākslas darbu kolekcijai, ēka ir kanādiešu arhitekta Frenka Gērija augstā dziesma modernajai arhitektūrai: pa apakšu tek upe, ūdenim jāatspoguļojas liektajās koka konstrukcijās un stikla plaknēs. Pagaidām Vitona centrs vēl neapdzīvots, nav apaudzis notikumiem, lai gan šāds manu personīgo sajūtu atreferējums kontrastē ar acīmredzamo: apbrīnojama ir parīziešu un, protams, tūristu gatavība stundu un vairāk stāvēt garā rindā, lai redzētu mākslas izcilību. Jaunais Barbaras Gailes dzīvē – viņai kopš pagājušā gada rudens ir sava darb­nīca. Tā ir garāžai līdzīga ēka Montreijā, Parīzes priekšpilsētā, bērniem svētītu, sievietes vieduma vecuma mākslinieču restauratoru kopībā, kur starp zemē pamestiem eņģeļiem un marmora mūzikas instrumentiem Barbaras Gailes gleznas šķiet neiederīgas ar savu daudz trauslāko matēriju. Vienmērīgi krāsu laukumi – debesis taču! – mirdz pārpasaulīgā skaistumā, bet mēs runājam par piederību tradīcijai, par latvisko sakņu sajūtu. Barbara stāsta par Latvijas ainavu, par vecu ēku proporcijām, kas ieaudušās viņas asinsritē, un par latviešu glezniecības klasiku, gleznām, ko iemīlēt sākusi rozīšskolas laikos, bieži nākot uz Nacionālo mākslas muzeju. Es zinu gleznas, par kurām Barbara runā. Asprātīga doma, kas vienlaikus sagādā mocības, ir šīs ikoniskās gleznas – Purvīti, Kazāku – šobrīd izstādīt uz celtniecības darbus iežogojošās sētas. Pacilājoša, jo tagad, kad esi šķirts no latviešu glezniecības ikonām, tās tomēr ir klātesošas publiskai apskatei. Mokoši, jo šo darbu reprodukcijas pienaglotas visai brutāli: te – nagla puskailajai dāmai plecā trāpījusi, te – ieurbusies, radot caurumu ainavā. Luī Vitona fonda ēkā šobrīd apskatāma izstāde “Atslēgas kaislībai”, mākslinieki, kuru kaislīgais pasaules skatījums radījis modernismu, radījis 20. gadsimtu. Mecenāta kaislība devusi iespēju aizņemties izcilāko no visas pasaules muzejiem. Te ir Munka “Kliedziena” oriģināls, mans spilgtākais Oslo apmeklējuma iespaids, jau minētā Pikaso Nacionālā muzeja apmeklējumā jaunatklātais Pikaso, Marks Rotko, ko uzdrošināmies saukt par savējo. Un tad tas notiek! Pēdējā zālē gala sienu efektīgi aizņēmusi Matisa “Deja”, glezna, kuru pirmoreiz satiku Ermitāžā, tolaik, kad politiskās robežas vēl nebija pārzīmētas un ekonomikas juku laikos biļete nakts vilcienā uz Pēterburgu maksāja tikpat cik autobusa biļete līdz Cēsīm. Bariem vien no Latvijas braucām skatīties mākslu. Ermitāžas zālēs pārzines, redzot ceļinieka apģērbu, lūdzās, lai neaizmiegam uz cietā koka sēdekļa, laikam jau ne mums pirmajiem tā bija gadījies. Taču pusnomodā iegaumētās gleznas, svētceļojuma mērķi, kādā mistiskā kārtā kļūst par ceļabiedriem uz mūžu, biogrāfijas daļu. Vai skaistums glābs pasauli? Šis jautājums pie Barbaras Gailes esot atnācis nesen. Kad Parīzē notika šausminošie terora akti, helikopteri lidinājās tieši virs viņas darbnīciņas. Šis ir dekadences laiks, viņa man saka, es to izjūtu kā vērtību pagrimumu, tāpēc valda pilnīga neziņa, kā varētu attīstīties notikumi, ja patiešām kas notiktu. Un šai laikā, kad spilgti redzama cilvēciskā nevarība ietekmēt notikumus, vienīgais, pie kā cilvēkam tverties, ir viņa iekšējā tikumība, amata krietnums. Barbaras gadījumā – risinot rozā un pelēkā attiecības. Gleznojot debesis.